Pasaules sievietes, apvienojieties! Intervija ar Margi Monko

Igauņu mākslinieci Margi Monko (1976) interesē sieviešu tiesību jautājumi un sievietes ķermeņa problemātika pēcsociālisma kontekstā (darbos I Don’t Eat Flowers, 8 Hours, Nora’s sisters), kā arī modernā kapitālisma sabiedrības patērnieciskums (video darbā WoW par dimantu industriju). Mākslinieces foto un video darbos un instalācijās parādās dedzīgas feministes viedoklis. Viņa vēlas, lai mākslas pasaule neattiektos tikai uz neatkarīgiem dalībniekiem, kas vienmēr ir gatavi ceļot, bet tiktu piemērota dažādām vajadzībām. Monko instalācija I Don’t Know You So I Can’t Love You tika izrādīta pirmajā RIBOCA 2018. gadā Rīgā, pirms tam divas reizes viņa piedalījusies arī Rīgas Fotomēnesī. Marge Monko ir studējusi fotogrāfiju Igaunijas Mākslas akadēmijā, kā arī Vīnes Lietišķās mākslas akadēmijā. No 2013. līdz 2015. gadam piedalījās programmā HISK Ģentē, Beļģijā. 2012. gadā ieguvusi Henkela Mākslas balvu Centrālajai un Austrumeiropai. 2015. gadā viena no pirmajām Igaunijā ieguva valsts mākslinieka algu (2016–2017). Monko darbi ir daudzu muzeju kolekcijās. Viņa publicējusi četras grāmatas izdevniecībā Lugemik. Kopš 2017. gada Monko strādā par pasniedzēju un vada fotogrāfijas nodaļu Igaunijas Mākslas akadēmijā.

Vai atceries, kad un kāpēc izlēmi kļūt par mākslinieci?

Nekad apzināti nevēlējos kļūt par mākslinieci. Māksla man vienmēr asociējās ar spēju skaisti zīmēt. Tas nebija mans gadījums, un es arī neko daudz nezināju par laikmetīgo mākslu, kad mācījos vidusskolā. Manas intereses bija vispārīgas, piemēram, teātris un kino. Mani interesēja arī fotogrāfija, un kaut kā radās ideja, ka varētu to studēt vai sākt ar fotogrāfiju, lai nonāktu pie kino. Ar šīm nekonkrētajām idejām es pabeidzu vidusskolu, un tad sapratu — ja vēlos studēt fotogrāfiju, ir nepieciešams portfolio, vismaz kādas bildes, ko parādīt uzņemšanas komisijai. Nospriedu, ka tam vēl ir par agru, tādēļ aizgāju studēt valodas Humanitāro zinātņu institūtā. Tajā laikā arī nopirku pirmo fotoaparātu un sāku uzņemt bildes. Mani uzņēma profesionālo mācību programmā fotogrāfiem, kas bija ļoti praktiskas mācības. Kad pabeidzu šo programmu, daži draugi teica, ka Igaunijas Mākslas akadēmijā tikko atvēra fotogrāfijas nodaļu, un viņi taisoties pieteikties. Nodomāju, kāpēc ne, es arī pamēģināšu, un mani uzņēma. Taču es atceros, kad sēdēju koridorā, gaidot savu kārtu, man nebija ne jausmas par mākslas fotogrāfiju. Tur bija noliktas grāmatas, kuras kandidātiem pašķirstīt, un es nejauši paņēmu Sindijas Šērmanes grāmatu. Es nedomāju, ka īsti sapratu, ko tur redzēju, bet, kad intervijas laikā man pajautāja, vai es varu nosaukt kādu mākslinieku, kas strādā ar fotogrāfiju, es atbildēju: “Sindija Šērmane!” Redziet, mans ceļš bija pilnīgi nejaušs, bet jau pirmajos studiju mēnešos es sapratu, ka šī programma ir man. Tā bija ļoti laimīga sagadīšanās.

Studijas paplašināja tavu izpratni par fotogrāfiju un to, kas tā var būt.

Jā. Un arī to, kas māksla patiesībā mūsdienās var būt, roku rokā ar kritisko domāšanu. Sāku arī sevi uzskatīt par tādu, kas šajā laukā varētu darboties, jo līdz tam man nebija nekādas saiknes ar mākslas pasauli.

Savas darbības sākumā tu vairāk fotografēji, tad sāki strādāt ar atrastiem attēliem. Vai šīs pārejas iemesls ir meklējams tēmā?

Tas ir labs jautājums. Kad studēju, mēs ar dažiem kursabiedriem ietekmējāmies no Helsinku skolas. Mani ļoti saistīja inscenētā fotogrāfija, tableaux veida attēli, darbs ar modeli, dejotāju vai aktieri. Vienā no maniem pirmajiem projektiem ir šādas, ļoti inscenētas ainas. Tad tas pārgāja. Ap 2008. gadu mani ļoti ieinteresēja darba tēma postindustriālā kontekstā. Mani vēl joprojām interesē, kādos apstākļos un kā cilvēki strādā, cik svarīgi ir tas, kas tu esi profesionālis, kā tas veido tavu paštēlu. Tomēr man bija grūti šo tēmu virzīt tālāk, nokļuvu strupceļā. Mani vienmēr ir interesējusi vēsture, kā arī vēsturiskas, arhivālas fotogrāfijas, attēlojums žurnālos vai avīzēs. Sāku kolekcionēt dažādus attēlus, kas mani piesaistīja, un vienā brīdī es sāku pasūtīt daudz reklāmas foto no eBay. Tās bija žurnālos publicētas reklāmas, kas tikušas izplēstas laukā un pārdotas kā atsevišķas bildes. Tas ir neticami, cik daudz dažādu bilžu no dažādām desmitgadēm tur var atrast. Kad man jau bija izveidojusies maza kolekcija, sāku ar šīm bildēm strādāt.

Kā tu izvēlies tematus? Vai sērijai Ten After Ten (Desmit pāri desmitiem) speciāli meklēji rokas pulksteņu reklāmas?

Kad nopirku pirmo rokaspulksteņa reklāmu, mani fascinēja šī bilde, cik rūpīgi tā bija izveidota, kā darbojās bildes semiotika. Sāku meklēt vairāk šādu bilžu, īpaši tās, kurās bija gan vīriešu, gan sieviešu rokas. Tās izveidoja dažādus stāstījumus, kas patiesībā notika ārpus rāmja. Rāmī bija nedaudzas, bet ļoti precīzas detaļas, tāds izveidots naratīvs. Es fantazēju par dažādiem “ārpus rāmja” scenārijiem. Šie divi cilvēki, kuru rokas mēs redzam, vai viņi ir precēti? Vai tas ir sakars? Vai ir pēc desmitiem no rīta? Vai tas ir vakarā? Vai viņi ir brīvdienās? Vai viņi ir birojā? Tas bija aizraujoši. Kad nopirku pirmo attēlu, man nebija ne jausmas par paražu rokaspulksteņu reklāmās lietot “desmit pāri desmitiem”. Uzzināju daudz interesantas informācijas par šo tradīciju, pat konspirācijas teorijas, piemēram, ka tas ir laiks, kad tika nogalināts prezidents Linkolns.

Ne tikai Ten After Ten, arī citos darbos bieži ir redzamas rokas. Kāda ir to konotācija?

Fokuss sākās līdz ar šo sēriju, kas, manuprāt, bija kodolīgs piemērs, kā rokas tiek lietotas reklāmās kopumā. Rokām attēlos ir ļoti dažādas funkcijas, un īpaši, ja kaut kas tiek prezentēts, tās tiek lietotas kā instrumenti. Tās var būt pjedestāls vai statnis . Konceptuāli tas ļoti atšķiras no tā, kā to uztvēra Aristotelis. Viņš runāja par rokām kā instrumentiem, kas tiek lietoti, lai izveidotu jaunus instrumentus, tomēr reklāmā rokas tiek lietotas kā instrumenti, lai prezentētu preces vai sniegtu priekštatu par preces izmēru. Bija interesanti par šo padomāt arī filozofiski. Es turpinu izmantot rokas, un man vēl joprojām ir interesanti par tām domāt – kā attīstīt ideju par tām kā instrumentiem un pārveidošanu. Mūsdienās to var izvērst vēl tālāk, kad domājam par pirkstu kustībām pa skārienjūtīgajiem ekrāniem. Instalācijā I Don’t Know You So I Can’t Love You (Es tevi nepazīstu, tātad nevaru mīlēt), piemēram, es uztaisīju pāra fotogrāfijas, kur rokām ir īpašs fokuss – te tās simbolizē digitālu ilgošanos, jo digitālajā komunikācijā pietrūkst fizisku pieskārienu.

Tu savus darbus daudz neskaidro, bet ļauj skatītājam pašam izlemt un jautāt. Tā šķiet visai rotaļīga pieeja nopietnajām tēmām, ar kādām strādā.

Es domāju, ka rotaļīgums ir ļoti svarīgs. Viens no iemesliem, kādēļ es pārstāju strādāt ar darba tēmu, bija tas, ka man pietrūka nezināmā aspekta. Šie darbi vienmēr ir bijuši ļoti pārdomāti no paša sākuma – jau, kad radās ideja, es zināju, kā to uztaisīt, tomēr liekas, ka procesa laikā kaut kas pazuda. Tad es savu piegājienu pārdomāju. Kad divus gadus Beļģijā piedalījos pēcdiploma studijās HISK programmā, praktiski neuztaisīju neko nopietnu, tikai mēģināju saprast savu metodi, es daudz testēju un piedzīvoju daudz neveiksmju, bet galu galā atradu jauno pieeju. Atceros, ka Beļģijā bija spēcīga nostāja, ka darbiem galerijā nevajag nekādu pavadošo tekstu. Ir jau gadījumi, kad tiešām nevajag, taču, ja tā kļūst par nostāju, tad, manuprāt, tā lielākoties ir slinkuma izpausme. Kad pēc atgriešanās no Beļģijas man Tallinā bija pirmā personālizstāde, es arī nepievienoju tekstu, galerijā bija redzami tikai darbi un to nosaukumi. Te to uztvēra kā drosmīgu gājienu. Tagad man tas liekas nedaudz ekstrēmi, es tā vairs nestrādātu, tā pilnīgi noteikti bija Beļģijas studiju ietekme.

Un ko tu māci saviem studentiem?

Viņiem pilnīgi noteikti ir jāraksta par saviem darbiem. Es zinu, ka tas var būt grūti. Pati joprojām cīnos ar tekstiem, atlieku līdz pēdējam brīdim, un man jāpiespiež sevi koncentrēties. Taču tas arī sniedz gandarījumu, ik pa laikam tas ir jādara. Studentiem mācu – lai cik grūti nebūtu uzrakstīt par savu darbību vai atsevišķiem darbiem, tas tev nāk tikai par labu. Tas ir kā aiziet pie zobārsta, dažreiz tas vienkārši ir jāizdara.

Vai, tavuprāt, no māksliniekiem kaut ko sagaida?

Jā, gaidu ir daudz. Dažreiz to var būt pat par daudz. Protams, viss atkarīgs no institūcijas un sazināšanās līmeņa, taču dažkārt no mums prasa daudz kognitīva darba, iesniedzot visa veida tekstus un informāciju. Manuprāt, šo darbu var izdarīt cilvēki, kurus attiecīgā institūcija algo. Kas attiecas uz publiku, viss atkarīgs no darba. Ja darbs, piemēram, ir balstīts uz izpēti vai lieto ļoti specifisku metodi vai materiālus, tad ir tikai godīgi skatītājam piedāvāt kādas detaļas.

Kāds ir tavs mākslas radīšanas process?

Es pašlaik strādāju pie jauna darba, tas ir bardaks un ļoti grūti to racionalizēt. Taču kopumā jau kādu laiku tas ir šāds – es sakrāju attēlus, kuri mani fascinē, daļu ir izveidojuši citi, daļa ir manis pašas, un tad šīs bildes rāda ceļu. Procesā ir daudz apstrādes. Dažreiz es mēģinu analizēt, kāpēc gribētu strādāt ar noteiktām bildēm vai kāpēc man tās patīk. Tad mēģinu atrast kaut ko, kas var darboties kopā ar šiem attēliem. Šo procesu var nosaukt “soli pa solim”.

Pie kā tu pašlaik strādā?

Gatavojos divām dueta izstādēm. Tā ir sakritība, ka tās abas notiek vienā gadā, bet Covid-19 dēļ izstāžu grafiks izjuka, un beigās sanāca šādi. Pirmā būs septembrī Kai mākslas centrā kopā ar Gabrielu Beveridžu, kur es rādīšu jaunu video darbu, ko iedvesmoja sieviešu zeķu reklāmas, kā arī veikalu skatlogu fotosēriju, ko taisu kopš 2014. gada. Vēl viena dueta izstāde būs kopā ar Marušu Sagadinu Tallinā un Viļņā. Viņa ir tēlniece no Vīnes. Mēs esam draudzenes, un es patiesi apbrīnoju viņas darbu. Viņas skulptūras apskata saikni starp sievišķību un arhitektūru, un kā tās veidojas publiskā telpā. Mums ir daudz kopīga, un man likās, ka būtu brīnišķīgi, ja mums būtu kopīga izstāde. Man ir pāris pašportretu, kurus uztaisīju pirms diviem gadiem, bet neesmu parādījusi. Vēl ir daži attēli no padomju smaržu iepakojumiem Saša un Nataša – tajos portretētos modeļus labi atceras to laiku pieredzējušie cilvēki. Vēlos strādāt ar šiem attēliem un mēģinu atrast saikni, tā ir neliela cīņa, bet es atšķetināšu šo mezglu.

Tavs video darbs Shaken Not Stirred (Sakratīts nevis sajaukts) apskata trīs dažādu cilvēku personīgo un profesionālo pieredzi pēc Padomju Savienības sabrukuma. Kāda biji tu tajā laikā? Vai tev ir atmiņas par Igaunijas neatkarības atgūšanu un pāreju uz jauno demokrātiju, ekonomiku un vērtību sistēmu? Vai video ir veidots no tavām tālaika atmiņā

Mans pirmais impulss bija izstāstīt stāstu par trīs cilvēkiem – apkopēju, biznesmeni un bārmeni –, kuri savas dzīves laikā bija izgājuši cauri dažādām pārmaiņām. Ideja veidot šo filmu radās pēc ekonomiskās krīzes 2009. gadā. Es atkal domāju par darba tēmu un to, kā dažādas paaudzes bijušajās padomju valstīs gāja cauri pamatīgām profesionālām pārmaiņām. Pirmkārt, pāreja no komunisma uz kapitālismu, tad ekonomiskā krīze, kad daudzi cilvēki pazaudēja to, ko bija uzkrājuši nepilno 20 neatkarības gadu laikā. Man likās, ka šīs ir patiesi lielas pārmaiņas viņu karjerā, kas savukārt atstāja spēcīgas sekas uz viņu paštēlu.

Ko tu atceries no laika, kad Igaunija atguva neatkarību? Vai cilvēki toreiz tev apkārt iespaidoja to, kāda māksliniece esi tagad?

Tā kā tajā laikā biju pusaudze, es ļoti labi atceros šos pārejas gadus. Mani vienmēr ir interesējušas sociālas tēmas, man patika novērot. Tas, ko šajos pārejas gados piedzīvoju, bija transformējoši. Daži cilvēki no nabadzības tika pie bagātības un otrādi. Tās bija lielas pārmaiņas. Mani vecvecāki aizgāja pensijā deviņdesmito gadu sākumā, bet viņu pensijas bija tik mazas, ka nepietika pat pārtikai. Gadiem viņi īrēja dzīvokli privātmājā, un privātīpašuma reformas dēļ viņus no turienes izlika. Nevaru teikt, ka mana ģimene bija ieguvēja no šīs situācijas. Manuprāt, šis periods vēl joprojām nav pietiekami attēlots kultūrā, nav gana mākslas darbu, kas runātu par šo laiku, bet ir pēdējais brīdis paskatīties atpakaļ un izstāstīt šos stāstus.

Vai esi kādreiz domājusi uztaisīt darbu par mākslinieka darbu un problēmām, kas pastāv profesionālajā mākslas pasaulē?

Es vienmēr cenšos runāt par problēmām mūsu profesionālajā pasaulē. Ja ir diskusija par mākslinieka darba apstākļiem, es cenšos tajā iesaistīties. Man ir viens darbs no 2010. gada, kuru varētu aplūkot šajā kontekstā. I don’t eat flowers (Es neēdu ziedus) ir attēls, kurā es pozēju kā darba sieviete ar Tallinas centra augstceltnēm fonā. Man tam ir arī plakāta versija. Tas ir lietots dažādos kontekstos un diezgan bieži, kad tiek apspriests mākslinieku darbs. Mani interesē citu mākslinieku darbi par šo tēmu, bet es neesmu ieinteresēta tos veidot pati.

Interesanti, vienmēr esmu uztvērusi I don’t eat flowers kā darbu par dzimuma lomām. Kāda mākslinieka darba problemātika ir apskatīta šajā darbā?

Pirmkārt un galvenokārt, tas apskata sievietes darbu. Šis darbs patiesībā tika izveidots 8. martam un tika attiecināts uz pēcpadomju tradīciju sievietēm pasniegt ziedus, liekot aizmirst oriģinālo starptautiskās sieviešu dienas nozīmi. To ir loģiski apskatīt mākslas kontekstā, jo māksliniekiem ļoti bieži nemaksā par darbu. Un vēl viens, pavisam citāds, darba iemesls saistīts ar tradīciju arī māksliniekiem izstāžu atklāšanās dāvināt ziedus. Tagad daudzi atklāšanu viesi man atnes ziedus un uzreiz atvainojas: “Es zinu, ka tu neēd ziedus, bet es tev tomēr tos atnesu.”

Tu esi daudz strādājusi ar 20. gadsimta problēmām – darba iespējas, vienlīdzīga samaksa, sieviešu tiesības, sievietes ķermeņa uztvere. Un daudzas no tām joprojām ir aktuālas. Kādu laikmetīgās pasaules problēmu tu vēlētos apskatīt savos darbos?

Mani ļoti interesē reproduktīvās problēmas. Sāku tās apskatīt caur citu darbu par dimantu attēlojumu un par to, kā romantiskas mīlestības stāsts tiek lietots, lai reklamētu un pārdotu dimantus. Šajā instalācijā, kas bija saistīta ar dimantu tēmu, es arī lietoju dažus attēlus ar auglības skulptūrām, kas bija veidotas no māliem un neolīta periodā izkaltas akmenī. Tās ir ārkārtīgi jutekliskas statujas, kurās attēlotās sievietes tur savas krūtis un ir lepnas par savu ķermeni. Es sāku domāt par auglību un to, kāda ir saikne starp auglību, auglības kontroli un neatkarību. Šajā izstādē iedvesmojos no reklāmām, kas piedāvā dimantus sievietēm. Nevis vīrietim, lai viņš tos nopirktu sievietei, bet, lai sieviete nopērk sev pati. Caur šīm bildēm tika iedrošināta neatkarīga sieviete. Tās bija pārmaiņas mārketinga stratēģijā. Es domāju, kas veido neatkarīgu sievieti, un nonācu pie slēdziena, ka tā ir iespēja kontrolēt savu auglību. Mani joprojām interesē, kā auglība tiek attēlota dažādās kultūrās un dažādos laikos, arī mūsdienu kontekstā, piemēram, cīņa, kas patlaban notiek Polijā. Tā ir mūsu kaimiņzeme, un ir neticami, cik tālu tas ir aizgājis.

“Dimanti un pērles ir radīti meitenēm” — cik kaitīgs ir mīts, ka sievietēm nepieciešams rotāties?

Es domāju, ka tas ir tikpat kaitīgs kā jebkurš cits mīts par sievietes skaistumu. Manuprāt, viss ir saistīts – skaistumkopšanas produkti, kas domāti sievietei, un visa industrija, kas to veicina. Un, to darot, viņi veicina noteiktus naratīvus, kas ir ļoti šauri un ļoti normatīvi. Pērles un dārgakmeņi paši par sevi nav slikti, vai ne? Es nekad neesmu rokās turējusi ļoti vērtīgu dārgakmeni, bet, kad redzu fotogrāfijas, man tie šķiet patiesi skaisti. Tas ir sarežģīts izstrādājums, un es nedomāju, ka rotaslietas nav jātaisa vai ka tās nebūtu jāvalkā, taču naratīvs, kas nāk rotaslietām līdzi, būtu jāpārskata un jāpārstrādā.

Un tam seko nepatīkama patiesība, kā dimanti un dārgakmeņi tiek iegūti. Neviens lielais uzņēmums nepiemin, ka tas ir netīrs bizness.

Jā, tā ir vēl dziļāka problēma, kas saistīta ar kapitālismu, veidu, kādā kapitālisms patiesībā darbojas un cik ekspluatīvi ir tā mehānismi. Radīt, reklamēt un izplatīt mītus caur mārketingu ir daļa no šīs sistēmas. Kapitālisma slēptā daļa izpaužas darba apstākļos, ekpluatācijā un kolonizācijā.

Kāda ir fotogrāfijas loma patēriņa un dzimumu lomu veidošanā?

Domāju, ka fotogrāfijai tajā ir ļoti liela loma. Tā ir bijis jau gandrīz 200 gadus, un tas mani ļoti fascinē. Vēsturiskās un pagājušā gadsimta vidus fotogrāfijas, kuras lietoju savā darbā, augstā līmenī sniedz mums naratīvus un būtiski ietekmējušas dzimuma lomu un to reprezentācijas, kas patiesībā rada nevienlīdzību.

Vai mākslā pastāv nevienlīdzība un netaisnība?

Tā, manuprāt, ir vēl viena nopietna problēma. Mākslā ir daudz nevienlīdzības. Cilvēkiem, kas strādā mākslā un mākslas institūcijās, vajadzētu to mainīt.

Vai tu izjūti nevienlīdzību, jo esi sieviete?

Man šis jautājums ir uzdots agrāk. Atceros, kad biju jaunāka, es teicu, ka neizjūtu nekādu atšķirību. Man nebija taisnība. Protams, daudzu iemeslu dēļ ir milzīga atšķirība, vai tu esi sieviete māksliniece vai vīrietis mākslinieks, taču man šķiet, ka pēdējo desmit gadu laikā ir izveidojusies daudz lielāka izpratne par šo problēmu. Piemēram, daudz dažādu iniciatīvu pievērš uzmanību aspektam, ka cilvēkiem ir ģimene, ka viņi audzina bērnus un ka pastāv dažādas vajadzības. Tika uztaisīta tāda mājas lapa (artist-parents.com), priekšlikums institūcijām, kā ņemt vērā māksliniekus, kas audzina bērnus, kādas ir viņu vajadzības, to var lasīt kā manifestu. Ierakstīju feisbukā, ka būtu vēlējusies, lai šāda iniciatīva būtu bijusi pirms desmit gadiem, kad mans bērns vēl bija mazs, taču priecājos, ka šāda diskusija beidzot notiek. Tās ir lielas pārmaiņas, un es patiesi ceru, ka tās turpināsies, lai mākslas pasaule neattiektos tikai uz neatkarīgiem operatoriem, kas vienmēr ir gatavi ceļot.

Ko nozīmē būt feministei 21. gadsimtā?

Es domāju, ka to pašu, kā būt feministei 20. gadsimtā. Protams, ir atšķirīgi izaicinājumi. Pateicoties iepriekšējām kustībām, daudzas problēmas jau ir vismaz izskatītas, ja ne atrisinātas. Tikko atcerējos, ka pirms desmit piecpadsmit gadiem Tallinā viesojās franču studentu grupa, un viņi atnāca pie manis. Es stāstīju par savu mākslu un pieminēju, ka runāju no feministes perspektīvas. Un vienai no studentēm, sievietei, tik ļoti nepatika šis vārds, viņa pajautāja, vai tas ir feminisms kā septiņdesmitajos gados. Man bija jājautā, vai tiešām viņa domā, ka visas sieviešu problēmas tika atrisinātas jau septiņdesmitajos. Šķiet, ka mani uztvēra kā vecišķu sievieti, kas akli pieķērusies pagātnei.

Ja mēs kaut ko gribam klasificēt, vai tavu darbu var uzskatīt par feminisma mākslu?

Jā, protams. Un man nekā pret to nav, tas ir bijis visnotaļ apzināts lēmums. Es gribētu domāt, ka dažas no problēmām, kurām savā darbā esmu pievērsusies, vairs nav tik neskaidras, ka mums jau ir kopīgs pamats, kam visi piekrīt vai vismaz saprot, ka vēsturiski ir pastāvējusi strukturāla nevienlīdzība. Kad sāku strādāt mākslā, runāju ar dažiem vecākiem vīriešu kārtas kolēģiem, viņi noliedza šo strukturālo nevienlīdzību. Tā bija saruna bez ieklausīšanās. Tagad mēs vēl joprojām varam nepiekrist, bet saruna ir daudz sarežģītāka, jo mums ir kopīgais, mums ir gudrākas, iekļaujošākas sarunas.

Vai tu tici, ka mākslai var būt ietekme? Vai tā var radīt pārmaiņas?

Kopumā vizuālā valoda vēsturiski, bet īpaši mūsdienās ir bijusi ļoti spēcīga daudzos līmeņos un daudzās cīņās. Tādā nozīmē es uzskatu, ka mākslai ir arī transformējošs spēks. Tam es patiesi ticu.

Ja tu pārveidotu lozungu “Pasaules sievietes, paceliet savu labo roku!”, kuru tu izmanto video darbā WoW un izstādē Stones Against Diamonds, Diamonds Against Stones (Akmeņi pret dimantiem, dimanti pret akmeņiem), kas tas būtu un kādam mērķim?

Šis reklāmas lozungs būtībā ir proletariāta lozunga “Pasaules strādnieki, apvienojieties!” parafrāze. Es domāju, ka vienkārši to pavērstu, sakot “Pasaules sievietes, apvienojieties!” Šķiet, ka tas jau ir ticis lietots, bet, manuprāt, tas ir jauks lozungs. Tas aicina uz solidaritāti. Tas ir daudz svarīgāk par mantu pirkšanu.