Kādi mākslas muzeji ir moderni
Viss sākās ar to, ka Aleksa Preigere (Alex Prager, 1979) tika uzaicināta uz Aperture centru, kur viņa piedalījās sarunu ciklā “Parsons Lecture Series”, stāstot par saviem darbiem un atbildot uz sarunu biedrenes – galeristes Jensijas Ričardsones (Yancey Richardson) un auditorijas jautājumiem. Tā kā šo tikšanos apmeklēja neticami daudz cilvēku, mana interese tika uzkurināta – kas ir man līdz šim nezināmā Aleksa Preigere un kāpēc viņas darbus ņujorkieši skrien skatīties pat vētras laikā?
Ņujorkā, kur mākslas un foto dzīve rit intensīvā tempā, visām izstādēm izsekot nemaz nav iespējams, kur nu vēl tās apskatīt, novērtēt, ieteikt un aprakstīt. Taču Aleksa Preigere piedalījās MoMAs (Modernās Mākslas Muzeja) foto ciklā “Jaunā fotogrāfija” (New Photography). Nav jau būtībā svarīgi, kāda tieši izstāde, jo būt MoMA ir gana būtiski. Kāpēc? Pirmkārt, izstāde muzejā tomēr ir soli augstāk nekā izstāde galerijā un, otrkārt, MoMA ir viens no nozīmīgākajiem muzejiem pasaulē, kas sāka kolekcionēt fotogrāfijas 1930. gadā, desmit gadus vēlāk nodibinot foto departamentu. Šobrīd muzeja kolekcijā ir apmēram 25 tūkstoši fotogrāfiju.
Savukārt tikt iekļautam izstādē “Jaunā fotogrāfija”, kas veiksmīgi rāda MoMAs kuratoru atlasi jau 25 gadus, ir pierādījums tam, ka fotogrāfs uz kopējā fona (jo fotografē taču visi) tomēr ar kaut ko izceļas.
To visu saprotot teorētiski, manas domas par Aleksu Preigeri sākotnēji bija visai skeptiskas. Man likās, ka saldā meitene ar krāsainajām bildēm labāk pieder sieviešu žurnālam Marie Claire nevis “katra mākslinieka sapņu muzeja” sienām. Vīriešiem gan patika jau no pirmā acu uzmetiena. Pēc sarunas Aperture, kuras beigas tā arī nespēju sagaidīt, pārvarēju savu sašutumu par šādu nesaprotamu sensāciju un aizgāju uz MoMA apskatīt izstādi. Es nekļuvu par viņas fani, taču atzīšos, ka ne tikai saskatīju viņas darbos daudz vairāk par krāsas virskārtu, bet arī kopumā atzinu viņas darbus par intersantākajiem šajā izstādē. Tikai neļaujiet viņai daudz runāt!
Tad Arnis palūdza man uzrakstīt par MoMA, un es aizgāju vēlreiz (paldies Aperture darbinieka privilēģijām apmeklēt dārgo muzeju par brīvu!), un man iepatikās visa izstāde kopumā – iekļauti gana atšķirīgi autori, kas ļauj runāt par laikmetīgās fotogrāfijas virzieniem, tajā pat laikā tie ir “uz viena viļņa”, lai darbi saderētu kopā vienā izstādē. Lai arī kopumā tiek ieturēts muzeja klasiskais stils, šai izstādei ir arī svaigāka garša – turpat blakus telpā, redz, ir apskatāma izstāde “Sieviešu fotogrāfijas: Modernās fotogrāfijas vēsture” (Pictures by Women: A History of Modern Photography), kas, manuprāt, lieliski atspoguļo muzeja būtību – sava veida konservāciju. Atsvaidzinoša, bet būtībā ārpus izstādes telpām, ir Joko Ono filmas “Nr.4 (Dibeni)” tapete uz ofsetpapīra.
Ar to es nevēlos teikt, ka klasiskai, dokumentālai un vēsturiskai fotogrāfijai ir mazāka vērtība. Nebūt ne. MoMA repertuārā taču arī galvenokārt, izņemot šo “Jaunās fotogrāfijas” sēriju, ir retrospektīvas un tematiskas izstādes – 2010. gadā, piemēram, amerikāņi ar milzu prieku un lielu entuziasmu (kas atspoguļojās apmeklētāju skaitā) apmeklēja Anrī Kartjē-Bresona (Henri Cartier-Bresson, 1908-2004) izstādi. Vēl muzejā varēja apskatīt skulptūras fotogrāfijā, bet 2009. gadā muzejs piedāvāja izstādes par Ērvingu Penu (Irving Penn, 1917-2009) un Rietumamerikas fotogrāfijas apskatu. Un Čelsijā, kur ir lielākā galeriju koncentrācija Ņujorkā, var apskatīt vairākas lieliskas vēsturiskas foto izstādes – Pola Makdonā (Paul McDonough) septiņdesmito gadu Ņujorka un Antonio Kabajero (Antonio Caballero) Meksikas kaisles no sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem gadiem.
Jebkuram muzejam gadās veiksmīgākas un mazāk interesantas izstādes, bet uz MoMA es noteikti iešu vēl. Šķiet, ka vismaz man klasika ir vērtība no pirmā acu skata, bet jaunajai jeb laikmetīgajai fotogrāfijai mani ir jāpārliecina. Tādas ir manas moderno muzeju pārdomas.
