Garā ziema

Vienkrāsainas ēkas, kuras mijas ar klajumiem un rotaļu laukumiem, soliņi un žogi, autostāvvietas un degvielas uzpildes stacijas, studenti un grāmatveži, apsardzes darbinieki un autobusu vadītāji, skolotāji un bērnudārzu audzinātāji, sētnieki un vienkārši garāmgājēji, kuri dienu no dienas veic noteiktu darbu noteiktā vietā un noteiktā laikā, nebeidzamais lietu un notikumu cikls man atgādina ziemas dienu virkni, kurā ir tik maz saules un tik daudz mākoņainas nenoteiktības.

Vasara pati par sevi ir svētki, tā slēpj un rotā mūsu ikdienas rutīnu ar zaļumu un krāsu trakulībām, bet no novembra līdz martam atkailinās zeme, saknes un nervi, un pretrunas, ne tikai personiskās, bet arī Visuma. Ziemā laiks, šķiet, rit lēnāk, pēdas uz sniegotās zemes ir skaidrāk redzamas, sejas aukstā vējā kļūst sārtas, plaukstas silda ar elpu, bet sirdis sastingst, gaidot vasaru. Šiem man nepazīstamajiem cilvēkiem, viņu mājām un logiem, viņu miera, klusu skumju vai prieka mirkļiem ir veltīta dokumentālo fotogrāfiju sērija Garā ziema. Uz dažiem es noskatījos no tālienes, pie dažiem pienācu parunāties, bet citi novērsās un gāja prom.

Draudzene reiz, skatoties Rīgā uzņemtās fotogrāfijas no šīs sērijas, man teica, ka viņas Rīga ļoti atšķiras no manējās – nav tā, ka tā būtu skaistāka un labāka, bet vienkārši cita, no cita rakursa vai kaut kā tā, un man tas ļoti iepatikās, šī ideja, es domāju, ka katram no mums ir sava Rīga un sava garā ziema. Mana ir ikdienas, nevis svētku, bet šī rutīna man ir interesanta kā fotografēšanas un izpētes objekts. Es gribētu tāpat sajust vasaru, bet pagaidām vēl neizdodas, turklāt vasara jau ir beigusies, un mūs gaida vēl viena garā ziema.

Olga Astratova (1977) ieguvusi bakalaura grādu mākslā Liepājas Universitātē, pašlaik studē Viļņas Mākslas akadēmijas maģistra programmā. Viņas darbi ir apbalvoti PX3 un IPA Awards, ka arī iekļauti Rīgas Fotomēneša projekcijā 2018.