Atmiņas par kādu karavīru

Tuvojoties Latvijas “patriotisma mēnesim”, Evitas Gozes personālizstāde Sardzē, kas skatāma ISSP Galerijā, ir laicīga un aktuāla, jo pavisam drīz Latviju atkal pāršalks emocionāli kāpināts, sarkanbaltsarkans sentiments, kura iespaidā daudzi no mums sev pie mēteļa piespraudīs lentīti atbilstošās krāsās, bet bērnus vedīs ekskursijā uz Ādažu poligonu, Brāļu kapiem vai militārās tehnikas parādi krastmalā. Iespējams, Evitas Gozes izstāde izrādīsies viens no tiem pasākumiem, kas skaļajiem, plakātiskajiem saukļiem un izjustajām runām par tēvzemes mīlestību pretī liks piesardzīgu vilcināšanos, radot telpu šaubām un ļaujot kaut nedaudz aptvert situācijas pretrunīgumu, par spīti tam, ka izstādes atklāšanā ISSP Galerijas vadītājas Ivetas Gabaliņas teiktajā par “nepieciešamību pēc patriotiskās audzināšanas” saklausīt kaut vai tikai ironiju man neizdevās.

Izstādē ir apkopotas fotogrāfijas, kas tapušas vairāku gadu garumā, māksliniecei sekojot jaunsargu apmācībām un ikdienas gaitām, kuras lielākoties notiek Latvijas mežos. Darbos redzami zēni no agrīna tīņa vecuma līdz jau pilngadīgiem jauniešiem – jaunsardze kā interešu izglītība pieejama interesentiem līdz 21 gada vecumam. Kaut gan šajā pulciņā netrūkst arī meiteņu (un uz izstādes atklāšanu viņas bija ieradušās diezgan kuplā skaitā), darbu atlasē ietvertas tikai puišu fotogrāfijas, šādu izvēli pamatojot ar mākslinieces vēlmi pētīt procesu, kurā pusaudži mācās, “ko nozīmē būt vīrietim un karavīram” (no izstādes anotācijas). Šāds pamatojums rada dažus iebildumus.

Evita Goze ir izvēlējusies pētīt vīrišķības izpausmes un attīstību tās īpaši tradicionālā un “paredzamā” teritorijā, un, lai arī Jaunsardze nav militārā apmācība, to var uzskatīt par šīs apmācības adaptāciju atbilstošai vecuma grupai, kuras mērķis ir “sagatavot karavīru”, citiem vārdiem, radīt ideoloģisku veidojumu, kas bīstami tuvu atrodas hegemoniskās maskulinitātes ideālam ar uzsvērtām “īsta vīrieša” īpašībām (kā spēks, dominēšana, izturība, sāncensība, agresija un cīņa, nerēķinoties vai ignorējot savas un citu ķermeniskās un emocionālās vajadzības). Arī atsauci uz iniciācijas rituālu, kas minēta izstādes anotācijā, var saistīt ar šo tradicionālo uzskatu, ka par vīrieti kļūst karā un ka ir vērts paciest zināmas neērtības, lai par tādu kļūtu. Tāpēc fakts, ka jaunsargos ir arī gana daudz meiteņu, pēc būtības maina spēles noteikumus, jo iezīmē paradigmas maiņu, kurā “tēvzemes sargāšana” jeb karavīra gaitas pārstāj būt izvēle, ko regulē stingra dzimumu segregācija. Tas nenozīmē, ka šajā kontekstā vīrišķību nevarētu pētīt, taču meiteņu mākslīga izslēgšana no pētījuma lauka augšāmceļ diskriminējošu dzimtes kārtību un neļauj ieraudzīt, ka mainījies ir gan pētāmais objekts, gan plašākā nozīmē – sabiedrība.

Es neredzu iemeslu, kāpēc vīrišķība nevarētu atklāties arī mijiedarbē vai saskarsmē ar sievišķību – turklāt jaunsargos tas jau notiek (un būtu bijis aizraujoši uzzināt, ar kādiem zaudējumiem vai ieguvumiem šī saspēle tiek īstenota). Izstāde tikai iegūtu, ja tai būtu izdevies arī artikulēt patiešām aktuālo un bezgala sarežģīto jautājumu par vīrišķības un sievišķības it kā nesavienojamību un reizē – to nestabilajām robežām un ēnas zonām. Varbūtība, ka par “īstu vīru” var kļūt arī kāda meitene, kura, piemēram, iemācījusies labi šaut un mežā iekurt ugunskuru, paver jaunas iespējas, kā domāt un problematizēt dzimtes kārtību mūsdienu Latvijā, kur šādu (kvalitatīvu) diskusiju arvien ir par maz. Mākslinieces atvainošanās meitenēm izstādes atklāšanā, ka darbu atlasē viņas tomēr nav iekļuvušas, sāpīgi atgādināja patriarhālo sieviešu pieredzes apklusināšanu un izlikšanos, ka viņu te nav, lai arī pats atvainošanās žests, protams, ir labāk nekā nekas. Visbeidzot, ar šādu selektīvu uzstādījumu izstāde neviļus sniedz artavu vēsturiskajā amnēzijā, kas kara lietas skata tikai kā vīriešu prerogatīvu, pārāk bieži “aizmirstot” novērtēt sieviešu ieguldījumu, piemēram, tajās pašās Latvijas brīvības cīņās, kuru piemiņai drīz iedegsim sveču miriādes, un Māsu kapu arī mums nav, lai gan karā mira arī sievietes (un bērni).

Tomēr, neraugoties uz izstādes konceptuālajām grūtībām un komunikācijas nepilnībām, manas kritikas ugunīs Evitas Gozes fotogrāfijām palīdz izdzīvot to rāmās, taču daiļrunīgās intonācijas, mākslinieces vērīgums un jutīgums, kas, pārcelts fotogrāfiskā izteiksmē, saglabā savu nozīmību un spēju uzrunāt arī šādos apstākļos. Lai arī it kā stāstot par “karavīra tapšanu” un pieaugšanas rituāliem, darbi parāda kaut ko citu – tie atkailina cilvēka ķermeņa trauslumu un ievainojamību, bailes, apjukumu, vientulību un nogurumu, kā arī sildošās draudzības un biedriskuma jūtas. Nedrošības, šaubu un neiederības iespaidu rada ne tikai mazajām bērnu rokām pārāk lielās ieroču mulāžas – aizmiršanās vai domīguma izteiksmes jauno “karavīru” sejās pašu jaunsargu kustību padara par nenozīmīgu fonu kaut kam daudz nopietnākam, ko fotogrāfes empātiskajai acij ir izdevies notvert un materializēt. Tāpēc ne topošo tēvzemes sargu slavas vainagu aprises ir izstādes vadmotīvs, bet drīzāk – viņu varonības kulta noriets, kura pēdējos akordos lādiņa sprādziena troksni ir grūti atšķirt no svētku uguņošanas. Izstāde parāda nevis karavīra tapšanu, bet šīs tapšanas neiespējamību. Lai arī neņemtos spriest, cik lielā mērā prasmes, ko jaunsargi apgūst, patiešām atbilst mūsdienu kara vajadzībām (piemēram, liela daļa karadarbības mūsdienu pasaulē notiek teritorijās, kur nav ne mežu, ne ziemas), šķiet, ka sapnim par izdzīvošanu dabā, ko izstādes aprakstā Evita Goze min kā vienu no jaunsargu vilinājumiem, ir jāpiepulcina vēl viens – daudz lielāks un svarīgāks. Tas ir sapnis par ķermeni, kuram nesalst, kurš ir stiprs un vesels; sapnis par zēnu, kam vīrišķības svārki nav ne par lielu, ne mazu, bet der kā uzlieti, un visbeidzot – sapnis par dzīvi, ko neplosa pretrunas, bet kas kā labi tēmēts šāviņš trāpa tieši pretiniekam sirdī.