Rvīns Varde: Fotogrāfija, kas iedvesmo

Jāatzīstas, ka fotogrāfija mani gandrīz vispār neiedvesmo, ar dažām atrunām. Atminos, bērnībā šķirstīju grāmatnīcā erotisko bilžu grāmatu, tur bija pārstāvēts neilons ar šuvēm – tā gan mani iedvesmoja. Vispār pēdējā laikā daudz domāju par to, ka gandrīz nekas neattiecas uz mani. Ne pašsaprotami aizejošā vēsture, ne deju saieti, ne jaunumi, ne baumas. Iedvesmo fotografēšanas process un gatavošanās tam. Manā gadījumā mērķi pārsvarā ir putni, tāpēc jāveic dzīvotnes izpēte, jābūt gatavam gan neveiksmei, gan pārsteigumam. Un tad vēl visas tās ērces, odi, karstums un tulznas. Sēdi tu snaipera tērpā, kamuflāžas cimdos nekustīgi pāris stundu pirms krēslas iestāšanās un redzi, kā dažu metru attālumā stirna iet garām, pilnīgi bez skaņas, pat upi šķērso neticami klusi, un acī tai atspīd saulriets. Pēc tam atbrauc atpakaļ uz pilsētu un domā, kālab gan esi šeit?

Tomēr ir daži piemēri, kad stāsts, kas uz mani šķietami neattiecas, atbalsojas iekšienē un uzrunā. Piemēram, divdesmitā gadsimta sākumā aktīvs bija tāds krāsainās fotogrāfijas novators profesors Prokudins Gorskis. Viņš uzņēma attēlu ar trim krāsu filtriem vienlaikus (Ļevu Tolstoju portretam viņš piespieda tupēt nekustīgi četras sekundes, tik gara bijusi ekspozīcija) un tad apvienoja stikla plāksnītes – tas ļāva pat demonstrēt krāsainu attēlu ar projektoru, kas tiem laikiem bija visnotaļ eksotiski. Cars piešķīra profesoram līdzekļus ekspedīcijai, kuras ietvaros fotogrāfs brauca un kuģoja pa Krievzemi, un uzņēma, viņaprāt, zīmīgu vietu un ļaužu attēlus. Lielākā daļa arhīva pēc revolūcijas tika pārdota ASV, kur salīdzinoši nesen tikusi digitalizēta un ir pieejama tīmeklī. Pats profesors, kurš izskatās pēc Čehova, tālaika aizgājušās sejas (kā teiktu Solžeņicins), tērpu un ēnu košums, bet, pats galvenais, neiedomājami dzidrā attēla kvalitāte gan patiesi iedvesmo. Tā ir iespēja ieraudzīt nevis jokaini steidzīgus cilvēkus melnbaltā hronikā vai grimā grimstošus (es ar nolūku izmantoju šos vārdus blakus) mēmā kino aktierus, bet patiesi iemarinētu laiku. Leonīds Parfjonovs paveica ievērojamu darbu, atdarinādams uzņemtos kadrus mūsdienās un intervēdams profesora radiniekus emigrācijā. Man šķiet amizanti, ka arī fotogrāfijās redzamie cilvēki uzskatīja, ka viņu viedokim ir svars un savas biogrāfijas datumi – precizēšanas vērti.

No otras puses, mani saista arī, piemēram, Pablo Bartolomjū. 1985. gadā viņš dabūja Pulicera balvu par attēlu, kurā redzams miris zēns, kuru aprok zemē. Tās ir ķīmiskas katastrofas sekas Bopalā, kad gāja bojā vismaz 3000 cilvēku. Kad redzi kaut ko tādu, distance starp ikdienu un ārprātu samazinās, redzētais liek pieskarties iekšējiem morāles kritērijiem un tos definēt. Varbūt nākamreiz, kad atskanēs zvans, ka kāds no tuviniekiem ir devies viņā saulē, tu būsi vairāk sagatavots. Iespējams, tas intensificēs dzīvi un vajās tevi, par spīti tam, ka vēlies redzēt tikai labo. Lai tur vai kā, katram pašam jāizlemj, ko darīt ar iekšējo Tarkovska govi. Es to esmu sadedzinājis.

***

Titulbildes autors – Anna Priede