Viņš taču fočē tikai pozerus
“Bet viņš taču fočē tikai pozerus” – šādu komentāru saņēmu par saviem darbiem, kad prezentēju tos kursabiedriem. Tai mirklī uztvēru to kā uzbrūkošu repliku, it kā pozerus šādi fotografēt varētu jebkurš un vispār pozerus fočēt nav baigā māksla. Es riktīgi sacepos. Kādi, pie velna, pozeri?!
Turpmākās dienas domājot par šo komentāru, es sapratu, ka pēdējo divu gadu laikā vislielāko prieku man sagādā cilvēku fotografēšana. Absolūti subjektīvi interesantu un kolorītu, iereibušu un neveiklu, pārspīlēti stilīgu un jaunu cilvēku fotografēšana. Bez nopietnas kadra plānošanas, domāšanas par gaismu vai citiem tehniskiem aspektiem, ar kuriem es saskaros savā fotogrāfa dzīvē. Viegli un bezrūpīgi.
Šī prieka motivēts, izgāju cauri visam materiālam un pie sevis nosmējos – nav taču melots, ka lielākā daļa no cilvēkiem manās bildēs patiešām ir pozeri. Tie, kas vēlas parādīt savas emocijas kamerai. Tie, kuri nekautrējas no neveiklām situācijām. Tie, ar kuriem es esmu uz viena viļņa. Tie, kas, par laimi, uzticas man un manai kamerai.
Šī sērija pieder žanram, kas mani dziļi interesē – urbānais portrets. Tas ir par cilvēku, kas ir piederīgs savai pilsētai, un visu to, kas liecina par šo piederību. Tas nav portrets, kurā cilvēkam jāizskatās skaisti. Tas ir portrets tam, ko es uzskatu par skaistu.
Kārlis Didrihsons nodarbojas ar fotogrāfiju un video, ikdienā strādā par laborantu BFS. Studējis audiovizuālo mākslu RISEBA, bet nupat ar šo sēriju absolvējis ISSP Skolu.
