Historicisma nabadzība

Grāmatu ar šādu nosaukumu pirms 65 gadiem publicējis filozofs Karls Poppers. Viņš kritizējis 18. gadsimta beigās formulētās pretapgaismības idejas par vēstures nozīmi nākotnes veidošanā. Apgaismības filozofi pauduši, ka ar universālo racionalitāti apveltītie cilvēki ir spējīgi iedibināt sociāli politiskas dzīves noteikumus. Pretapgaismības domas virzieni uzstāja, ka visi noteikumi jau ir izveidojušies pagātnē un tie ir īpatnēji katras tautai dzīves videi. Vēsturisko sakņu meklēšana, nevis politisko procedūru racionāla izvērtēšana, kļūst par intelektuāļu galveno uzdevumu. Izpētot 19.–20. gadsimtā tapušās latviešu nacionālisma koncepcijas, socioloģe Ieva Zaķe konstatē, ka tajā trūkst politiskās dimensijas. Nacionālisma mērķis ir izveidot homogēnu sabiedrību, kas esot saliedētības pamats, nevis atzīt interešu plurālismu un meklēt kompromisus ¹⁾Zaķe, I. Nineteenth-century nationalism and twentieth-century anti-democratic ideals: The case of Latvia, 1840s to 1980s. Lewiston, New York: Edwin Mellen Press, 2008..

Patlaban Rīgā, Esplanādē, garāmgājēji var apskatīt Latvijas Nacionālā vēstures muzeja rīkoto izstādi Kamēr vēl laiks. Fotoetnogrāfijas sākums Latvijā, kuras sasaucas ar Poppera grāmatas nosaukumu. Apzinoties to vai neapzinoties, bet fotogrāfiju un tekstu autori ir dekonstruējuši fotoetnogrāfiju kā vēsturiskās sociālās saliedētības pierādījumu. Pirmkārt, fotoetnogrāfiju raksturo naiva pārliecība par fotogrāfiju kā realitātes kopiju. Izstādes stendos atrodami šādi citāti no agrīno etnogrāfu rakstiem: “Fotogrāfija var būt ļoti svarīgs līdzeklis etnogrāfisko dokumentu krāšanā… Nostāsts arvien būs apšaubāms dokuments, kamēr fotouzņēmumam kā dokumentam daudz mazāk apšaubāmas īpašības”; fotogrāfija ir “efektīvs līdzeklis strauji zūdošā tradicionālā kultūras mantojuma saglabāšanai”; fotogrāfs “fiksējis nesamākslotus mirkļus no dzīves”. Tikmēr jau pati izstādes koncepcija liecina, ka foto nevar iztikt bez vārdiem: stendos ir ārkārtīgi daudz teksta. Uzņēmumos nav vizuālo zīmju, kas norādītu uz fotografēšanas vietu, skatītājs nevar atšķirt Kurzemi no Vidzemes, piemēram.

Daži citāti skaidri atklāj, ka fotogrāfs nav dzīves novērotājs, viņš iejaucas ikdienas dzīves ritējumā un subjektīvi konstruē to, ko nosauc par mantoto tradīciju, ar nolūku veidot pozitīvu tēlu: “… pašiem mums vajag rādīt sevi pareizā gaismā.” Izstādes stendu autori apstiprina, ka daļa fotogrāfiju etnogrāfiskajā krājumā “ir acīmredzami inscenētas”.

Otrkārt, homogēnās grupas sociālā identitāte tiek reducēta uz vizuālo atšķirību no citām grupām. Fotogrāfi iekļauj kadrā sadzīves priekšmetus, kuri skatītājam jāuztver un jāinterpretē kā sociālie kodi. Fotogrāfa konstruētā vizuālā identitāte ir patēriņa priekšmeti, kuriem pētnieks piešķir ne tikai funkcionālo vai materiālo, bet arī morālo vērtību, jo tautai šos priekšmetus “kā mantojumu nodevuši senči”. Demonstrēt savu identitāti sociālajā interakcijā nozīmē reprezentēt sevi vizuāli (“[šādas vērtības] ar lepnumu varam rādīt citām tautām”). Ja fotogrāfija ir realitātes kopija, tad ar tehnoloģisko rīku bezkaislīgi un precīzi var uzskaitīt zīmes/priekšmetus, lai kontrolētu sociālās iekļaušanas/izslēgšanas procedūras. Šķietamo objektivitāti vairo seno ēku, ķermeņu un galvaskausu mērīšana, kuras rezultātus etnogrāfi mēdza “rūpīgi” pierakstīt fotogrāfiju otrajās pusēs. Ne mazums šādu “objektīvo” rādītāju tika iekļauts Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnēs 2012.–2018. gadam.

Trešais historicismā balstītās fotoetnogrāfijas vājums ir sociālās interakcijas ignorēšana, apliecinot vizuālā izskata homogenitāti. Nevienlīdzīga piekļuve ekonomiskiem un varas resursiem paiet secen homogēnās sabiedrības konstruktoriem. Fotofiksācijai viņi izvēlas tikai tās sociālās interakcijas situācijas, kas apliecina solidaritāti: rīcības saskaņotība lauku darbos un svētku pasākumos (ko, protams, nav iespējams droši konotēt, vērojot statiskās inscenētās kadra kompozīcijas); savukārt indivīdu interešu konflikti, devianta uzvedība un sociālā stratifikācija nav uzmanības lokā. Šāda nevīžība ir saskaņā ar Johana Gotfrīda Herdera iedibināto sociālo grupu pētniecības tradīciju. Grupu aprakstīšanai filozofs atlasa tikai tādus dzīves fenomenus, kas nodrošina un apliecina grupas stabilitāti, izvairoties no konfliktiem, pretrunām un nesaskaņām. Pasvītrojot kultūras fenomenu izšķirošo lomu sociālajā saliedētībā, Herders ir ignorējis funkcionālās un politiskās solidaritātes nozīmi kopdzīves organizācijā (t. i., privātās intereses un konfliktu risināšanas procedūras).
Visbeidzot, homogēnās sabiedrības vizuālā reprezentācija tiek veidota no kādas konkrētas vērošanas pozīcijas – tas ir izglītoto, urbanizēto, ar moderno novērošanas tehniku bruņoto cilvēku skatiens. Portretējamās grupas atšķirība tiek noteikta, salīdzinot ar “normalitāti” – modernās pilsētas dzīvi. Fotoetnogrāfi atzīst, ka “pilsētās etnogrāfisku materiālu vācējam un mūsu tautas dzīves dokumentētājam maz darba”. Idealizējot lauku dzīvi kā pilsētnieku definēto vēsturisko vērtību krātuvi, fotoetnogrāfi atņem lauciniekiem tiesības baudīt modernizācijas augļus. Atkārtojot mūsdienu politiskās dienaskārtības tēzi, Stambulas konvencija “īstai” tradīcijai nav nepieciešama.