/ Kate Švinka / Eseja

Fotogrāfiju otra puse. Eduards Gaiķis

Pētot vēsturiskas fotogrāfijas, reti kad ir uzzināmas sīkākas ziņas par konkrētā uzņēmuma radīšanas apstākļiem. Vēl mazāka iespēja ir uzdurties rakstiskai diskusijai, kas sniedz ieskatu ne tikai fotogrāfijas tapšanas procesā, bet arī aizkulišu sāncensībai. Te nu ir tāds laimīgs gadījums, kad par trim Eduarda Gaiķa fotogrāfijām varam uzzināt vairāk nekā tikai vizuāli nolasāmo informāciju, ko mēs katrs varam interpretēt citādi.

Starpkaru posmā, 20. gadsimta 20. un 30. gados, fotogrāfs Eduards Jēkabs Gaiķis (1881–1961) meklēja veidus, kā attīstīt savas fotogrāfiskās prasmes, un eksperimentēja ar dažādām tehniskām iespējām. Viņam bija svarīgi piedalīties dažādos konkursos un izstādēs ne tikai Latvijā, bet arī sūtīt savus darbus uz citām valstīm dažādos kontinentos. Par spīti tam, ka tad gandrīz vienīgais komunikācijas veids ar citu valstu fotogrāfiem bija vēstuļu korespondence, viņš un Jelgavas fotogrāfu biedrības pārstāvji mēdza sūtīt savus izstāžu darbus ārzemju speciālistiem ar vēlmi noskaidrot viņu viedokli. Lielu daļu darbu viņš radījis bromeļļas tehnikā. Tā kā Gaiķis savu viedokli izteicis arī rakstiski, varam saprast tālaika fotogrāfijas problemātiku un aktuālos jautājumus kā par tehniskām, tā arī teorētiskām mākslas fotogrāfijas niansēm. Viņš uzņēma dažādu žanru darbus: ainavas, portretus, klusās dabas u. c. Par spīti tam, ka Gaiķa radošais mantojums lielā skaitā ir saglabājies Latvijas Fotogrāfijas muzejā, viņa darbi un dzīves gājums aizvien ir maz pētīti. Īsumā apskatīts viens portreta žanra darbs un viens darbs, kas izveidots fotomontāžas tehnikā, kas Gaiķa dzīves laikā tika saukts par kombinētu attēlu[1], bet ir pieskaitāms arī akta žanram. Kā arī klusā daba, kas izgatavota no diviem negatīviem un apvīta ar noslēpumainības plīvuru.

Ar fotogrāfiju Gaiķis sācis nodarboties 19 gadu vecumā, kad nopircis savu pirmo fotogrāfisko aparātu. Savā biogrāfijā viņš rakstījis: “Kā māceklis iegādājos no kāda darba biedra mazu kastītes veidīgu (6 x 9) fotogrāfisku aparātu un sāku pirmos mēģinājumus, bet, tā kā tie deva ļoti neapmierinošus rezultātus, tad es, visu vainu likdams uz aparāta rēķina, fotografēšanu uz laiku atmetu.”[2] Savus mēģinājumus fotogrāfijas laukā viņš atsācis sešus gadus vēlāk līdz ar lielāka aparāta iegādi. 1911. gadā Gaiķis iepazinies ar Latviešu Fotogrāfiskās biedrības (LFB) priekšnieku Mārtiņu Bucleru (1866–1944) un pēc viņa uzaicinājuma iestājies biedrībā, kur apmeklējis kursus. Pirmie panākumi mākslas fotogrāfijā iegūti jau 1913. gadā, kad kopā ar citiem LFB biedriem Gaiķis piedalījās izstādē Krasnodarā (toreiz – Jekaterinodarā), kur biedrība saņēma kopā par visiem darbiem pirmās šķiras diplomu, bet Gaiķis personiski – otrās šķiras diploms par autohromiem.[3] Pēc evakuācijas uz Krieviju 1915. gadā Gaiķis nokļuva Sanktpēterburgā (toreiz – Pēterpilī) un nākamajā gadā tika uzņemts Pēterpils Fotogrāfiskajā biedrībā (PFB). Aptuveni šajā laikā Pēterpilī tika veidots Fotogrāfijas Institūts (tagad Augstākais Fotogrāfijas un fototehnikas institūts), kur mācībspēkus izvēlējās no PFB biedriem. 1918. gada 20. maijā  ar kāda biedra rekomendāciju Gaiķis kļuva par šī institūta darbinieku – preparatora palīgu.[4] No 1. oktobra mākslas fakultātē kā students brīvajā laikā apmeklēja lekcijas. 1919. gada rudenī Eduards Gaiķis piedalījies studentu fotogrāfijas konkursā, kur viņam tika piešķirta prēmija.[5] 1920. gadā Gaiķis ar ģimeni atgriezās Latvijā un arī LFB kopš tās darbības atjaunošanas novembrī. 20. gadsimta 20. un 30. gadi Gaiķim bija radošākie un darbu skaita ziņā ražīgākie gadi, kad viņš piedalījās ne tikai izstādēs un konkursos Latvijā, bet sūtīja darbus arī uz Eiropu, ASV un Japānu. Darba dēļ Valsts Zemes bankā viņš pārcēlies uz dzīvi Jelgavā, kur 1927. gadā iestājies[6] Jelgavas fotogrāfu biedrībā (JFB), kur bijis dažādos amatos, bet no 1928. gada[7] sākuma līdz 1930. gada[8] sākumam bijis tās priekšnieks. 1932. gadā Gaiķis bija žurnāla Objektīvs līdzstrādnieks, līdz tam darbojies arī periodiskajos izdevumos Ilustrētais Žurnāls, Nedēļa, Jaunā Nedēļa, Atpūta u. c. Viņš sadarbojies arī ar ārzemju fotožurnāliem[9], lai gan tos nav pagaidām izdevies precizēt. Ilggadējais darbs bankā tika augsti novērtēts, un 1932. gada aprīlī par nopelniem Latvijas labā Gaiķis saņēma ceturtās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. 1934. gadā Gaiķi pārcēla uz Liepāju, kur viņš iestājās Liepājas fotogrāfiskajā biedrībā un bija tās sastāvā vēl 1935.[10] un 1936. gadā[11]. Te nu fotomeistara īsajai radošajai biogrāfijai jāliek punkts, jo saglabājies ļoti maz liecību par viņa dzīvi no šī brīža līdz pat 1958. gadam, kad Gaiķis piedalījies pirmajā mākslas fotogrāfijas izstādē Latvijā un bijis viens no tiem, kam Latvijas PSR Kultūras ministrija izsniegusi pateicības rakstu par “ieguldījumu padomju fotomākslas attīstībā”.[12] Visu darbības laiku Gaiķis pieskaitīts amatierfotogrāfiem, jo viņš ar fotogrāfiju  nepelnīja iztiku un viņam nepiederēja sava fotostudija.

 

te un bērns pie kamīna

Dubultportretu Pie kamīna[13]  Gaiķis nosūtīja OSRAM[14] rīkotam konkursam kopā ar vēl trim darbiem 1930. gada janvārī[15]. Konkursa žūrija par šo darbu bija nolēmusi piešķirt balvu 25 reihsmarku apmērā un, balstoties uz noteikumiem, foto bija jāpaliek organizatoru īpašumā, tādēļ Gaiķim tika lūgts nosūtīt negatīvu (patlaban tas atrodas Latvijas Fotogrāfijas muzejā – LFM 10096), lai attēlu varētu reproducēt.[16] Viņš šo lūgumu izpildīja un tā paša gada martā nosūtīja negatīvu uz Berlīni.[17] Taču kāds nelabvēlis (pēc Gaiķa uzskatiem, šķiet, tas bijis kāds no Latvijas) ir apgalvojis, ka šī kopija nav izpildīta ar Osram lampu[18], jo tā tika ražota tikai divus gadus.[19] Pēc šī apgalvojuma izcēlās gara sarakste starp konkursa organizatoru Osram un Gaiķi, kurš patiesi bija šokēts, ka kāds viņa labo slavu fotogrāfu rindās varētu tik nepatiesi apšaubīt.

Eduards Gaiķis, Pie Kamīna. Visticamāk 1928. gads, stikla plates negatīvs, Latvijas Fotogrāfijas muzeja krājums, NMKK

Šajā laikā, no 1928. gada sākumam līdz 1930. gada sākumam, Gaiķis bija JFB priekšnieks. Atbildes vēstulē viņš informēja, ka lampu iegādājies 1928. gada 5. oktobrī pie A. Veisa Pasta ielā 7, Jelgavā. Viņš izmantojis divas Osram lampas, no kurām vienu aizņēmies no paziņas, un Eastmann plati. Tā kā negatīvs bijis ar defektiem, viņš atlicis tā izmantošanu kopijas izgatavošanai.[20] Tādēļ var pieļaut iespēju, ka negatīvu radījis jau 1928. gadā. LFM maldīgi norādīts, ka attēlā redzamais bērns ir Eduarda un viņa sievas Elizabetes (1885–1963) dēls Romāns (1913–1975). 1928. gadā viņam būtu jābūt jau 15 gadus vecam, taču bērns, kas redzams kopijā, noteikti nav tādā vecumā. Ja labi ieskatās, tad var redzēt, ka bērna apģērba krāga ir mazliet kruzuļaina un rotāta ar ziediem, līdz ar to jāsecina, ka redzama viena no Gaiķa meitām – Maija vai Paija –, jo viņas bija atbilstošākā vecumā. Jāmin, ka LFM arhīvā ir arī 1930. gadā radīta kopija uz tonēta (nebalināta?) papīra (LFM 11618/2), kurai otrā pusē ir norādīts darba nosaukums trīs valodās (latviešu, angļu un franču), pielietotais kopijas radīšanas process – bromīds – un autora adrese. Intesanti, ka šī adrese nesakrīt ar to, kāda ir minēta, sarakstoties 1930. gadā ar Osram, jo tad Gaiķis dzīvoja Jelgavā, bet uz kopijas ir adrese Rīgā. 1930. gada marta vēstulē Osram informē Gaiķi, ka negatīvs saņemts, bet konstatēts, ka tas bojāts un nav izmantojams, tādēļ tika lūgts atkārtot motīvu un iesūtīt jauno variantu, pasūtītājam sedzot izdevumus.[21] Atbildes vēstulē Gaiķis norāda, ka nav nepieciešams negatīvs, lai izveidotu attēla reprodukciju, jo viņa fotogrāfija Nebēdnīgie gaismas stari (Indiskrete Lichtstrahlen) šādā veidā tika reproducēta grāmatā Skaistais akts (Der schoene Akt). 1929. gadā šī akta uzņemšanai viņš bija izmantojis tādu pat Osram lampu. Gaiķis paskaidroja, ka, veidojot jaunu variantu kamīna dubultportretam, arī var rasties brāķis, jo nevienu negatīvu nav iespējams radīt bez kļūdām, līdz ar to arī jaunais negatīvs var būt ar tādām nepilnībām. Vēstules nobeigumā tiek lūgts atdot bildi un negatīvu, ja nevēlas piešķirt viņam balvu.[22] Uz šo atbildi uzņēmums Osram nosūtīja Gaiķim atpakaļ fotogrāfiju, negatīvu un 25 reihsmarkas, jo viņš nebija pieņēmis piedāvājumu izveidot jaunu kompozīcijas variantu, bet ir izpildījis visus nosacījumus.[23] Taču šis pieņēmums izrādījās visai mānīgs. Līdz ar pēdējo vēstuli Gaiķis nosūtījis Osram šīs pašas kompozīcijas atkārtojumu, ko uzņēmis 1930. gada 16. aprīlī divu liecinieku klātbūtnē, izmantojot divas viņu ražotās lampas. Šajā reizē viņš izmantojis Zeiss objektīvu, jo nu devis priekšroku mazākiem formātiem, un jaunu Lumiere Gradua 6 ½ x 9 cm plati. Gaiķis uzsvēris, ka jaunais uzņēmums nevar būt precīzs, jo starp šiem abiem variantiem laika starpība ir 1,5 gadi – bērns kļuvis vecāks, līdz ar to atstatums starp cilvēkiem mazāks un attālums starp aparātiem arī vairs nav tāds pats. Viņš piedāvājis nosūtīt arī šī varianta negatīvu, ja tas būtu nepieciešams, taču izmaksas viņiem par to būtu jāsedz pašiem. Vēstules nobeigumā Gaiķis apliecina, ka saņēmis bildes, balvu un bojātu negatīvu, kuram trūkst stūrīša.[24] Šī nelielā piebilde ir ļoti būtiska, jo pierāda, ka LFM krājumā esošais negatīvs (LFM 10096) ir kompozīcijas pirmā versija, kas, visticamāk, radīta 1928. gadā, jo tam trūkst kreisā apakšējā stūrīša. Izpētot negatīvu, var secināt, ka tiešām ir izmantoti divi gaismas objekti, ja ne ar dažādu gaismas intensitāti, tad tie ir novietoti dažādos attālumos. Viens varētu būt atradies krāsns mutes augstumā (spuldze ir redzama, un šķiet, ka to stangās tur Elizabete) un izgaismo sejas, taču otrs spīd it kā sievietei aiz muguras, tādējādi izgaismojot ēnas. No negatīva izkadrēta Elizabete un viena no meitām, jo tajā redzamas koka durvis, kas aizņem labo malu, un rokturis un fonā – raibs auduma gabals. Kopija retušēta, jo negatīvs noklāts ar baltiem punktiem. Lūk, kā varēja izvērsties šķietami tik vienkāršs process kā nosūtīt fotogrāfiju uz konkursu.

 

Kaislību varā

Šis žanrs Latvijā starpkaru periodā un arī pirms tam fotogrāfijā nebija izteikti aktuāls, taču Gaiķa radošums atklājās tieši šajā jomā. Tādēļ viņš centās iedrošināt Latvijas fotogrāfus un fotomākslas mīļotājus 1927. gada rakstā Klusā daba[25] mēģināt darboties ar “pie mums vēl pilnīgi novārtā pamesto fotomākslas izteiksmes veidu“[26]. Viņaprāt, “taisni “klusā daba” ir tā, kurā gaismas gleznieks visbrīvāki var ielikt savu “es”.”[27] 20. gadsimta pirmajā pusē fotogrāfus dēvēja arī par gaismas glezniekiem. Gaiķis rakstā norāda, ka šajā žanrā ir “iespējams pilnīgi brīvi, līdzīgi gleznotājam, komponēt visdažādākos priekšmetus – attēlā (pat no vairākiem negatīviem).”[28] Šī piebilde ir ļoti būtiska, jo kā piemērs apcerei ir pievienota Gaiķa godalgotā fotogrāfija Kaislību varā, kas radīta no vairākiem negatīviem. Tālāk viņš rakstījis: “Te gaismas gleznieks pilnīgi neatkarīgs, ne tikai priekšmetu grupējumos, bet arī apgaismojumā, sākot ar parasto sveci līdz spilgtajai saules gaismai, visdažādākos kombinējumos. Priekšmeti paši, viņu grupējumi un apgaismošana ir iespējami neskaitāmos variantos, nekopējot citus un neatkārtojoties. [..] Visu var izdarīt pie sevis mājās pa vaļas brīžiem.”[29] Viņš akcentējis, ka šādi treniņi, kā mudinājis kāds ārzemju periodikas fotogrāfs, palīdzot attīstīt mākslinieciskās izjūtas.

Eduards Gaiķis, Kaislību varā. 1927. gads, Latvijas Fotogrāfijas muzeja krājums, NMKK

Gaiķa pazīstamākā klusā daba Kaislību varā (LFM 11681/3) radīta 1927. gadā. Kombinētajā attēlā centrālais objekts šķiet rēgains, puscaurspīdīgais cilvēka galvaskauss ar trūkstošiem priekšzobiem, kas vertikālajā kompozīcijā tonāli ir vidustonis, jo vairāk izceļas priekšplānā esošie gandrīz baltie objekti – atkorķētās šampanieša pudeles etiķete un tai blakus korķis, izbārstītās monētas un kārtis. Starp kārtīm redzams izpīpēts cigārs ar pelnu kaudzīti, tam blakus, uz kārtīm – ierocis, bet turpat netālu divas mazas glāzītes, no kurām viena ir apgāzta, bet otrā vēl redzams dzēriens. Kopijas fons ir neitrāls, viss gandrīz vienā tumši pelēkā tonī, taču to šķērso vēl tumšāka horizontāla līnija – galda virsmas mala. LFM krājumā netika atrasti negatīvi, no kuriem veidota šī kopija, taču tās aizmugurē ir apraksts ar parametriem. Kamera:   Uzņemts septembrī astoņos vakarā, izmantojot 500 W lampu ar slēdža ātrumu pirmajai platei 5 sekundes, bet otrajai – 30 sekundes ar dzelteno filtru divas reizes. Apvienotais negatīvs kopēts tieši uz Kodak Royal papīra.[30]

 

Pasaku valstības idille

Par vienu no grūtākajiem žanriem gaismas glezniecībā Eduards Gaiķis uzskatījis aktu, jo ir daudz šķēršļu, kas jāatrisina, lai iegūtu veiksmīgus uzņēmumus. Par to viņš izteicies rakstā Akts gaismas glezniecībā[31]: “Vispirms jau plaši iesakņojušies aizspriedumi un kautrība, sakarā ar ko ir ļoti grūti dabūt attiecīgu modeli. Uz fotografisku aktu pie mums vēl skatās kā uz kaut ko zemu, banālu, ja pat pornografisku. Vakareiropā turpretim fotografiskais akts jau ir iekarojis sev cienījamu vietu.”[32] Gaiķis norāda, ka tas tādēļ, ka šī tēma Latvijā vēl nav bijusi apskatīta no mākslinieciski ētiskā viedokļa, un ir uzņēmies, tāpat kā rakstā par kluso dabu, apgaismot savus amata brāļus šajā ar aizspriedumiem bagātajā žanrā. Savas prasmes akta fotogrāfijas žanrā viņš pamatojis ar iegūtajām sekmēm ārzemju izstādēs un sacensībās. Gaiķis rakstījis: “Pēdējā laikā gan vērojama šo aizspriedumu palēna izzušana pateicoties sportam un vingrošanas attīstībai, kas nevien veicina veselīgākus uzskatus par kailu cilvēka ķermeni, bet arī izkopj to, tuvinot cilvēci atkal seno grieķu cilvēka ķermeņa skaistuma ideālam.” Jāpiebilst, ka Gaiķis ir fotografējis cilvēkus sporta aktivitāšu laikā. Lai uzņemtu veiksmīgus šī žanra kadrus, viņš ieteicis neizmantot pārāk precīzu optiku, “kas visus priekšmetus attēlo ar vienādu matematisku pareizību. Akta uzjēmumos [uzņēmumos – autores precizējums] tas viss ir lieks un nevēlams. Arī gleznotājs aktā nekopē dabu, bet atdarina to ideālizētu. Tas pats likums jāievēro arī gaismas glezniekiem. Akta uzjēmumā ir jācenšas pēc iespējas samazināt visus nevēlamos sīkumus, izceļot ķermeņa formu un līniju skaistumu.”[33] Kā labu tehnisku līdzekli Gaiķis ieteicis mīksti zīmējošo objektīvu monokli, jo asi zīmējošais anastigmats šim žanram ir nepiemērots, taču norāda, ka ne vienmēr visas modeļa ķermeņa nepilnības var novērst un jāatceras, ka “darbs pastāvīgi ir no erotiska blakus iespaida apdraudēts”[34]. Šis norādījums attiecināms arī uz mūsdienām un ir aktuāls fotogrāfijā, jo pastāv smalka robeža starp māksliniecisku aktu un aktu ar erotisku noskaņu. Kā arī “vienīgais pareiza virziena rādītājs var būt tikai paša gaismas gleznieka izkopta estētiski mākslinieciska gaume. Pēdējo ieteicams izkopt studējot labus akta uzjēmumus un labu mākslinieku gleznas.”[35] Liela uzmanība esot jāpievērš modeļa izvēlei, jo reti kuram modelim ir ideālas ķermeņa formas, tādēļ ikkatrs no tiem ir citādi fotografējams, “izceļot ar pozu, apgaismojumu jeb citādi modeļa raksturīgākās un skaistākās formas un nevēlamās notušējot”[36]. Visvienkāršākais ir uzņemt aktu ar vienkrāsainu fonu, jo “galvenais ir pats cilvēka ķermenis”[37], tādēļ sarežģītāk ir izveidot aktus dabā, kur labi iederas peldēšanas, vingrošanas un sauļošanās darbības. Rakstā doti arī tehniski norādījumi par fokusa garumu, foto plašu izvēli, plašu gaismas jūtīgumu un dzeltenā filtra izmantošanu, kā arī runāts par kopēšanai paredzētā papīra sagatavošanu, jo tas ļoti ietekmē kopējā noskaņojuma radīšanu.

Eduards Gaiķis, Pasaku valstības idille. 1925. vai 1928. gads, skenēta kopija, Harija Čerņevska īpašums

Īpaši interesanta ir kopija (LFM 10981), kur redzama spārīte Maija, Gaiķa meita. Kombinētā uzņēmumā redzamā Maija fotografēta 1924. vai 1925. gadā, kad viņa bijusi divus vai gandrīz trīs gadus veca.[38] Attēla radīšanai izmantots negatīvs ar ūdensrozēm (LFM 10445), kuram pievienoti fragmenti ar vardi un Maijas atspīdumu ūdenī, kā arī no cita negatīva kopēti spāres spārni (LFM 10450). Šķiet, ka no sākuma tika izveidots attēls ar variantu, kur sakombinēti visi elementi, izņemot Maiju (LFM 10535). Arī meitene ar ūdensrozi rokās ir no cita negatīva, kur viņai uzvilkti pašdarināti kukaiņa spārni. Šajā negatīvā saskatāmi uzņemšanas aizkadri, jo redzams, kā meitene tup uz ķeblīša un foto malā pavīd Elizabetes augums. Gaiķis šai kombinētajai fotogrāfijai devis nosaukumu Pasaku valstības idille (Idyll aus der Märchenwelt), un tās bromeļļas kopiju 1928. gada 19. maijā  nosūtījis[39] kādam speciālistam ar lūgumu izteikt viedokli par kombinēto attēlu. Šai vēstulē viņš aprakstījis tehnisko pusi, kā uzņēmis un veidojis kombinēto attēlu: izmantota spoguļkamera Mentor 6 ½ x 9 cm, objektīvs Zeiss Tessar 1:45, objektīva diafragma pilnā atvērumā, eksponēšanas laiks 1/50 sekundes, attīstīšanas šķidrums Metol-Hydrochinon, plate Rekord-Ortho, pozitīva procedūrā sakombinēta no četriem negatīviem, palielinājums 40 x 50 cm un izpildīta bromeļļas tehnikā. Procesā izmantojis četras plates: pirmajā redzams bērns, otrajā – ūdensrozes, trešajā – spāres spārni un ceturtajā – varde, visās platēs izmantots viens apgaismojuma leņķis.[40] Ņemot vērā, ka vēstule ir datēta ar 1928. gadu, iespējams, ka šī kombinētā uzņēmuma kopija datējama ar šo pašu gadu, lai arī tā atsevišķas detaļas uzņemtas pāris gadus pirms tam. Autore uzskata, ka salīdzinājumā ar viņai pieejamo mazā formāta kopiju, kas nav izstrādāta bromeļļas tehnikā, izstādes versijai noteikti jābūt daudz izteiksmīgākai, jo, visticamāk, tā tika radīta uz viegli tonēta, mazliet grubuļaina papīra, tādējādi iegūstot piktoriālismam raksturīgo noskaņu, kāda tā redzama citos Gaiķa izstādes darbos.

Iespējams, ka Eduarda Gaiķa daiļradē nav atrodams vēl kāds cits portrets, kas būtu apvīts ar aizkulišu notikumiem, kurus bija iespējams rekonstruēt, tikai pateicoties vēstuļu norakstiem, kurus to autors saglabājis. Simboliem bagātā klusā daba Kaislību varā šķietami paliks noslēpumainības pilna, jo tajā ietvertie priekšmeti nekādi neasociējas ar paša fotogrāfa mierīgo un nosvērto dabu. Pasaku valstības idille ir tikai viens no Gaiķa kombinētajiem attēliem, taču vienīgais, kuram ir nosakāms ne tikai tapšanas process, bet arī tehniskie parametri, un ir saglabājušies stikla plašu negatīvi ar atsevišķajiem motīviem. Tikmēr raksta autore turpina meklēt Gaiķa fotogrāfiju otras puses, tādējādi šķetinot arī viņa dzīves stāsta pavedienus.

 

[1] Autore iesaka izlasīt 1929. gada rakstu Kombinēti attēli žurnālā Objektīvs Nr. 2.

[2] LVA, 1659. f., 1. apr., 11. l., 15. lp.

[3] LVA, 1659. f., 1. apr., 11. l., 16. lp.

[4] Viņa uzdevums esot bijis izgatavot mākslas darbu reprodukcijas un diapozitīvus.

[5] LVA, 1659. f., 1. apr., 11. l., 16. lp.

[6] Jelgavas fotogrāfu biedrības Pilnsapulču un valdes sēžu protokoli. 1926.14.V.–1928.6.XII. Protokols Nr. 12. 1927. gada 12. maijs. LNA LVVA, 5986. f.,1. apr., 142. l., 7. lp.

[7] Jelgavas fotogrāfu biedrības Pilnsapulču un valdes sēžu protokoli. 1926.14.V.–1928.6.XII. Protokols Nr. 20. 1928. gada 16. februāris. LNA LVVA, 5986. f.,1. apr., 142. l., 13. lp.

[8] Jelgavas fotogrāfu biedrības sēžu protokoli. 1929.17.I.–1935.19.XII. Protokols Nr. 3. 1929. gada 28. februāris. LNA LVVA, 5986. f.,1. apr., 143. l., 3. lp.

[9] Foto mākslinieka Eduarda Gaiķa jubileja // Objektīvs. – 1932. – Nr. 11–12. – 2. novembris. – 16. lpp.

[10] Liepājas Fotogrāfiskās Biedrības Biedru grāmata. LNA LVVA, 5986. f.,1. apr., 286. l., 4.–5. lp.

[11] Liepājas Fotogrāfiskās biedrības sarakstīšanās. Liepājas fotogrāfiskās biedrības biedru saraksts. 1936. g. LNA LVVA, 5986. f.,1. apr., 290. l., 46. lp.

[12] Korsaks P. Mirkļi, kas atņemti zudībai // Dziesmusvētki: tautas māksla. – 1998. – 1. aprīlis. – 17. lpp.

[13] Vēstules noraksts Osram G.m.b.H. Kommanditdesellschaft Berlīnē. 1930. gads (marts?). Harija Čerņevska īpašums.

[14] Apvienojoties vairākām Vācijas elektrisko spuldžu fabrikām, 1919. gadā tika izveidots uzņēmums Osram GmbH,  kas ražoja dažāda veida elektriskās spuldzes: automobiļiem, ielu apgaismojumam, projekcijām un arī fotogrāfisku uzņēmumu nolūkiem. Mūsdienās Osram pozicionē sevi kā augsto tehnoloģiju fotonikas uzņēmumu, kas arvien vairāk koncentrējas uz sensoru tehnoloģijām, vizualizāciju un apstrādi ar gaismu. Uzņēmums iedala klientus patērētāju, autobūves, veselības aprūpes un industriālo tehnoloģiju nozarēs. Nosaukums ir atvasināts no osmija (Osmium) un volframa (Wolfram) ķīmiskajiem elementiem. Uzņēmuma dibināšanas laikā abus elementus parasti izmantoja apgaismojuma kvēldiegiem.

[15] Gaiķis dēvējis arī par te un bērns pie kamīna (Mutter & Kind am Kamin). Vēstules noraksts Osram G.m.b.H. Kommanditdesellschaft Berlīnē. 1930. gada 27. janvārī. Harija Čerņevska īpašums.

[16] Vēstule no Osram G.m.b.H. Kommanditdesellschaft Berlīnē. 1930. gada 21. februārī. Harija Čerņevska īpašums.

[17] Vēstules noraksts Osram G.m.b.H. Kommanditdesellschaft Berlīnē. 1930. gada 1. martā. Harija Čerņevska īpašums.

[18] Noteikumos tika norādīts, ka attēla ideju īstenošanai obligāti jāizmanto Osram ražotā lampa.

[19] Vēstule no Osram G.m.b.H. Kommanditdesellschaft Berlīnē. 1930. gada 28. februārī. Harija Čerņevska īpašums.

[20] Vēstules noraksts Osram G.m.b.H. Kommanditdesellschaft Berlīnē. 1930. gadā (5. martā?). Harija Čerņevska īpašums.

[21] Vēstule no Osram G.m.b.H. Kommanditdesellschaft Berlīnē. 1930. gada 13. martā. Harija Čerņevska īpašums.

[22] Vēstules noraksts Osram G.m.b.H. Kommanditdesellschaft Berlīnē. 1930. gada 19. martā. Harija Čerņevska īpašums.

[23] Vēstule no Osram G.m.b.H. Kommanditdesellschaft Berlīnē. 1930. gada 31. martā. Harija Čerņevska īpašums.

[24] Vēstule noraksts Osram G.m.b.H. Kommanditdesellschaft Berlīnē. 1930. gada 18. aprīlī. Harija Čerņevska īpašums.

[25] Gaiķis E. Klusā daba // Attēls. – 1927. – Jūnijs–jūlijs. – 1.–2. lpp.

[26] Turpat – 1. lpp.

[27] Turpat.

[28] Turpat – 2. lpp.

[29] Gaiķis E. Klusā daba // Attēls. – 1927. – Jūnijs–jūlijs. – 2. lpp.

[30] LFM 11681/3.

[31] Gaiķis E. Akts gaismas glezniecībā // Objektīvs. – 1932. – Nr. 5. – 1.–2. lpp.

[32] Gaiķis E. Akts gaismas glezniecībā // Objektīvs. – 1932. – Nr. 5. – 1. lpp.

[33] Turpat.

[34] Turpat.

[35] Turpat.

[36] Turpat. – 2. lpp.

[37] Turpat.

[38] Par to liecina uzraksts fotogrāfijas otrā pusē – LFM 10981.

[39] Vēstules noraksts Herrn F. Matthies-Masuren, 19. maijs 1928. gads. Harija Čerņevska īpašums.

[40] Turpat – vēstules oriģinālvaloda vācu, autore izmantojusi tulkojumu.