Mans tētis ir skolas autobusa šoferis

Šis projekts tika iecerēts kā stāsts par lauku skolu audzēkņiem – šī tēma man vienmēr interesējusi, jo es pati uzaugu ciematā un piedzīvoju smago lauku ikdienu. Tomēr tas arī izrādījās ļoti personisks stāsts, sākumā sāpīgs, bet galu galā atrisināja manas sarežģītās attiecības ar tēvu. Kāds traumatisks notikums bērnībā man atstāja “sliktās meitas” kompleksu – es vienmēr jutos tā, it kā tēvs mani nepietiekoši mīlētu vai nemīlētu vispār. Kādu dienu sapratu, ka man ir iespēja sastapties ar saviem iekšējiem dēmoniem, izmantojot fotogrāfiju. Devos uz bērnības ciematu un pārliecināju tēvu, lai viņš aizved mani uz savu darbu, lai es varētu viņu labāk iepazīt un izprast. Mans tētis ir skolas autobusa šoferis. Viņš turpina strādāt, kaut gan ir jau pārsniedzis pensijas vecumu. Katru darba dienu viņš no apkārtnes mazajiem ciematiem savāc bērnus un ved viņus uz skolu.

Šis projekts ne tikai palīdzēja pārvarēt manas traumatiskās atmiņas par ciema skolu, novērojot bērnus un runājot ar viņiem, bet arī ļāva dziedēt attiecības ar tēvu, nodibināt saikni ar viņu, viņu patiesi iepazīt, atvērt sevi viņam un saprast, ka, ja kāds nevar izteikt savu mīlestību, tas nenozīmē, ka viņš nemīl.

Jana Pirožkova (Яна Пирожкова, 1986) dzimusi Permas apgabalā, bet tagad dzīvo Sanktpēterburgā, Krievijā. Viņai ir bakalaura grāds arhitektūrā un viņa strādājusi par arhitekti Jekaterinburgā un Permā. 2010. gadā pārcēlās uz Sanktpēterburgu un pievērsās fotogrāfijai. Šobrīd tur studē Fotografikas akadēmijā.