Latvijas fotogrāmata: Rīgas modes
Rīgas modes ir radošās apvienības pureculture (Emīls Rode un Simona Veilande) 2003. gadā izdota grāmata 1000 eksemplāros par senioru ģērbšanās stila estētiku. 64 lappušu biezajā grāmatā ir 36 studijā uzņemtas fotogrāfijas, kurās pensionāri izrāda savu garderobi, kas pamatā sastāv no 70. un 80. gadu apģērbiem. Grāmata ir ilgākā laika posmā tapuša projekta rezultāts, kuram savulaik bijušas arī izstādes Latvijā un ārzemēs. Projekts iesākās projekta autoriem dokumentējot pensionārus Rīgas ielās. Par to atgādina fotogrāfija grāmatas pirmajā lappusē – dokumentāls kadrs ar tanti pie Vidzemes tirgus, kas kontrastē ar pēcāk izdevumā atrodamajiem inscenētajiem, klasiskās modes fotogrāfijas tradīcijās uzņemtajiem kadriem, kurus veidojis Gatis Rozenfelds. Modeļi gan nav gluži nejauši cilvēki no ielas. “Modeļu meklēšana notika caur paziņām un draugiem. Piekrita nebūt ne visi, dažkārt nācās viņus stipri pierunāt,” atceras viens no projekta autoriem Emīls Rode. “Pensionārus uz ielas uzrunāt nebija iespējams, viņiem tas likās ļoti aizdomīgi. Mēs ciemojāmies modeļu mājās un pārbaudījām viņu drēbju skapju saturu, lai atrastu interesantākos komplektus.”
Fotogrāfijas tika uzņēmtas studijā, kur pensionārus saģērba un grimēja. Attēli veidoti minimālistiskā stilā – cilvēks miera pozā uz pelēka fona, tādējādi radot saspēli arī ar padomju laiku modes fotogrāfijas estētiku, kad primārais bija formāli parādīt tērpus, nevis radīt kaut kādu emocionālu saikni ar brendu. Grāmatā fotogrāfijas izkārtotas pa pāriem – sākumā katrā atvērumā viens modelis piedāvā divus stilus, tālāk – jau trīs, atvērumos satiekoties dažādiem personāžiem. Pie fotogrāfiju atlases un izkārtojuma strādājusi grāmatas dizainere – māksliniece Ieva Epnere. “Jau pašā projekta sākumā Ieva bija tā, kas iedrošināja mūs doties pilsētā, meklēt modeļus, palīdzēja izvēlēties bildes. Viņa piedalījās galīgās bilžu secības izveidē, kas gan bija daudzu mēģinājumu un variāciju rezultāts, kur piedalījās visi iesaistītie,” stāsta Rode.
Šajā salīdzinoši nelielajā grāmatā ir netipiski daudz teksta – informācija par projektu, par autoriem, modes dizaineres Keitas pārdomas par pensionāru ģērbšanās stilu, filozofa Igora Šuvajeva apcerējums par iepakošanu, mākslas zinātnieces un politiķes Helēnas Demakovas atmiņas par padomju laiku modes namu Rīgas modes, dzejnieka Sergeja Timofejeva eseja par senioru ikdienas rituāliem, rakstnieka Paula Bankovska novērojumi ar veciem ļaudīm Āgenskalnā, mākslas kritiķes Ievas Auziņas apcerējumus par fotogrāfiju un pagātni, mākslas zinātnieces Māras Traumanes eseja par grāmatā skatāmo attēlu semantiku. Šāds tekstu blīvums akcentē projekta nozīmīgumu un palīdz to ievietot tā brīža laikmetīgās mākslas kontekstā, taču paradoksālā kārtā nevienā no daudzajiem tekstiem nav iztirzāts sociālais konteksts, proti, ka šīs pensionāru modes pamatā nav tikai konservatīva uzticība jaunības dienu stilam, bet būtisks iemesls, kāpēc cilvēks kādā dzīves posmā vairs nespēj aktīvi atjaunot savu garderobi, ir maznodrošinātība.
Rīgas modes šeit, protams, ir atsauce uz padomju laiku modes namu un žurnālu ar tādu pašu nosaukumu, kas toreiz bija modes kanons. Un lai arī šis projekts ir bijis kā mazliet ironisks komentārs par padomju estētisko mantojumu 21. gadsimta sākumā, raugoties no šodienas viedokļa, arī pati grāmata vairāk šķiet kā dizainiska relikvija no aizgājuša laikmeta, ko raksturo mākslas grāmatas ar robustiem dizainiem, ezotēriskām esejām un apdzeltējušām lapām. Šodien, kad Rīgas modes pirmām kārtām nozīmē popgrupu, šo grāmatu varam uztvert kā padomju laikmeta liecību nevis komentāru par to. Šis albums tikpat labi varētu būt tapis 1983. vai 2021. gadā, jo “pensionāru modes fenomens”, kā tas raksturots gramatā, joprojām ir “problēma”, kurai varam sekot līdzi uz ielas, nevis stila žurnālu lapās.
