Fotoizglītības tehnikas: rakstīšana

Iepriekšējā blogā apspriedām grāmatas lomu fotogrāfijas izglītībā. Šoreiz tēmu izvērsīsim izglītošanās tehniku plānā, respektīvi, jautājumos par to, kas tieši noteiktā mācību programmā ir jādara, lai apgūtu nepieciešamās iemaņas. Pirmā atbilde ir tik vienkārša, cik pati mācību ikdiena. Studijās lasa, klausās lekcijas, piedalās semināros, kārto pārbaudes darbus un eksāmenus. Fotoizglītībā arī skatās attēlus un apgūst darbu ar fotokameru, kā arī citiem bilžu ieguves procesā iesaistītiem rīkiem. Rakstīšana nav mazāk svarīga mācību tehnika un attiecībā uz fotoizglītību tā nav tik pašsaprotama, kā, piemēram, mākslas zinātnieka studijās. Kas, cik daudz, par ko un kādā veidā topošajam fotogrāfam būtu jāraksta? Vai fotogrāfam ir jābūt lietpratīgam pētniekam, varbūt arī literāra vārda meistaram? Bet varbūt nepieciešamība apgūt akadēmiski pētniecisku vai tēlainu rakstību, teiksim, sava fotoprojekta esejiskai aprakstīšanai, kavē pilnvērtīgu aroda apguvi? Tik traģiski visdrīzāk nav, bet jautājums atspoguļo novērojumus, izstādēs lasot pašu autoru darinātus darbu aprakstus, kuros sava darba profesionāļi acīmredzami cīnās ar svešu saziņas līdzekli. Līdz ar to jautājumi par rakstības, izteiksmes veidu apguvi fotoizglītībā ir aktuāli. Fotogrāfu uztvere sabiedrībā mūsdienās ir divdabīga, un tā šķērso vairākus savstarpēji atšķirīgus profesiju laukus, tādēļ šeit gūtās atziņas ir būtiskas ne tikai fotoamatu, bet arī mākslu, izklaides jomas profesiju, reklāmas, dizaina u.c. izglītībā.

No vienas puses, fotografēšanas prasmes bieži tiek skaidrotas kā tehniska lietpratība. Zini kameras, objektīvu, studijas aparatūras pielietojumu, proti attīstīt filmiņu, kopēt bildes – esi fotogrāfs. Attēla estētika ir mākslinieka izvēles ziņā; pāris kompozīcijas likumsakarības, bet citādi – skaties klasiķu bildes un mācies. Attēlu skatīšanās, pie tam ne tikai analītiska, patiešām ir svarīga fotoizglītības daļa. Pat ja nevari izskaidrot, kādēļ attiecīga autora darbs ir izcils amata veikums, ar laiku ievingrinies atpazīt, atšķirt vērtīgo un zināšanas pielietot praksē. Balstoties šādā pieejā, var trāpīgāk saprast, kā un kādā mērā fotogrāfam jāzina, jāprot raksturot, aprakstīt savs veikums. Precīzi un izprasti jēdzieni veido orientierus fotoattēla estētisko iespēju un priekšrocību izpratnē. Tomēr diez vai topošajam māksliniekam, žurnālistam, reklāmistam vai studijas portretistam ir jābūt lietpratējam akadēmiski zinātniskā rakstībā – ierasts domāšanas žanrs, kurā tiek formulēti un skaidroti jēdzieni. Pamatu pamatos fotogrāfs var visai neprasmīgi izteikties literāri vai konceptuāli saistošā tekstā, ņemot vērā, ka attēls ir tas, ar ko viņš mācās komunicēt. Taču rakstīšana sniedz būtiskas iemaņas saprotošam darbam. Respektīvi, es ne tikai jūtu un nojaušu, kāpēc daru tā vai citādi, bet arī saprotu un varu saprotami paskaidrot to citiem.

Kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem ir nostiprinājušies arī alternatīvi un visai izplatīti priekšstati par laikmetīgu mākslinieku, lai kādā tehnikā viņš nestrādātu. Ja runā par fotoamatniekiem, tad attiecīgie priekšstati lielākā vai mazākā mērā ir saistītāmi ar citām jomām – reklāmu, dizainu, žurnālistiku utt. Runa ir par profesionāli, kurš labi orientējas laikmetīgi aktuālos jautājumos, apzinoties un pārzinot to sociālos, politiskos, kultūrvēsturiskos un diskursīvos aspektus. Šāds personāžs ir ne vien mākslinieks, bet, turklāt, pētnieks ar pretenzijām uz sava darba zinātnisku relevanci, politiski aktīvs aģents, vēstures revidents (pārrakstīt pagātni vēl arvien mēdz būt svarīgāk nekā uzzināt, izprast bijušo) un viedokļu līderis. Šeit piedāvāju ideālu tipu, atšķirīgu uzskatu kondensātu. Ne vienmēr ir tik traki, parasti mākslinieka uztverē aktivizējas daļa no minētajiem aspektiem, tomēr viņa profesijas oreols laiku pa laikam skar tos visus. Vairs nepietiek ar to, ka fotogrāfs strādā savā studijā, tirgo bildes un ir klāt izstādes atklāšanā. Tas nav interesanti, iespējams, tas ir par slinku un neprasmīgu tirgus lietās. Nav slikti, ja tu nolasi kādu lekciju jauniešiem, piedalies semināros un sabiedriski nozīmīgās diskusijās, galu galā arī esi sevis (bet parasti taču citu ļaužu vai institūciju) reklāmists. Būtu ačgārni iedomāties, ka attiecībā uz fotoarodiem runa ir par nesamērojami augstiem darba kvalitātes standartiem. Bet ar nesamērojami augstām profesijas prasībām gan. Pamēģiniet realizēties par iepriekš minēto “erudīto” fotoamatnieku šādu profesionālo standartu ietvaros un redzēt, cik jums paliek laiks sev, ģimenei, draugiem un pilsoņa pienākumiem (kuri, starp citu, atšķiras no profesionālajiem)! Ja vien jums kaut kas no tā ir nepieciešams, iespējams, sagribēsiet mainīt profesiju.

Rakstīšana studiju laikā šādā ietvarā iegūst specifisku formu un izpausmi. Topošajam fotogrāfam ir jāprot rakstīt akadēmiski (tātad, zinātniski) referāti, esejas un noslēguma darbi (tātad, visai apjomīgi). Šādā veidā fotogrāfs mācās būt pētnieks, acīmredzami jau arī lietpratīgs pilsonis, jo kādu gan citu iemeslu pēc būtu jādara no izvēlētās profesijas tik tāla lieta (tā var būt kā izvēle, ne obligāta prasība). Tāpat fotogrāfam ir jābūt literāra vārda meistaram, jo fotodarbi taču ir jāpavada ar uztveramu, labskanīgu tekstu. Un tas ir stipri par daudz. Kurš no mākslas zinātniekiem vai kritiķiem, kuratoriem prot jēdzīgi bildēt?

Runa savā ziņā ir par stulbā un neaptēstā fotoarodnieka glābšanu, ja atceramies viņa uztveres sabiedrībā divdabības otru pusi. Varam nomierināties un pamanīt, ka tik traki nav – šie cilvēki spēj izdzīvot, vairoties savas prasmes nodot citiem. Pie tam, visai noderīgas prasmes. Ja runā par izglītības uzlabošanu, tad fotogrāfam patiesi ir jāprot rakstiski izteikties tikpat lielā mērā kā ikvienam citam sabiedrības dalībniekam. Nav labi, ja autors par to, ko dara, nespēj pateikt ne pušplēsta vārda, jo tas liecina par attiecīgā cilvēka konceptualizēšanas spējām vai precīzāk – mazspēju. Aptuveni šādi skan formula, uz kuras pamata fotogrāfiem ir jāvingrina rakstītprasme savas izglītības ietvaros: nepieciešamais minimums, kas ir stipri mazāks par tām prasībām, kuras rodas esošo fotomākslas un citu attēlošanas prakšu izpratnes ielokā. Ir, par ko domāt.