Runā jaunais fotogrāfs – Ieva Zepa
Ieva Zepai ir 25 gadi, ar fotogrāfiju sākusi nodarboties jau bērnībā. Mācījusies fotogrāfiju Rīgas Modes un stila tehnikumā, modes un dizaina menedžmentu Latvijas Kultūras koledžā, bet tagad studē fotogrāfiju Rīgas Stradiņa universitātē, vienlaikus strādājot Rimi par veikala vizuālo noformētāju. Ieva fotografē cilvēkus, lielākoties pati sevi. Viņas pašportreti ir tieši, vienkārši, sevi atklājot bez kauna, teatralitātes vai pārspīlētas estetizācijas.
Kā tu sāki fotografēt?
Pirmo reizi turēju kameru rokās un izfotografēju pirmo filmiņu trīs gadu vecumā, šīs fotogrāfijas vēl ir saglabājušās. Man šķita interesanti, ka tēvs iemūžina visu sev apkārt un vienmēr turēja mašīnā ziepju trauku. Tad bija aptuveni 10 gadu pauze, un vienu dienu man atkal sanāca paturēt rokās fotoaparātu – kopš tā brīža arī neesmu pārstājusi.
Kāda fotogrāfija tev patīk?
Mani ļoti uzrunā melnbalta, izteikti kontrastaina fotogrāfija, bet tā vispārīgi – dokumentālā un jebkas, kur ir attēloti cilvēki un viņu ķermeņi. Lielisks piemērs tam, kas man patīk, būtu Ronina de Gūda (Ronin de Goede) darbi.
Kā tu izvēlies, ko fotografēt, un kāpēc bieži tie ir pašportreti?
Cenšos iemūžināt visu, kas šķiet interesants. Ēnas, visādas līnijas, cilvēkus. Kopš paša sākuma fotografēju arī koncertus, no tā es īsti netieku vaļā pat tad, ja vairs nevēlos to darīt. Pašportretiem pievērsos vairāk studiju laikā, kad cīnījos ar radošuma trūkumu, un, manuprāt, šādi dažreiz ir vieglāk strādāt, jo tev nevajag neko citu, izņemot sevi un kameru. Turklāt arī laiks, ko vari pavadīt, sevi fotografējot, ir neierobežots.
Pastāsti par savu fotogrāfiju tehnisko pusi!
Patlaban divas galvenās lietas manā somā ir Fujifilm Xt3 un Nikon FM, kuru esmu atņēmusi draugam. Savas melnbaltās digitālās fotogrāfijas cenšos nosacīti pielīdzināt iecienītākajām filmām – Kodak T-Max un Ilford HP5 plus. Ar krāsainām fotogrāfijām man iet grūtāk, tāpēc izmantoju Fujifilm prioritātes un izmantoju kamerā pieejamās filmu simulācijas, nedaudz pieskaņojot tās savai patikai.
Pēc kādiem kritērijiem tu vērtē savas un citu bildes?
Savas fotogrāfijas man reti patīk, varbūt kritizēju sevi pārāk daudz, bet man tās vienmēr šķiet ļoti viduvējas. Citu fotogrāfijas es skatos tā – ja man ir interese pavadīt ilgāku laiku pie vienas fotogrāfijas, nevis rodas vēlme uzreiz pāršķirt, tad ir izdevusies, neatkarīgi no tā, kas ir attēlots.
Ko tev dod studijas RSU?
Studijas RSU man ir devušas pārliecību par to, ko es daru, un likušas saprast, kāda fotogrāfija man tiešām patīk vai šķiet garlaicīga. Tas dod konstantu motivāciju strādāt un radīt kaut ko jaunu.
Kas ir pats dīvainākais, ko esi dzirdējusi par tavām fotogrāfijām?
Neko baigi dīvainu par savām fotogrāfijām neesmu dzirdējusi. Parasti atsauksmes ir pozitīvas, neskatoties uz to, ka sākumā varbūt cilvēkiem ir kaut kāda neuzticības sajūta, bet vienīgais, kas man ir palicis prātā, ka kāds teica, ka visas manas fotogrāfijas ir vienādas.
Kādi ir tavi nākotnes plāni saistībā ar fotogrāfiju?
Pagaidām plāns ir turpināt pilnveidoties, atrast un izveidot savu rokrakstu, kā arī beidzot izveidot kādu fotogrāfiju sēriju, ko atrādīt lielākam cilvēku pulkam.
