Kā runāt par depresiju: Annas Maskavas izstāde Mørketid
Depresijas slimnieki nereti izskatās labi, turklāt ne vienmēr sirgstošais ir mierīgs, līdzsvarots, pieķerams aizsapņošanās brīžos, biežāk kritisks – pazīmes, kas varētu liecināt par melanholiskajām dvēseles svārstībām. Arī optimisms, ekstravertums sabiedrībā, smaidi un smiekli var izrādīties maldinoši – neapzināti izkopta stratēģija cīņai ar rijīgo dēmonu. Jo patiešām, pat vidēja depresija – slimības līmeni tagad pie terapeita var noskaidrot glītā tabuliņā – ir diezgan mokošs, turklāt, ja neārstēts, tad bezgalīgs pasākums. Intereses trūkums vai “slinkums”, apātija, uzmācīgas domas, trauksme un citas slimības pazīmes šādā uzskaitījumā neliekas pārāk “trakas”, kur nu, lai novestu līdz pašnāvībai, vienam no depresijas iznākumiem. Lai par depresiju runātu, ir nepieciešama drosme. Visprecīzāk un pārliecinošāk šo stāvokli var aprakstīt paši sirgstošie, bet precīzs apraksts ir depresīvs, turklāt kurš gan gribēs ar tādu garīgu slimnieku darba tirgū krāmēties.
Māksliniece Anna Maskava savā izstādē Mørketid, kas līdz 3. jūlijam skatāma Kalnciema kvartāla galerijā, runā pārliecinoši un spilgti. Melnbaltās fotogrāfijās ir fiksēti performatīvi momenti, kuros autore pozē, veidojot dažādus tēlus – izstieptas rokas, vienā sirpis, otrā kūpoša zāļu bunte; dzīvnieka galvaskauss galvas vietā; brieža rags duras vaigā; matu šķipsnas tek no mutes ārā. Tēli nav groteski vai pārāk vieplīgi, sejas pantu deformācijas nebiedē, bet rāda deformētās apziņas ikdienu. Fotogrāfijas ir tehniski nevainojamas – melnbalto toņkārtu un attēla apveidu kompozīcija, pati autore kleitā, izlaistiem gaišiem gariem matiem veido estētiski pievilcīgu un mītisku kopainu. Performances noris mežā, bet mørketid norvēģu valodā nozīmē polāro nakti vai burtiski – tumšu laiku.
Iestudēto attēlu performatīvo aspektu uzsvērums nav nejaušs, jo fotoizstāde noris Rīgas performances mākslas festivāla: STARPTELPA ietvaros. Izstādes atklāšanā bija skatāms mākslinieces priekšnesums, kurā tika iedzīvināta viena no fotoattēlos redzamajām situācijām – ūdens liešana matos pie lielas bleķa bļodas kā no padomju laikiem. Izstādes un festivāla kuratore Laine Kristberga piemin portretu distancējošo efektu un tēlu abstrahējošo, vispārinošo lomu, ņemot vērā grūtības saprotami artikulēt depresiju tiem, kuri ar to nav saskārušies. Iespaids nav mazāk efektīvs par intīmāku māksliniecisku darbu ar melanholiju, piemēram, Frančeskas Vudmenas (Franchesca Woodman) dzīves darbā; tajā autore tiecas veidot specifisku depresijas ainu estētiski iespaidīgu tēlu nemājīgumā. Skaistais vai cildenais depresīvā stāvoklī nav sveša parādība, abu stāvokļu pieredze pastāvīgi pavada bezizejas sajūtu, ka esi slazdā un nezini izeju. Depresijas galējības viņpus “labajām dienām” mēdz būt skaistuma ekstāzes un dēmoniska murga pieredzes. Varat vien iedomāties, kā šo bezcerīgo klaiņošanu starp ikdienišķu realitāti un rēgiem pastiprina izteikumi “bet tu izskaties labi”, “viss būs labi”, “laiks visu dziedē”. Un problēma nav izteikumos, jo atbalsts ir nepieciešams, bet tieši nespējā pateikt, kā jūties, lai kārtējo nelielo atkāpi dienu no dienas cīņā kāds nepārtulkotu slinkumā vai intereses trūkumā.
Depresija, līdzīgi paisumam un bēgumam, uzplūst un atkāpjas. Slimības neatlaidīgi atkārtojošos iedabu uzsvēra Maskavas performance, divas stundas laistot un vannā mērcējot matus, mazgājot seju. Rutinēta un cītīga tīrīšana ir laba metafora cīņai ar slimību, kura bez atbilstošas terapijas pati no sevis neatkāpjas, prasa daudz spēka, pacietības un drosmes neapstāties. Tādēļ divu mākslinieciskas izteiksmes veidu apvienojums ir tēmai atbilstoša izvēle, jo grūti izsakāmo ļauj uztvert un saprast labāk. Performatīvs ir gan uzvedums, gan arī fotoattēlos iestudētās situācijas; darbs ir vienots veselums un neraisa šaubas par nepieciešamību mākslas darbā lauzt klasiskāku medija, šajā gadījumā fotogrāfijas, izpratni ar citu mediju vai objektu palīdzību, kā tas mūsdienu laikmetīgajā fotogrāfijā nu jau ir ierasts.
Mørketid aicina domāt par vienu no svarīgajām sociālajām problēmām no perspektīvas, kas var pietuvināt vistuvāk, tādēļ darbs ir vērtējams kā ārkārtīgi nozīmīgs solis pretim veselīgai sabiedrībai.
