Pārmaiņu laukums
2020. gada 9. augustā Baltkrievijā notika prezidenta vēlēšanas, kam sekoja regulāri masveida protesti, jo daudzi cilvēki bija pārliecināti, ka vēlēšanu rezultāti bija viltoti par labu Aleksandram Lukašenko. Visi protestētāji bija miermīlīgi un nevardarbīgi, taču bruņotie policijas spēki ar iepriekš neieredzētu nežēlību izkliedēja pūļus. Pirmajās 3 dienās pēc vēlēšanām vairāk nekā 7000 cilvēku tika arestēti, simtiem tika ievainoti, nejauši izšaujot gumijas lodes un eksplodējot granātām. 12. augustā tūkstošiem baltkrievu sieviešu parādījās ielās, valkājot baltas krāsas un nesot ziedus. Šīs demonstrācijas simbolizēja visas kustības mierīgo raksturu. Tajā pašā vakarā vienā no galvaspilsētas pagalmiem (Červjakova un Smorgovskija ielā) cilvēki sāka logos izlikt mirdzošas maģiskās gaismas un kliegt Žive Belarus! (Lai dzīvo Baltkrievija!) Šis ir viens no populārākajiem saukļiem, ko izmanto Baltkrievijas opozīcijas kustība. Tādā veidā cilvēki izrādīja savu neapmierinātību ar pašreizējo situāciju valstī un mēģināja emocionāli atbalstīt viens otru. Tā bija sava veida protesta demonstrācija “palieciet mājās”.
Tā dzima jauna pilsētas leģenda. Kāds šajā pagalmā uz pašvaldības ēkas sienas uzzīmēja sienas gleznojumu par protesta tēmu. Cilvēki šīs ēkas augšpusē uzliek baltsarkanbalto karogu, kas bija oficiālais Baltkrievijas karogs no 1991. līdz 1994. gadam, un tam ir dziļas vēsturiskas saknes. Šis karogs ir arī Baltkrievijas opozīcijas kustības un protestu simbols. Tikai nedēļu vēlāk diez vai varēja atpazīt kādreiz kluso pagalmu. Vakaros tur sāka pulcēties liels skaits cilvēku, lai aprunātos ar kaimiņiem, apmainītos ar ziņām un pārrunātu nākotnes plānus. Cilvēki ar prieku uzzināja, ka viņi nav vieni un ka tiešām ir daudz tādu, kuri nepieņem paziņotos vēlēšanu rezultātus. Tagad šiem sabiedriskajiem saietiem katru vakaru ir dažādas formas – cilvēki rīko koncertus, rīko teātra izrādes, dejas utt.
Protams, šādas darbības nevarēja palikt nepamanītas policijai un esošajām varas iestādēm. Tikhari (inkognito vīrieši, kas valkā civilās drēbes un maskas, lielākā daļa ir slepenpolicija) un policija regulāri uzbrūk pagalmam. Viņi noņem karodziņus, aizkrāso sienas gleznojumus, nogriež baltsarkanbaltās lentes, kuras cilvēki izmanto, lai izrotātu vietu. Vienu no vakariem parādījās pat OMON. Viņi ir ārkārtīgi agresīvi un nežēlīgi, un tā vietā, lai būtu varoņi, tagad viņi ir pazīstami ar to, ka ar nūjām sit sievietes un bērnus, bet tagad arī aizkrāso sienas gleznojumus. Taču apkārtnes cilvēki drosmīgi cīnās par savu teritoriju. Katru reizi, kad sienas gleznojums tiek aizkrāsots, tas tiek atjaunots. Paralēli policijai valdības ierēdņi izmanto rajona varas iestādes un pilsētas darbiniekus, lai birokrātiski terorizētu apkārtnes iedzīvotājus. Viņi regulāri veic pārbaudes pagalmā un sāka sodīt māju īpašnieku biedrības par izdomātiem pārkāpumiem. Neskatoties uz to, šis mazais pagalms Minskas centrā un tā iedzīvotāju politiskā iesaiste kļuva slavena visā Baltkrievijā, iedvesmojot arī citus veidot līdzīgas kopienas savās apkaimēs. Šajā brīdī tā kļuva par nacionālu kustību. Pilsoņi pulcējas ārpus saviem dzīvokļiem, organizē koncertus, izrādes, pat strādā pie labiekārtošanas darbiem un vienkārši pavada laiku kopā. Protams, visām šīm sanāksmēm ir politiska darba kārtība. Tas palīdz cilvēkiem saprast, ka viņiem ir kopīgs demokrātijas mērķis Baltkrievijā, un mudina viņus piedalīties citos protestos un demonstrācijās.
Ir svarīgi atzīmēt, ka šai protesta formai nav vadītāju vai hierarhiskas struktūras. Ikviens iesaistās pagalma dzīvē sev piemērotākajā veidā. Tas palīdz veidot spēcīgu solidaritāti starp cilvēkiem, kuri pirms dažām nedēļām pat nepazina viens otru.
Jauhens Otcetskis (Yauhen Attsetski) ir baltkrievu fotogrāfs, kas dzīvo Minskā un galvenokārt strādā dokumentālās fotogrāfijas jomā. Kā fotogrāfs viņš ir strādājis ar UNDP, Sarkano Krustu, UNICEF Belarus, Sapiens Mag un TIMER Mag. Foto skolas fsh1 (2016) līdzdibinātājs.
