Vienas fotogrāfijas stāsts: Aiga Rēdmane

Aiga Rēdmane (1985) ir viena no pieprasītākajām un aktīvākajām modes un portretu fotogrāfēm Latvijā. Veido vāku, interviju un stila lapu fotogrāfijas lielākajiem Latvijas žurnāliem kopš 2011. gada. Viņas portretiem raksturīga modes fotogrāfijas estētika, piesātinātas krāsas un izteiksmīgs radošais rokraksts. Vienlaikus ar aktīvo darbu fotogrāfijā viņas sirdslieta ir arī gatavošanās modes fotogrāfijas meistarklasēm, no kurām tuvākā gaidāma ISSP galerijā nākamā gada februārī. Neskatoties uz to, ka pārsvarā Aigas darbos ir redzamas sievietes, viņa ļoti apbrīno tieši dejotājus. Māksliniece viņus salīdzinot supercilvēkiem, kuros apvienojas gan emocionālā atklātība, gan liels fizisks spēks. Arī šoreiz viņa stāsta par kādu sava jaunā fotoprojekta varoni.

Fotogrāfijā ir redzams dejotājs Klāvs Liepiņš. “Viņam svarīgs temats ir identitāte. Lai kādu atpazītu, mēs vienmēr skatāmies cilvēkam sejā, jo tieši sejā visprims parādās emocijas un arī dejotājs ar seju var ļoti daudz ko pateikt. Bet, kas notiek, ja nepasaka? Domājot par šo jautājumu, Klāvs vēlējās, lai es šajā fotogrāfijā neradu atpazīstamu portretu, bet gan radu tēlu un paužu emociju caur visu viņa ķermeni kopumā. Šī bija retā reize, kad nediriģēju modeli, jo parasti man patīk cilvēkam teikt, ko un kā viņam darīt, un jau pirmajās fotosesijās sapratu, ka patiesībā fotografēju sevi pašu un ierosinu modeļiem darīt to, ko pazīstu pati.” Fotogrāfija tapusi pagājušajā gadā, kādā vēlā jūlija vakarā. “Mēs sarunājām fotografēt grants karjerā. Uzkāpām augšā, bija jau tumšs, un mēs ieraudzījām mēnesi – to lielo, oranžo, trako. Pārējā komanda palika kaut kur tālāk. Es Klāvam teicu, lai viņš kāpj tur augšā, šķembās. Es tikai aptuveni redzēju Klāvu viņa kustības. Šajā fotogrāfijā nav uzspiesta mana ierastā izvēle – šeit nav dienasgaismas, ir nakts, ir zibspuldze un nav konkrētu norādījumu. Es Klāvam devu virzienu, kurā doties, un norādīju kustību intensitāti. Mēs bildējām ieplakā, granīta šķembās un vakara gaismā. Klāvam jau asiņoja kājas, taču viņš kustējās un nebaidījās. Izvēlējos salīdzinoši ilgu ekspozīciju apvienojumā ar zibspuldzi, kas kustību sastindzina. Man patīk fotografēt tumsā, neredzot, kura kustību fāze tajā brīdī atklāsies uzņemtajā fotogrāfijā. Man ļoti patīk zibspuldzes izgaismotie puteklīši, kas izskatās kā zvaigznes un ļauj domāt, ka tās patiešām ir zvaigznes.” Lai gan Aiga uzskata, ka video, iespējams, ir piemērotāks un taustāmāks formāts dejas fiksēšanai, taču šī fotogrāfija apliecina, ka tiesi šādu attēlu ar video nebūtu iespējams notvert.

Šis personīgais projekts ir pieaudzis apjomā, un šī fotogrāfija rubrikai izvēlēta, lai to vēlreiz aktualizētu: “Tas, ka internetā tiek ļoti skaļi pateikts, ka es pie šī strādāju un vēlos to pabeigt un izdarīt; tas ir vēl viens atgādinājums saņemties un turpināt.”