10 minūtes ar Pēteri Vīksnu

Līdz 5. decembrim mākslas telpā Brīvība (Brīvības 40) skatāma Pētera Vīksnas fotogrāfiju izstāde The Skin – dažādu valstu urbāno ainavu diptihi. Pēteris Vīksna (1994) fotogrāfiju apguvis pašmācības ceļā, regulāri dokumentē arī savu paaudzi visādās neformālās situācijās, bet ikdienā uzņem videoklipus. Viņa darbi bijuši publicēti Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles (RIBOCA) izdevumā Drīz, kā arī 2020. gada gadagrāmatā Latvijas fotogrāfija.

Kā radās izstādes iecere un ko mēs tajā varam redzēt?

Šī sērija aizsākās pirms dažiem gadiem, kad sāku vairāk un apzinātāk klaiņot pa Rīgu. Pēc tam diezgan aktīvi ceļoju un sāku pētīt arī citas pilsētas, mēģināju tajās iejusties līdzīgi kā Rīgā. Vienā brīdī kopā ar Kirilu Kirasirovu radās ideja izdot grāmatu ar šo sēriju, un šī izstāde būtībā ir ievads grāmatai.

Kā no tūkstošiem attēlu atlasīji izstādītos?

Attēlu atlase bija ļoti garš process ar daudziem posmiem – izmaiņām, atkārtošanos, atgriešanos pie sākumā izvēlētā, atkārtotiem mēģinājumiem –, līdz radās sajūta, ka atlasītajam ir kopēja jēga. Diptihi šīs sērijas konktekstā likās īstais paņēmiens, bet izstādē tā ir konkrēta atsauce uz grāmatas atvērumu.

Ko tu parasti ievēro pilsētvidē?

Nevarētu teikt, ka meklēju ko konkrētu. Zinu, ka atrodu meklēto tikai brīdī, kad to ieraugu. Tos varētu saukt par apstākļiem vai kritērijiem, kuriem sakrītot, man top skaidrs, ka tas ir mans kadrs. Tas nav kalkulēts process. Zināmā mērā meklēju it kā “anonīmas” detaļas vai ainavas, kas pašas par sevi neko daudz neizsaka. Virspusēji arvien biežāk šķiet – jo mazāk informācijas, jo labāk.

Kad varētu gaidīt grāmatu?

Grāmata būs nākamā gada sākumā, un tajā būs vairāk nekā 300 fotogrāfiju.

Tu daudz fotografē arī cilvēkus. Vai varam gaidīt kādu projektu ar šiem darbiem?

Jā, plānoju arī projektu ar šo sēriju, bet, šobrīd šķiet, ka tam vēl mazliet jānogatavojas.