10 minūtes ar Arni Balču

18. novembrī klajā nāks Arņa Balčus fotogrāmata Nākotne pieder nākotnes cilvēkiem. Grāmatā skatāmas 99 fotografijas no dažādiem kolektīviem rituāliem – gājieniem, atceres pasākumiem, dziesmu svētkiem –, kā arī tautumeitu, policistu un protestu dalībnieku portreti, veidojot kritisku, sentimentālu un ironisku Latvijas sabiedrības portretu. Grāmatas dizainu veidojis Aleksejs Muraško, tā izdota 500 eksemplāros ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas Kultūrelpa atbalstu.

Arnis Balčus ir fotogrāfs, žurnāla FK redaktors un Rīgas Fotomēneša vadītājs. Viņa zināmākie fotogrāfiju cikli ir Es, draugi, mīļākie un citi, kurā dokumentēti jaunieši 21. gadsimta sākumā, Amnēzija, kas aicina pārvērtēt attieksmi pret padomju laika mantojumu, kā arī Uzvaras parks, kas piedāvā savdabīgu interpretāciju par Latvijas sabiedrības vēsturiskajām pretrunām.

Kā radās ideja par šo grāmatu?

Apmēram pirms gada Vladimirs Svetlovs uzaicināja piedalīties izstādē vienā bārā Juglā un parādīt bildes, par kurām pats biju piemirsis – 2013. gadā fotografēju pašvaldību vēlēšanas Rīgā un Kurzemē. Skatoties šīs fotogrāfijas, sapratu, ka man patiesībā ir diezgan bagātīgs materiāls no tā laika, jo diezgan regulāri gāju uz mītiņiem, protestiem, zaļumballēm, dažādiem pilsētu svētkiem, gadatirgiem un citiem masu pasākumiem. Pamatā strādāju pie sērijas Latvijas piezīmes, dokumentējot publisko telpu un kolektīvos rituālus, taču, par laimi, spiedu slēdzi arī citās situācijās. Attēli ir tapuši ar dažādām kamerām, sākot ar digitālo ziepjutrauku un beidzot ar vidējā formāta filmu kameru. Sēžot lokdaunā un domājot, kāpēc mēs esam tik savāda tauta, es sapratu, ka atbilde ir manis paša fotogrāfijās. Atlika tikai izveidot naratīvu, kas, bez šaubām, bija pats sarežģītākais posms šajā procesā. Rezultāts ir mana vizuāla atbilde uz mūžīgi sarežģīto jautājumu “kas mēs esam?”.

Kāpēc ir svarīgi izdot šādu grāmatu, kas aicina kritiski paskatīties pašiem uz sevi?

Tas ir kā ieskatīties spogulī bez kosmētikas. Ir svarīgi apzināties sevi, nepārdzīvot par savu nepilnvērtību, bet pieņemt sevi tādu, kāds esi. Tikai tad var doties attīstībā tālāk. Citādi sanāk, ka mēs dzīvojam kaut kādā iluzorā priekšstatā par sevi, kam nav nekāda sakara ar realitāti. Mēs piedalāmies skaistumkonkursos, kuros nevaram vinnēt, izvirzam utopiskus mērķus, kurus nekad nespējam sasniegt, un nemītīgi sevi iedzenam mazvērtības kompleksos. Šai grāmatai ir terapeitiska funkcija, tas ir kā balzams latviešu dvēselei. Un līdzīgi kā balzams, tā var dziedēt, uzjautrināt, apreibināt, apbēdināt, bet kādu novest arī līdz svarīgām dzīves atklāsmēm vai tikpat labi – vemšanai. Kārtīgi novemties reizēm arī nāk par labu.

Kas ir pats lielākais izaicinājums, veidojot grāmatu?

Pirmkārt, ir jābūt labam materiālam. Ne viss, kas labi izskatās izstādēs, der grāmatai, un otrādi. Latvijā iznāk ļoti maz fotogrāmatu, bet netrūkst arī bezjēdzīgu vai vāju piemēru. Otrkārt, pacietība. Vispār es neesmu īpaši pacietīgs, bet šādās reizēs mēģinu sev atgādināt par savām neveiksmēm, kas radušās, strebjot karstu, un mazliet piebremzēt. Vissliktākais ir tas piemērs, kur tu ļoti gribi grāmatu, lai tikai apmierinātu savu ego, bet, kad esi to uztaisījis, jau drīz saproti, ka tas ir baigais sūds, ka tev gribas kaut ko ņemt nost, kaut ko likt klāt u. tml. Ar šīs grāmatas lelli es sēdēju mēnešiem, to šķirstīju, mainīju secību, kamēr vairs negribējās neko mainīt un es varēju teikt, ka tā ir gatava. Treškārt, protams, nauda. Latvijā grāmatas bieži vien maksā zem pašizmaksas, bet tam vajag lieku naudu vai atbalstu. Bez VKKF šī grāmata maksātu vismaz divas reizes vairāk, ja vien tā vispār ieraudzītu dienasgaismu.

Pastāsti vairāk par fotogrāfiju atlasi un pašu procesu!

Gadu mijā, iepriekšējā lokdaunā, es izgāju cauri visam savam arhīvam. Mani interesēja tieši posms starp 2009. un 2014. gadu, jo tas ir iepriekšējās krīzes atgūšanās periods, piecgade, kur tā laika ideoloģiskais mērķis – eiro ieviešana – tika pozicionēts kā risinājums visām mūsu problēmām. Tagad esam līdzīgā situācijā – ir kārtējā krīze un kārtējais mērķis – vakcinācija, ko pasniedz kā zāles visām mūsu problēmām. Lai arī es aktīvi bildēju to, kas notiek patlaban, paskatīties uz sevi no malas ir vieglāk ar zināmu laika distanci. Grāmatā esošās fotogrāfijas jau šķiet kā no cita laikmeta, un kaut kādā mērā pat nav svarīgi, ka pamatā tās ir no konkrēta laika posma.

Sākumā atlasīju ap 300 fotogrāfiju, drukāju ārā, liku uz grīdas, šķiroju, veidoju kombinācijas, pamazām reducēju. Sapratu, ka kodols ir dažādi gājieni un atceres dienas, kas saistītas ar Latvijas tautas ciešanām, jo tā ir viena no identitātes lietām, kas mūs atšķir no citiem, proti, ka mums trūkst uzvaru, ko svinēt, bet ik gadu vairākkārtīgi atgādinām par mūsu vēsturiskajām traumām. Savukārt policisti, tautumeitas un protestu dalībnieki kopā veido “vidējo latvieti”, un tur parādās gan atsauce uz policejiskas valsts pazīmēm, gan vienmēr neapmierināto pilsoni, gan matriarhālo simbolu nozīmi mūsu kultūrā. Pirmajā brīdī šķita, ka varbūt fotogrāfijas vajag izkārtot atvērumā, bet no šīs idejas ātri atteicos, jo man patika, ka katrā atvērumā ir tikai viena fotogrāfija – foto ar Saeimas deputātiem ir tikpat liels kā foto ar kartupeļiem, tātad, tie visi ir vienlīdz būtiski mūsu identitātes elementi. Pie dizainera Muraško jau aizgāju ar gatavu atlasi.

Kāpēc uz vāka ir bērna zīmējums?

Jau pirms biju atlasījis bildes, man šķita, ka šī grāmata varētu būt tāda kā Latvijas identitātes ābece, kas “iemāca” jeb skaidro latvietību. Skolai ir milzīga loma – tur iemāca uzvedības, vērtību un attieksmju sistēmu, pat iedod gatavas atbildes uz jautājumiem par patriotismu, mīlestību un draudzību. To es saku, vērojot savu dēlu. Es nespēju izpildīt viņa mājasdarbus, jo nezinu “pareizās” atbildes uz jautājumiem, kas patiesībā ir interpretējami. Tie ir viņa zīmējumi. Es piespiedu viņu tos uzzīmēt, viņš toreiz galīgi nebija par to priecīgs, bet vēlāk pārdzīvoja, ka kļūdījies, sajaucot vietām “tēvzemei” un “brīvībai”. Savukārt Muraško par to bija ļoti priecīgs, jo tas simboliski norāda uz vēlamo, proti, ka pirmajā vietā ir jābūt brīvībai, jo brīvība ir priekšnoteikums tēvzemei, nevis otrādi. Šajā sarežģītajā laikā par šo derētu aizdomāties.

*

Grāmatu var nopirkt mūsu interneta veikalā, bet drīzumā – ISSP Galerijā, Fotomuzejā un Jāņa Rozes grāmatnīcās.