Runā jaunais fotogrāfs: Jevgēnija Frolova
Jevgēnija Frolova (1988) ir profesionāla akadēmiskā mūziķe, Kremerata Baltica kamerorķestra vijolniece. Ar analogo fotogrāfiju sākusi nodarboties 2020. gadā, meklējot savu īsto neverbālo izteiksmes veidu. Jevgēnija ar fotogrāfiju sērijām Zemapziņas atspulgi un Wo(Moon)man kļuva par vienu no FK Balvas finālistēm.
Kad tu sāki fotografēt? Kas uz to pamudināja?
Īsi pirms pandēmijas kādā no orķestra koncertbraucieniem es iepazinos ar fotogrāfu Taranu Regilu, kura darbu estētika mani ļoti uzrunāja. Vēl jo vairāk uzrunāja klasiskās tehnikas, kurās viņš strādāja, pieeja procesam un skatījums uz dzīvi kopumā. Analogā fotogrāfija kā dzīves filozofija ļoti norezonēja ar manu laika un telpas izjūtu. It kā tu būtu atradis savu vietu, savas mājas — vēl bez zināšanām un arī bez kameras es sapratu, ka šis ir veids, kurā vēlos izteikties. Pāris mēnešus vēlāk satikāmies vēlreiz. Ar viņa komentāriem un norādījumiem tapušas pirmās fotogrāfijas.
Pastāsti par savu fotogrāfiju tehnisko pusi!
Pašlaik manā paspārnē ir vidējais formāts Yashica 635, kā arī 35 mm Canon A1 un vecais labais Zenit E. Es teiktu, ka visas šīs kameras atradušas mani pašas, bet svarīgākais, kam es pievēršu uzmanību, ir full manual režīms, kā arī iespēja taisīt otro (trešo, ceturto…) ekspozīciju, nepārtinot filmiņu. Šobrīd dodu priekšroku krāsām, un laikam nebūšu oriģināla — izmēģinājusi šo un to, visbiežāk tomēr izmantoju Kodak Portra filmiņas. Mani noteikumi pašai sev ir: atcerēties, ar ko plāno forgrafēt, kāda filmiņa un ar kādu jutību ir ielādēta, pārliecināties, ka eksponometra iestatījumi ir vienādi ar kameras iestatījumiem. Izklausās vienkārši, bet ir gadījies visādi. Daudz jāmācās, jāstiprina gan esošās zināšanas, gan jāpilnveidojas tehniski un mākslinieciski, kā arī jāmācās vērot sevi no malas.
Tavās fotogrāfijās ir daudz slāņu, nozīmju, simbolu. Tie apzināti tiek radīti vai drīzāk rodas nejauši, procesa laikā?
Es nevarētu tās nosaukt par nejaušībām, jo, manuprāt, nejauši nenotiek nekas. Droši varu pateikt, ka simboli atnāk procesa laikā, dažreiz pavisam spontāni, dažreiz iecerētās lietas vai idejas nestrādā un veidojas kaut kas pavisam jauns. Devums no cilvēka otrpus kameras (man ir grūti saukt cilvēkus par modeļiem), priekšmets, zīmējums var būt kā ilgi meklēts dārgakmens. Ir lietas, ko man gribas izmantot fotogrāfijās vēl un vēl, kam nav īsti nekāda loģiska izskaidrojuma. Jāatzīst, ka šis simbolisms ir vairāk intuīcija nekā zināšanas — tagad pamazām sāku pētīt attiecīgo literatūru.
Vai ir kāda līdzība starp šīm divām mākslām — fotogrāfiju un mūziku?
Mūzikā var redzēt tēlus, fotogrāfijā — dzirdēt skaņas. Tomēr manā uztverē tās ir divas dažādas pasaules, kuras ir cieši saistītas un kurām ir viens svarīgs vienojošs elements — komunikācija. Atskaņojot skaņdarbus, es esmu medijs starp komponistu, viņa iecerēm un klausītāju, tomēr ar tiesībām uz personisko interpretāciju. Šo personisko es meklēju vīzijās — atkarībā no mūzikas dramaturģijas sarežģītības tās var būt vienkāršas lietus lāses aiz loga vai izsāpētās bildes no pagātnes, jebkas, kas ļauj man emocionāli iesaistīties procesā. Fotogrāfijā es kļūstu par komponisti pati. Protams, var teikt, ka arī šeit es esmu medijs starp kaut ko, piemēram, starp to, kas notiek man galvā, un skatītāju, bet, iespējams, izteikties pašam par sevi ir vieglāk nekā pareizi nodot cita teikto tālāk. Šis patiesībā ir ļoti grūts jautājums.
Kas ir tavi galvenie iedvesmas avoti?
Dabas un sievietes spēks un noslēpumi. Cilvēks kā Visuma mākslasdarbs. Pasaules dualitāte. Māksla, ticība, folklora, pasakas, kino, teātris… Un, protams, konkrēti mākslinieki — Frančeska Vudmena (Franceska Woodman), Sāra Mūna (Sarah Moon), Sergejs Parajanovs (Sergei Parajanov), Andrejs Tarkovskis (Andrei Tarkosvky), Inta Ruka.
Kam jābūt fotogrāfijā, lai tu uzskatītu to par izdevušos?
Izdevusies fotogrāfija — tā ir sajūta.
Kādi ir tavi tuvākie radošie plāni un arī tālāki mērķi, ja ļauts pasapņot?
Es ļoti vēlētos atrast tepat, Latvijā, domubiedrus, entuziastus, kas vēlētos sanākt kopā, radīt, dalīties ar pieredzi un viedokļiem.
Par radošiem plāniem neko konkrētu šobrīd negribas runāt, tikai vēlos, lai skices un idejas pārtop par fotogrāfijām. Mazs, ļoti piezemēts sapnis ir atrast vietu fotogrāfijai ne tikai sirdī, bet arī kādā vietā, ko varētu saukt par studiju. Vasarā vēlētos beidzot klātienē un bez ierobežojumiem piedalīties eksperimentālās fotogrāfijas festivālos Barselonā un vēlāk arī Vīnē. Bet vispārējais mērķis ir turpināt fotografēt un sapņot. Izzināt. Pārliecināt un pārliecināties, ka filmiņa ir dzīva un tai noteikti ir nākotne.
