Kaupera lūpu dzīve
Nils Vilnis, pazīstams kā modes un reklāmas fotogrāfs, sarūpējis izstādi pavisam neglamūrā vietā – tukšā biroja telpā pretī Bastejkalnam, tādā veidā signalizējot, ka tā skatāma vairāk kā mākslas nevis radošo industriju projekts. Varētu minēt, ka “Šķīstītavā” izstādītas fotogrāfijas, kas saglabājušas šķīstību komercializācijas maitājošās varas apstākļos.
Formāli Viļņa izstādi var uzlūkot kā viena tehniska paņēmiena izpēti – fotogrāfijās iemūžināts mirklis, kurā cilvēka sejai garām lido (birst? kūp?) milti. Ap personāžu galvām veidojas visnotaļ interesantas formas mākonīši, bieži vien tie aizsedz daļu sejas.
Tomēr attēlu pamatā ir portrets – viens no visvecākajiem mākslas žanriem, kas, pat miltu mākoņos ietinies, paliek blīvi noslogots ar interpretācijas klišejām, kādas tam uzkrāvusi tradīcija un nerimstoši aktualizācijas mēģinājumi. Jāatzīmē, ka lāča pakalpojumu portreta žanram izdarījusi tieši pēdējā desmitgade, kad mākslas izstādes un izdevumi gluži vai sacentās, cik daudz neizteiksmīgu, garlaicīgu seju liela izmēra fotogrāfijās auditorija spēs paciest. Šajā kontekstā Nila Viļņa izstāde ierosina vismaz trīs domas.
Izstādes ievadtekstā Vilnis uzdod jautājumu: cik ilgam vai īsam jābūt fotografēšanas brīdim, lai skatītājs uzskatītu, ka portretētā seja kaut ko izsaka vai pauž? Protams, atbildes versija ir provokatīva, jo liek skaidrāk apjaust vienīgi to, ka ikviens attēls ir indiferents attiecībā pret portretējamo personību, jo to saikne veidojas tikai skatītāja galvā. Protams, mēs labprāt pieņemam, ka domīgas acis un mierīga seja “izsaka” kaut ko vairāk nekā mirkšķināšana vai refleksīva saviebšanās, kaut gan, kuru mikli izstādīt kā personību raksturojošu, ir fotogrāfa lēmums.
Pavisam negaidītas pārdomas iešaujas galvā, skatoties Renāra Kaupera portretu sēriju (iepriekš publicēta arī presē). Attēlos birstošās substances mākonis brīžam aizsedz seju tā, ka atklāta paliek tikai kāda detaļa – lūpas, acs. Protams, ja šī detaļa pieder nevis kuram katram no mums, bet popzvaigznei, tā ir uzreiz atpazīstama un liekas dubulti nozīmīga, kļūstot par fetišu. Ja skatītājs (-a) dievina Kauperu, acs vai lūpas forma gūst erotisku raksturu. Lai gan labi zinām, ka dziedātāja galvenais instruments ir balss, lūk, kādas nobīdes uztverē rada tiražēto attēlu plūsma gadu desmitu garumā! Kaupera lūpas un acs dzīvo pašas savu dzīvi kā masu kultūras ikonas, neatkarīgi no to “nēsātāja”.
Sarežģītāk izskaidrot miltu mākoņa klātbūtni mazāk pazīstamu un ne standartskaistu personu portretos. Protams, var to tulkot metaforiski, kā personu iekšējās pasaules – domu, izjūtu – vizualizāciju. Tomēr ne mazāk interesanti ir paprātot par attēla dabu, kurā kāds garām lidojošs objekts var izskatīties kā portretam piederīgs, tādā veidā vēl vairāk apstrīdot pieņēmumu, ka ar attēla palīdzību iespējams uzzināt, kas persona ir un pat – kā izskatās. Izstādes darbos ir vairāki piemēri, kuros nejauši gaismas punkti vai ēnas var tikt uztverti kā acs vai ādas “bļiki”, pārveidojot portretējamā sejas formu.
“Šķīstītavas” nosaukums ir mānīgs. Sirdsskaidras vientiesības vietā izstāde piedāvā labi biezu jautājumu kārtu.
