Nena Goldina – savas dzīves filmu veidotāja
“Es vienmēr esmu gribējusi būt filmu režisore,” tā vairākās intervijās uzsver māksliniece Nena Goldina (Nan Goldin, 1953). Dzīvajai fotogrāfijas klasiķei pagājušajā gadā Moderna Museet Stokholmā tika atklāta ambicioza retrospektīva This Will Not End Well (Šis labi nebeigsies), kurā mākslinieces 40 gadu daiļrade ir izstādīta sešās īpaši būvētās telpās ar projekcijām un skaņu. “Projekcijas [man] ir tuvākais filmu veidošanai. To pievienotā vērtība ir iespēja tās rediģēt un pārrediģēt,” tā māksliniece saka pagājušā gada sarunā Ņujorkas Filmu festivālā. Izstāde This Will Not End Well nākamos pāris gadus ceļos pa Eiropas lielākajām mākslas institūcijām —ja nepaspējat uz Stokholmu, tad varēsiet to apskatīt Stedelijk muzejā Amsterdamā, Neue Nationalgalerie Berlīnē vai Pirelli HangarBicocca Milānā.
Goldinas vārds pagājušajā gadā skaļi izskanēja arī saistībā ar citu filmu projektu — dokumentālo kino darbu All the Beauty and the Bloodshed (Skaistums un asinsizliešana), kas tapusi sadarbībā ar pazīstamo amerikāņu režisori Lauru Poitras (Laura Poitras, 1964). Filma par viņas dzīvi un politisko aktīvismu pagājušajā gadā nopelnīja abām Venēcijas kinofestivāla galveno balvu — Zelta lauvu.
Goldina ir labi zināma ikvienam, kurš interesējas par autorfotogrāfiju. Mākslinieces vispazīstamākais darbs The Ballad of Sexual Dependency (Balāde par seksuālo atkarību, 1985) iezīmē pagrieziena punktu radošās fotogrāfijas vēsturē. The Ballad of Sexual Dependency fotogrāfijas uzņemtas 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā. Tas ir autobiogrāfisks darbs, kurā redzami Goldinas draugi, mīlnieki, tālaika kvīru un alternatīvā kultūra. The Ballad of Sexual Dependency jau no sākuma tika radīta kā projekcija ar skaņu celiņu. Kad Goldina sāka projektu publiski prezentēt, darbi šokēja, jo bija pārsteidzoši atklāti. Viena no sērijas fotogrāfijām ir Nenas pašportrets Nan one month after being battered (Nena mēnesi pēc piekaušanas, 1984) ar uzsistu un sapampušu seju pēc strīda ar draugu, kā rezultātā viņa gandrīz zaudēja redzi vienā acī. Ikoniska fotogrāfija no sērijas ir Nan and Brian in Bed, New York City (Nena un Braiens gultā, Ņujorka, 1983), kur Nena redzama ar savu tālaika mīlnieku. Viņš skatās pa logu un smēķē, kamēr viņa guļ blakus. Viņas skatienā redzamas dusmas, bailes, skepse. Fotogrāfija nedaudz atgādina filmas kadru — redzams, ka ir stāsts arī ārpus bildes.
Kā pati Goldina atceras, tajā laikā daudziem bija pat grūti iedomāties, ka viņas bildes varētu saukt par mākslu. Viņas momentuzņēmumu estētikā uzņemtie kadri, kuros redzami tālaika sabiedrības nepieņemtie, viņu prieki un bēdas, pavēra pilnīgi jaunu veidu, kā strādāt ar fotogrāfiju. Mākslinieces mērķis gan nekad nav bijis skatītāju iežēlināt vai moralizēt par saviem dzīves apstākļiem: “Gribu parādīt tieši to, kā izskatās mana pasaule, to neizskaistinot un neslavējot. Šī nav drūma pasaule, bet tāda, kurā apzināmies sāpes un to, cik būtiski ir ieskatīties sevī.” Līdzpārdzīvojums un empātija pret savu fotogrāfiju varoņiem caurvij visus Goldinas darbus.
Lai gan sērija The Ballad of Sexual Dependency izdota arī grāmatas formātā, runājot par Stokholmas retrospektīvu, Goldina ir vairākkārt uzsvērusi, cik būtiskas viņas daiļradē ir projekcijas — fotogrāfiju izrādīšana uz ekrāna noteiktā laika nogrieznī un mūzikas pavadījumā. Viņas projekcijas vienmēr ir arī kaut kādā mērā nepabeigtas, jo Goldina konsekventi maina to saturu, kaut ko izņemot ārā un kaut ko pieliekot klāt. Arī izstādes This Will Not End Well pavadošā grāmata, ko Goldina veidojusi sadarbībā ar Moderna Museet un pazīstamo vācu fotogrāfijas izdevēju Steidl, tiek pieteikta kā “pirmā grāmata, kas sniedz pārskatu par Nenas Goldinas filmu veidotājas praksi”. Grāmatai ir garenisks formāts, bet bildes izkārtotas horizontāli; līdzīgi kā projekcijā — katrā atvērumā apskatāmi četri vai vairāki attēli uz melna fona.
Interesanti, ka 80. gadu mākslas vidē Goldinas radikālā izvēle strādāt ar autobiogrāfiskiem motīviem, kā arī šim mērķim izmantot fotogrāfijas mediju un mirkļa uzņēmuma estētiku, mūsdienās ir kļuvusi par teju vai normu, kamēr fotogrāfiju sēriju izstādīšana projekcijas formā joprojām nav pārāk ierasta. Dzīvojam selfiju laikmetā un politiskā klimatā, kur attieksme pret stāstiem, kas apzināti vai neapzināti piesavinās citu cilvēku pārdzīvojumus vai traumu, ir saskābusi. Tāpēc nav grūti atrast iemeslus, kāpēc daudzi jaunie autori izvēlas strādāt tieši ar pašportretiem un savas dzīves dokumentāciju. Goldina noteikti aizsāka šo tendenci, lai gan grūti mūsdienu fotogrāfu vidū atrast daudz autoru, kuru darbus caurstrāvotu līdzvērtīga drosme.
Tieši ar drosmi Goldina sev ir pievērsusi uzmanību arī pēdējo gadu laikā. Lai gan autore vairs aktīvi fotogrāfijas neuzņem un izstādēs izrāda darbus no sava attēlu arhīva, viņas vārds mākslas pasaulē pēdējā laikā ir bieži izskanējis. 2018. gadā Goldina izdevumā Artforum publicēja sleju, kurā atklāja, ka ir bijusi atkarīga no opiātiem — ASV opiātu epidēmijas laikā šīs atkarības dēļ viņa ne tikai iztērējusi radošo stipendiju recepšu zālēs un zaudēja atbalstu savai mākslinieciskajai darbībai, šī pieredze ir bijusi smaga un paralizējoša. Viņa sāka rīkoties, kad izlasīja vairākus rakstus par Sakleru (Sackler) ģimeni un viņu farmācijas uzņēmumu Purdue Pharma — atkarību raisošo pretsāpju zāļu OxyContin ražotāju. Tieši OxyContin bija arī viņas opiātu atkarības sākums.
Raksts sekoja Goldinas 2017. gadā nogalē izveidotās aktīvistu grupas P.A.I.N. (Prescription Addiction Intervention Now) misijai, kuras mērķis ir izgaismot “farmācijas uzņēmumus, kas ir guvuši pelņu no gandrīz pusmiljona amerikāņu atkarības un nāves”. Sakleru ģimene gadiem bija uzturējusi labu slavu ar mecenātismu. Daudziem muzejiem bija veseli spārni nosaukti ģimenes vārdā. P.A.I.N. ir salīdzinoši neliela domubiedru grupa, kas pēdējos četrus gadus konsekventi organizējusi skaļas akcijas dažādos ietekmīgos muzejos, protestējot pret Sakleru ģimeni un miljardieru reputācijas atmazgāšanu, ziedojot naudu muzejiem. Akcijas ir notikušas muzejos vairākās valstīs, tostarp Gugenheima un Metropolitena muzejos Ņujorkā, Luvrā Parīzē, Viktorijas un Alberta muzejā Londonā.
Akciju rezultātā vairāki muzeji ir pārstājuši pieņemt ziedojumus no Sakleru ģimenes un ir arī izņēmuši viņu vārdu no telpu nosaukumiem. Tieši P.A.I.N. darbība ir aktualizējusi diskusijas par to, kā mūsdienās tiek finansēta māksla. 2019. gadā vairāki Vitnija biennāles (Whitney Biennial) dalībnieki atteicās notikumā piedalīties, kamēr Vitnija muzeja valdē sēž asaru gāzes ražotāja Safariland priekšnieks Varens Kanders (Warren Kanders). Skaļo protestu rezultātā Kanders atkāpās no sava amata Vitnija muzeja valdē.
Režisori Lauru Poitras, kas zināma ar filmām par politiskiem aktīvistiem, ieinteresēja Goldinas izvēle saukt pie atbildības Sakleru ģimeni. Poitras kļuva populāra ar savu filmu Citizenfour par trauskmes cēlēju Edvardu Snoudenu (Edward Snowden), kurš 2013. gadā atklāja informāciju par ASV izlūkdienestu izmantotajām datu iegūšanas programmām. Lai gan sākumā abas autores vēlējās filmu All the Beauty and the Bloodshed veltīt tieši P.A.I.N. darbībai, filmas tapšanas procesā tā kļuva par pašas Goldinas portretu. Režisore tajā pievēršas ne tikai mākslinieces politiskajam aktīvismam, bet arī mākslinieces dzīves stāstam un personībai. Pēc uzvaras Venēcijā, Poitras atdeva Zelta lauvas statuju Goldinai — tā stāv uz plaukta mākslinieces dzīvoklī Ņujorkā.
Autores aktīvisms ir veicinājis diskusijas par saikni starp privāto un politisko mākslā, bet ar P.A.I.N. šis temats aktualizēts no citas perspektīvas nekā 80. gados ar The Ballad of Sexual Dependency. Goldinas momentuzņēmumu estētika noteikti atbalsojusies arī Latvijas autorfotogrāfijā — daudzi jaunie fotogrāfi joprojām to izmanto un savas dzīves dokumentēšanai izmanto tieši analogo filmu. Šķiet, viens no pirmajiem svarīgajiem Goldinas iespaidotajiem projektiem bija Arņa Balčus projekts Es, draugi, mīļākie un citi. Tajā apkopotas galvenokārt Latvijā uzņemtas fotogrāfijas no 90. gadu beigām līdz 2004. gadam, laiku pirms sociālajiem medijiem un pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Projektā attēlotas jaunu cilvēku attiecības ļoti konkrētā kontekstā — vēl diezgan haotiskā postpadomju telpā ar visu, kas tam nāk līdzi. Būtiska bija arī Evijas Gruznas personālizstāde Iekaisums (2004) galerijā Noass ar intīmiem pašportretiem un savu attiecību dokumentāciju. Turklāt izstādes formāts bija tieši projekcija ar skaņu celiņu.
Balčus un Gruznas projekti ir būtiski ne tikai mākslinieciskās kvalitātes, bet arī vēsturiskā konteksta dēļ. Pieņemu, ka šo fotogrāfiju tapšanas dzinulis bija ne tikai interese par konkrētu vizuālu pieeju medijam, bet arī atbilde uz to, kā 2000. gadu Latvijā presē un mākslā tika parādīta jaunu cilvēku dzīve un attiecības. Tieši šī nepieciešamība darīt un radīt, atbildot uz savu vidi, izteikt savu patiesību, ir bijis Goldinas darbu spēks un arī iemesls, kāpēc pat 70 gadu vecumā viņa joprojām spēj mūs pārsteigt.
