10 minūtes ar Danielu Vētru

Daniela Vētra ir māksliniece, kuras darbības lauks ietver performanci, live art, instalāciju un laikmetīgo teātri. Daniela ir studējusi mūsdienu cirka mākslu L’Escola de Circ Rogelio Rivel Barselonā un apģērbu dizainu Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Viņas darbos ķermenis vienmēr ir centrālais objekts, ap kuru tiek būvētas dažādas telpiskās un audiovizuālas pieredzes – tās veido rituāls process, izpildītāja un skatītāja mijiedarbība, ekstrēms, fizisks pārbaudījums, kas risinās telpā un laikā. Mākslinieces darbi ir izrādīti performances festivālos un galerijās Latvijā, Igaunijā, Spānijā, Nīderlandē, Gruzijā un Somijā.

Danielas Vētras performance Man arī būtu bail norisināsies 15. jūlijā plkst. 22:00 ārtelpā pie Free Riga ēkas Viskaļu ielā, festivāla Rīgas Fotomēnesis 2021 ietvaros. Tas veidots kā dialogs pašai ar sevi savā simboliskajā 2 x 2 m drošās telpas “cellē”. Ar šo darbu autore vēlas izgaismot savu iekšējo konfliktu un atklāt savas bailes, ieskatīties tai realitatē, kurā nonāk cilvēki, kas uzdrošinās cīnīties, atklāt varoņa seju un cenu, ko tie maksā par savu drosmi.

Kā radās ideja tavai performancei?

Varētu teikt, ka performance/instalācija Man arī būtu bail ir atbilde jautājumam, ko uzdodu sev kopš jaunās Covid realitātes sākuma – Kāpēc es necīnos? Šo darbu ir iedvesmojuši Black Lives Matter protestu kustība, Baltkrievijas brīvības cīņas, Polijas sievietes, kas nebeidz cīnīties un, visbeidzot, Tukuma dedzināšana. Es nevēlos veidot politisku darbu burtiskā nozīmē, bet gan tādu kā savu darbību vai šinī gadījumā – bezdarbību, dekonstrukciju, kas balstās manā iekšējā konfliktā, kur cīņa notiek starp pašsaglabāšanās instinktu un vēlmi iemiesot idealizēto varoņa tēlu, tādu kā, piemēram, Žanis Lipke, vai dzīvot savu komfortablo dzīvi. Šo darbu varētu aprakstīt kā savdabīgu grēksūdzi – atzīšanos savās bailēs, vājumā, bet arī savos centienos būt labākai.

No pēdējā laika sociālpolitiskajiem satricinājumiem, kas tevi uztrauc visvairāk?

Nenoliedzami var teikt, ka pēdējā gada šķērsgriezumā ir daudz dramatisku, prātam neaptveramu notikumu, par ko mūs ļoti uzcītīgi informē ziņas un sociālie mediji. Nosaukt vienu vienīgu būtu neadekvāti, tādēļ es vēlētos atbildēt citādi – mani visvairāk satrauc hiper-agresīvi eksplozīvais diskurss. Nepamet sajūta, ka stāvu uz bumbas ar laika degli. Varbūt tādēļ arī radies šis darbs, kā tāds kaujas iedvesmas sauciens, jo liekas, ka drīz vien būs jācīnās. Šī agresija ir novērojama ne tikai politiskā līmenī, bet arī visvienkaršakajā informācijas apmaiņā – visi rej, rej no visām pusēm, un tik ļoti, ka ir grūti novērot saprāta klātbūtni, vai vismaz konstruktīvu analītisku domāšanu. Piesedzoties ar empātiju, karstie topiki tiek apspriesti veidā, kas tikai vairo agresiju. Ir sajūta, ka sabiedrība būtu pārdozējusi steroīdus, un tas viss risinās ļoti šaurā dzīves telpā… Tas mani satrauc visvairāk.

Cik ļoti tev ir svarīgi izaicināt skatītāju?

Tas ir atkarīgs no darba. Man nepatīk neviena forma, kas pastāv tīri paštīksmināšanās dēļ. Ja provokācija un psiholoģisks spiediens ir nepieciešami, lai nodotu konkrētā darba vēstījumu, tad es nebaidos to izmantot. Es domāju, ja runa ir par izaicināšanu, tad māksliniekam ir jauzņemas atbildība arī par pēcreakciju. Līdz ar to, izaicinot skatītāju, ir jāzina, kur tieši tu viņu vēlies aizvest, un tas jādara apzināti. Tā bliezt ar āmuru pa galvu, ir tāds easy way out, taču es stipri apšaubu – vai tas ir veids, kas panāks vēlamo rezultātu.

Kādas ir tavas attiecības ar fotogrāfiju?

Tā kā mans medijs ir dzīvā māksla, tad fotogrāfija un video ir vienīgā forma, kā mans darbs spēj dzīvot tālāk. Caur attēlu, iedomātu vai reālu, arī veidoju un attīstu savus darbus. Šajā darbā, ko būs iespējams aplūkot 15. jūlijā, gan divos citos projektos, pie kuriem šobrīd strādāju, fotogrāfija būs ne tikai dokumentācijas forma, bet arī fundamentāla vides instalācijas sastāvdaļa. Tā ne tikai atspoguļos ideju un tēlu, bet arī būs nozīmīga daļa manas fiziskās valodas izveidē. Tā tiks balstīta manis izveidotajā attēlu krājumā, kas atspoguļo protestētājus, viņu pozas un mīmiku.

Kādi ir tavi tuvākie radošie plāni?

Tieši pēc šī performances es došos uz Pērnavu piedalīties Parnu Art Week, kur kopā ar mākslinieku Artūru Virtmani testēsim mūsu jaunākā darba Love Is a Dog Frm Hell pilotversiju. Pērnava mums ir kļuvusi par tādu kā testing ground, kurā mes atļaujamies eksperimentēt ar darbiem, ko vēlāk, lielākā mērogā, realizējam citur. Vēlāk MABOCA bus iespējams piedzīvot mūsu šķēpu performanci, bet nu jau pilnīgi citā ampluā. Ja finansiālie dievi būs labvēlīgi, varbūt vēl šovasar būs iespēja redzēt manu instalāciju/performanci Zayebalastan. Es ļoti ceru uz to, jo tas ir darbs mums visiem, tā ir vīziju manifestācija, ko veidotu daudzi cilvēki kopā – templis jaunai pasaulei.