10 minūtes ar Bramu van Deiku
Brams van Deiks (jeb NAHMLOS) ir holandiešu izcelsmes fotogrāfs un filmu veidotājs, kurš dzīvo Parīzē. Studējis audiovizuālo mākslu Vilema de Kūniga akadēmijā Roterdamā. Brama van Deika fotoprojekts tiks prezentēts Rīgas Fotomēneša laikā. Tā ir dokumentācija par protestiem Parīzē pret dažādām izmaiņām valstī un pasaulē, sākot no augstiem nodokļiem līdz kustībai Black Lives Matter. Viņu iedvesmojis tas, kā laikā, kad mēs esam tik sašķelti, šīs cilvēku grupas spēj sanākt kopā, lai paustu savu ticību un ideoloģiju.
Kur tu atradi ideju savam projektam?
Pirms pāris gadiem es sāku daudz fotografēt ielās. Pēc tik dažādu cilvēku, situāciju, raksturu un vietu fotografēšanas man sāka veidoties neliels attēlu arhīvs. Neesmu radis veidot sērijas, iepriekš izplānojot tēmas, galvenokārt tāpēc, ka vēl neesmu to īsti mēģinājis. Parasti es pētu savu arhīvu un meklēju kādas saiknes starp dažādām fotogrāfijām. Šī konkrētā sērija ir fotogrāfiju izlase, kuras uzņemtas laikā no 2016. līdz 2020. gadam. Visas fotogrāfijas ir no Parīzes, kur šobrīd uzturos.
Kā filmu veidošanas pieredze papildina tavu fotogrāfiju?
Kino studiju laikā es sāku eksperimentēt ar fotogrāfiju – mans mērķis galvenokārt bija iegūt vairāk pieredzes ar kadrēšanu, fokusēšanu un gaismu, lai labāk strādātu ar kameru filmās. Sākumā manas fotogrāfijas visbiežāk bija horizontālas, lai paliktu tradicionālajā filmas kadrējumā. Pēc kāda laika pamanīju, ka esmu sācis vairāk fotografēt vertikāli, eksperimentēt ar zibspuldzes lietošanu. Palēnām manas fotogrāfijas sāka dzīvot pašas par sevi, ārpus idejas, ka trenēšu savu skatienu, lai iegūtu vairāk pieredzes darbam ar kino kameru.
Savas sešu mēnešu prakses laikā Parīzē es uzņēmu daudz ielu fotogrāfiju (dažas no tām būs redzamas projektā). Atgriezies Holandē, es nolēmu izveidot fotogrāmatu un izmantot attēlus/vietas/varoņus kā galveno iedvesmas avotu manas absolvēšanas filmas Gallivant rakstīšanas procesā. Ja filmēšana iedvesmoja mani sākt fotografēt, tad tagad fotogrāfija iedvesmo mani strādāt pie filmām.
Vai pats kādreiz esi iesaistījies protestos?
Piedaloties ļoti dažādos protestos, sapratu, ka mans viedoklis ir dalīts. Dažiem no tiem es piekritu, dažiem – ne. Es neesmu bijis nopietni iesaistīts ziņu izplatīšanā vai nostājies kādā pusē protestu laikā. Uzskatu, ka man kā personai, kas dokumentē šīs lietas, vajadzētu palikt diezgan neitrālam. Esmu redzējis cilvēkus, kuru viedoklim piekrītu, darām šajos protestos lietas, kuras neatzīstu. Es arī vēlos, lai būtu spējīgs dokumentēt cilvēkus, kuriem nepiekrītu, un kādas nostājas izvēlēšanās varētu sašaurināt manu skatījumu.
Kā Covid-19 ietekmējis tavu māksliniecisko darbību?
Covid dēļ es uzņēmu daudz mazāk fotogrāfiju – gan Parīzes striktā lokdauna dēļ, gan arī tāpēc, ka publiskās vietās bija jāvalkā maskas. Fotografējot ielās, man patīk notvert tieši cilvēku sejas un to izteiksmes. Tā kā tik daudzu cilvēku sejas bija aizsegtas, bija grūti atrast to, ko vēlos nofotografēt.
Pie kāda projekta tu strādā šobrīd?
Tā kā fotografēju mazliet mazāk, sāku vairāk fokusēties uz saviem filmu projektiem. Diemžēl mans mērķis ir strādāt pie šiem projektiem ar pēc iespējas mazāku spriedzi. Strādāju ar domu, ka tie, iespējams, nekad netiks publicēti. Ja es tos šeit pieminētu, padarītu tos īstus pirms tie vispār eksistē. Tāpēc baidos, ka tas ir viss, ko vēlos šajā sakarā teikt.
Tomēr ceru, ka drīz varēšu atkal vairāk fotografēt. Man ir problēmas ar vienu no manām analogajām kamerām, nezinu, vai to varēs pilnībā salabot, tāpēc mēģinu iekrāt naudu, lai jau drīz varētu meklēt citu kameru.
