Otrā elpa
Apmeklējot Londonas galerijas un muzejus, nākas secināt, ka fotogrāfija kā medijs šobrīd ir modē: Nacionālajā Portretu galerijā divas izstādes, Victoria & Albert skatāma afrikāņu fotogrāfu izstāde, Whitechapel Polu Grāmu (Paul Graham) nomainīs Tomass Štruts (Thomas Struth), bet Tate Modern – vienlaicīgi trīs fotoizstādes utt. Kas interesanti, ka tie nav fotomuzeji vai iestādes, kas fotogrāfiju izvirzījušas par prioritāti, bez tam vēl pirms gadiem diviem trim šajās respektablajās iestādēs fotoizstādes ieraudzīt varēja samērā reti. Šobrīd kultūrpolitikas un mākslas tirgus konjunktūra kultūras institūcijas mudina pirkt un izstādīt fotogrāfiju.
Kas vieno visas šīs fotoizstādes? Tā ir fotogrāfija, kuras saknes meklējamas dokumentālajā tradīcijā. Tate Modern skatāmā izstāde “Fotogrāfija: Jaunās dokumentalitātes formas” (Photography: New Documentary Forms) pavisam konkrēti parāda šobrīd dominējošos dokumentālās fotogrāfijas virzienus. Izstādē apskatāmi Borisa Mihailova momentuzņēmumi ar bezpajumntniekiem Ukrainā, Lika Duleja (Luc Delahaye) kara fotogrāfijas, tāpat arī Miča Epšteina (Mitch Epstein) urbānās ainavas, Gaja Tilima (Guy Tillim) sociālkritiskā eseja par nemieriem Āfrikā un Akrama Zātarī (Akram Zaatari) atrastās fotogrāfijas kādā portretstudijā Beirūtā. Būtiski, ka izstādē neviens autors nepārstāv klasisko fotožurnālistisko fotoreportāžu, kas ierasti visciešāk asociējas ar dokumentālās fotogrāfijas jēdzienu. Šīs fotoizstādes uzdevums būtībā ir parādīt jaunos “trendus” dokumentālajā fotogrāfijā – ainavas žanra izmantošana sociālkritisku darbu veidošanā, un konceptuāls darbs ar arhīvu – mākslinieks var strādāt ar svešu fotogrāfu arhīviem, kā to dara Zātarī, pats nemaz nefotografējot. Par ainavas žanra renesansi liecina ne tikai Tate izstādē skatāmie Tilims, Dulejs un Epšteins, bet arī daudzu citu mūsdienu fotogrāfu panākumi, kā piemēram, Edvards Burtiskis, Saimons Robertss, Saimons Norfolks, Aleksandrs Gronskis. Dokumentālās fotogrāfijas dominante lielajos fotofestivālos Krakovā, Gērnsijā, Dērbijā, Arlā ļauj apgalvot, ka dokumentālā fotogrāfija šobrīd iegūst otro elpu un tā ir globāla tendence.
Atgriežoties Latvijā, aizgāju uz izstādi “Dzintarzeme” Arsenālā, kas tika pieteikta kā “vēlēšanās parādīt atjaunotās, neatkarīgās Latvijas laiku (1990-2010)”, pēc konceptuālā uzstādījuma fotogrāfijai šeit būtu jānes galvenais karogs. Izstādē neatradu nevienu fotogrāfiju, lai gan bez gleznām bija arī skulptūras un grafikas. Palika skumji, ka pašmāju fotogrāfijā nav izdevies atrast “liecības par ģeopolitisko izmaiņu, ekonomisko kataklizmu, sociālo transformāciju un Latvijas mākslas pārmaiņu periodu” (citēju kuratora uzstādījumu). Domāju, ka pie vainas nav tikai valsts galvenais muzejs, kurš ilgstoši fotogrāfiju ignorējis, bet arī fotogrāfi, kas mūsdienās vairās no dokumentalitātes vēl vairāk nekā padomju laikos.
