Vienas fotogrāfijas stāsts: Pēteris Vīksna

Pēteris Vīksna ir latviešu fotogrāfs, kuram fotogrāfija nav apzināta izvēle, bet dabiska apsēstība. “Neko citu es nemāku darīt. Man tam nav apzināta skaidrojuma, taču tad, kad fotogrāfēju, jūtos droši. Tas man palīdz sakārtot sevi, tikt pāri pārdzīvojumiem. Man vienmēr līdzi ir kamera, es dzīvoju ikdienu caur fotogrāfiju, – tā diktē to, ko es daru, kur ceļoju, uz kurieni eju gan dienā, gan naktī.”

Visa Pētera ikdiena ir saistīta ar fotogrāfiju: “Ja ceļoju, braucu uz vietām, kuras vēlos fotografēt. Kad nokļūstu, piemēram, pilsētā, kur iepriekš neesmu bijis, cenšos iztēloties, kā es tur varētu dzīvot – kāda būtu mana ikdiena. Cenšos konkrētās pilsētas vidē neiejaukties, tikai parādīt to no tās puses, kas mani interesē.” Savukārt, ejot uz reiviem vai citiem pasākumiem, fotogrāfs fokusējas uz spontāniem atradumiem: “Tā var būt viena, divas vai trīsdesmit fotogrāfijas vienā naktī. Es nemeklēju specifiskus cilvēkus un neuzstādu sev nekādus mērķus, svarīga ir spēja tādos apstākļos kontrolēt situāciju un reaģēt.”

Vīksnas izvēlētajā fotogrāfijā redzams teātra režisors un aktieris Mārtiņš Zariņš. “Mēs iepazināmies smieklīgā veidā – mūsu bijušās draudzenes bija savstarpēji pazīstamas kopš bērnības. Mārtiņš man sākumā nepatika, es viņam arī nē. Taču tad, kad izšķīrāmies no pieminētajām draudzenēm, satikāmies citos apstākļos un mums radās labs kontakts. Viņš tolaik studēja teātra režiju – visa tā pasaule mani pēkšņi aizrāva, Mārtiņš mani uzaicināja fotografēt kādu izrādi, soli pa solim sākām pavadīt daudz laika kopā un sadarboties dažādos projektos. Bijām labs tandēms.” Pēc kāda laika Mārtiņš saņēma stipendiju, lai studētu Japānā. Pēterim šķita, ka tam jāvelta kāds projekts. “Izdomāju, ka radīšu foto sēriju Leaving home. Gribēju apspēlēt dažādus simbolus un plānoju fotografēt personāžus, kas Mārtiņa dzīvē ir bijuši svarīgi – kā pagrieziena punkti, piemēram, viņa teātra pasniedzēju. Taču šī konkrētā fotogrāfija tika uzņemta Latvijas Mākslas akadēmijā. Skats no malas caur logu it kā norāda uz cilvēka transformāciju, pārcelšanos nākamajā solī viņa dzīvē – tāda bija ideja. Pie iecerētās sērijas sākām strādāt pēdējā brīdī, aptuveni mēnesi pirms Mārtiņa aizbraukšanas. Paspējām uztaisīt aptuveni pusi no plānotajām fotogrāfijām – 5 no 10. Cerēju uzņemt 10 fotogrāfijas Latvijā un 10 pēc gada – Japānā, kad viņš būtu piedzīvojis izmaiņas. Šī konkrētā bilde ir saulaina, taču apstākļi bija skarbi – ārā ļoti auksts, knapi virs 0 grādiem. Mārtiņš uz jumta gulēja kails, pie tam akadēmijas jumta segums ir ass kā smilšpapīrs, bet es tikmēr stāvēju siltumā pie loga. Procesā palīdzēja māksliniece Sabīne Vernere, kura Mārtiņam pa loga šķirbu izkliedza instrukcijas – kā viņam pārvietoties, ko darīt, jo man vajadzēja Mārtiņu dabūt perfektajā punktā tā, lai izdotos kompozīcija. Vienā brīdī viņš pielēca kājās un paklupa, bļaudams, ka viņam sāp un ir auksti, pēc tam skraidīja iekšā ārā un sala, taču beigās tomēr tikām pie šīs fotogrāfijas.” Pēc gada Pēteris aizbrauca uz Japānu, taču sēriju tā arī nepabeidza. “No ieplānotās otrās sērijas daļas mēs neuztaisījām pilnīgi neko. Abi bijām pilnībā mainījušies, neko no jau ieplānotajām kompozīcijām neizdevās realizēt. Un tomēr es par visu šo procesu tagad jūtos ļoti labi. Šī pieredze un šķietamā izgāšānās man lika reflektēt pašam par sevi, par mūsu attiecībām. Tagad man tas viss liekas naivi, romantiski, aizkustinoši smieklīgi – es biju izdomājis tik daudz sīkumu, visādas nianses, bet nekas no tā neizdevās. Tādām situācijām ir nepieciešams iet cauri – ir svarīgi piedzīvot izgāšanos, lai pēc tam tiktu tai pāri.”