/ Elīna Ruka / Intervija

Emigrācija kā radošs pamudinājums – Ievas Baltadonītes izstāde ISSP

Ieva Baltadonīte (1988) ir lietuviešu fotogrāfe, kura bija spiesta pamest Lietuvu 16 gadu vecumā un doties uz Īriju. Vēlāk viņu ieinteresēja migrācijas tēma mākslā. Šogad viņa ieguva Rīgas Fotogrāfijas biennāles galveno balvu Meklējam jauno fotogrāfijā ar sēriju Izrautie. Viņas personālizstādi, kurā būs redzama šī sērija, atklās ISSP galerijā 11. maijā.

Ieva ieguvusi bakalaura grādu fotogrāfijā Dublinas Tehnoloģiju institūtā un sarīkojusi iztādes Īrijā, Francijā, Izraēlā un Lietuvā.

Ieva Baltadonīte

Kāds ir tavs ceļš pie fotogrāfijas?

Mans ceļojums pie fotogrāfijas sākās agri. Šķiet, tas ir visai tipisks stāsts – pirmo kameru dabūju no tēta, kad man bija 11 vai 12 gadu. Viņš bija kāzu fotogrāfs un mūziķis, tāds māksliniecisks cilvēks. Kad sāku uzņemt bildes, atceros, biju sajūsmā, ka varu fotogrāfiski ierāmēt un saglabāt specifisku mirkli un izstāstīt stāstu. Vēlākos pusaudžu gados es jau zināju, ka fotogrāfiju vēlos apgūt padziļināti. Lietuvā studēt fotogrāfiju bija visai neiespējami, jo bija tikai viena bakalaura programma fotogrāfijā un, lai tajā iekļūtu, bija jābūt izcilam vai jāpazīst īstie cilvēki, vai jābūt bagātu vecāku atvasei. Man nebija nedz bagātu vecāku, nedz sakaru. Tad es emigrēju. Mani vecāki pārvācās uz Īriju, un man bija jādodas kopā ar viņiem. Īrijā pabeidzu skolu, aizgāju no vecākiem un iestājos universitātē Dublinā, lai studētu fotogrāfiju.

attīstījās tava interese par migrācijas tēmu?

Tā attīstījās dabiski. Īrijā es gandrīz nevienu nepazinu, biju vientuļa, noslēgta tīne, pārāk nobijusies uzrunāt cilvēkus, jo mana angļu valoda nebija laba. Kad devos uz mākslas skolu studēt fotogrāfiju, tīri dabiski mans fotodarbs atklāja tos meklējumus un tās izpausmes, kas tajā brīdī bija manā galvā – priekšstati par mājām, ilgas, atmiņas, nostalģija. Sērija, ko izveidoju univesitātes laikā, arī bija par imigrantiem, tas man deva iemeslu iet laukā un sazināties ar cilvēkiem, kam bija līdzīga pieredze. Laikam šie bija mēģinājumi atrast savu kopienu un, kā to redzu tagad, es mēģināju atrast veidus, kā tikt galā ar traumatisko pārcelšanos ar pieejamiem līdzekļiem. Tolaik man tas bija gan terapeitiski, gan nepieciešami. Pastāv noteiktas vecuma grupas, no kurām migrantu bērni un jaunieši, visticamāk, piedzīvos traumu un attīstīs posttraumatiskā stresa sindroma simptomus – nemieru, depresiju un atsvešināšanos. Es biju tajā vecuma grupā, emigrācija uz mani atstāja milzīgu psiholoģisku iespaidu.

Foto – Ieva Baltadonīte, no sērijas Izrautie (Uprooted)

Vieta un identitāte ir diezgan tipiski domas priekšmeti cilvēkiem, kas pavadījuši noteiktu laiku ārpus savas valsts. Kādas ir tavas pārdomas par šīm tēmām? Kas ir māju koncepts un kā tu to attēlo fotogrāfijā?

Kad emigrē, tava identitāte it kā sadalās vairākās daļās, ideja un izpratne par mājām kā noteiktu vietu arī mainās. Identitātes izteiksmē tu iegūsti apzīmējumu “imigrants”, tev bieži lūdz izstāstīt savu stāstu, apstākļus, kāpēc esi tur, kur esi. Tavs politiskais stāvoklis arī diktē un nosaka tavas tiesības, priekšrocības un traucēkļus, un iespējas sabiedrībā atkarībā no tā, vai esi legāls vai nelegāls imigrants. Vēl jau ir jārunā valodā, kas nav dzimtā, kas pievieno savu devu stresa ikdienas piemērošanai citai kultūrai. Daži cilvēki piemērojas un integrājas vieglāk nekā citi, bet kopumā visi imigranti iet cauri līdzīgām grūtībām, kad runājam par asimilāciju, integrāciju un iedzīvošanos jaunā valstī. Sērijā Izrautie es lietoju šo metaforu, kā ir būt izrautam no zemes, aizsūtītam uz citu dzīvesvietu. Tiklīdz koks ir izrauts ar saknēm, tam vairs nav iespējams no jauna ieaugties tādā pašā veidā. Līdzīgi ar cilvēkiem; pārcelšanās izmaina. Protams, migrācijai ir arī pozitīvi aspekti. Manuprāt, cilvēks kļūst elastīgāks un pat empātiskāks, vieglāk adaptējas. Tās, manuprāt, ir ārkārtīgi vēlamas īpašības.

Māju ideju visvairāk apskatu sērijā Paliec uzticīgs sev (Stay gold). Tā ir vismazāk konstruētā sērija, kādu esmu izveidojusi. Lielākā daļa manu sēriju ir konstruētas un inscenētas, tām ir specifisks temats. Sērijā Paliec uzticīgs sev es lietoju kameru ikdienas situācijās, lai meklētu vietas un sajūtas, kas asociējas ar mājām. Uzņemtu bildes ar vietām, cilvēkiem un fragmentiem, kas man deva pagaidu māju sajūtu. Tiklīdz cilvēks emigrē, māju idejas izpratne mainās. Līdz šim definēts koncepts tiek saprasts kā prāta stāvoklis, nevis fiksēta vieta. Mājas tagad ir atrodamas visur un tajā pašā laikā nekur. Pastāvīgu, reālu un noturīgu māju vietā ir fragmentāras un pagaidu sajūtas, prāta stāvoklis. To es mēģināju notvert sērijā Paliec uzticīgs sev.

Foto – Ieva Baltadonīte, no sērijas Paliec uzticīgs sev (Stay gold)

Tu aizbrauci no Īrijas pēc gandrīz divām tur pavadītām desmitgadēm. Kāda ir tagad dzīve Lietuvā? Vai tavi uzskati par mākslu ir kaut kā mainījušies?

Jā, es atgriezos pagājušajā gadā pēc 17 Īrijā pavadītiem gadiem, laikam mentāli nekad nebiju tā īsti iedzīvojusies Dublinā. Manī visu laiku bija noteikts ziņkārības līmenis, un es turpināju atskatīties un prātot, kā būtu bijis, ja es dzīvotu Lietuvā. Pamest mājas Dublinā pēc tik daudziem gadiem bija visai grūti un biedējoši, emigrēt vēlreiz. Pusgadu pirms atgriešanās es gāju terapijā, gribēju atšifrēt traumu un bailes, kas saistījās ar emigrēšanu. Lietuvā dzīvot ir lieliski, un es izbaudu no jauna apgūt šo vietu. Es vēl nezinu kā, bet mana mākslinieciskā perspektīva noteikti progresē un attīstās. Protams, turpinu interesēties par sev saistošiem tematiem. Piemēram, Izrautie ir sērija par ukraiņu bēgļiem, pārvietošanās traumu un posttraumatiskā stresa sindromu. Kaut kādā ziņā šīs tēmas ir universālas.

Kas ir tavas sērijas modeles? Kā tu viņas satiki?

Sērija sākās kā daļa no projekta, pie kura strādāju ar Kauņas galeriju un Džimu Goldbergu, viņš bija šī projekta mentors. Mēs kopā veidojām grāmatu H – uzskati par humānistu fotogrāfiju. Kādu nedēļu mums bija intensīvas darbnīcu sesijas, un tās notika tajā pašā ēkā, kur atradās Kauņas CulturEUkraine centrs. Tas bija tikai pāris mēnešus pēc tam, kad Krievija bija uzsākusi pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, un bēgļu krīze bija tās sliktākajā punktā, bija neiespējami ignorēt apkārt notiekošo, un es momentā zināju, ka vēlos par to kaut kādā veidā runāt savā mākslā. Kad Krievija 2022. gada 24. februārī iebruka Ukrainā, es joprojām dzīvoju Īrijā. Jutos bezpalīdzīga un nemierīga, esot drošībā salā, kas ir gandrīz tālākais Eiropas rietumu punkts.

Darbnīcu laikā es iepazinos ar psiholoģi Alesju, kas strādā ar ukraiņiem CulturEUkraine centrā. Izstāstīju savu ideju, un mēs no turienes sākām to būvēt tālāk. Viņa mani uzaicināja būt klāt grupas sesijās, kuras veidoja priekš ukraiņu sievietēm un pusaudžu meitenēm. Man bija svarīgi, ka esmu ar viņām vienā telpā un dzirdu viņu stāstus. Negribēju vienkārši fotografēt cilvēkus, kas atrodas šajā trauslajā stāvoklī. Meitenes un sievietes, ko fotografēju, pilnībā apzinājās, ka sērija ir par bēgļu traumu, pārvietošanās psiholoģiskajām sekām un posttraumatiskā stresa sindromu. Viņas zināja, ka tā nebūs skaista, stilizēta portretu sērija. Viņas mācēja saskatīt šī projekta vērtību un pateicās man, ka runāju par šo problēmu savā mākslā. Tā nav sagadīšanās, ka manas modeles ir sievietes un meitenes, jo 90 % ukraiņu bēgļu ir sievietes un bērni. Nesen satiku kādu bēgļu bērnu psiholoģi. Tā kā es šajā jomā neesmu sertificēta, ir svarīgi, ka manā redzeslokā ir profesionāļi, ar kuriem šīs lietas pārrunāt.

Foto – Ieva Baltadonīte, no sērijas Izrautie (Uprooted)

Psiholoģe, ko piemini, es pieņemu, ir tas cilvēks, kuras citāts ir Izrauto tekstā. Cik daudz, tavuprāt, fotosērijai ir nepieciešams autora teksts vai komentārs un cik daudz tu atstāj vietu skatītāja brīvai interpretācijai?

Šī psiholoģe uzrakstīja tekstu, kuru varētu nosaukt par atklātu vēstuli un kuru lietoju kā daļu no projekta apraksta izstādei. Manuprāt, ir svarīgi, ka viņa tiek sadzirdēta, jo viņa šajā sērijā ir daudz ieguldījusi. ISSP galerijas izstādē es arī lietoju divus citātus, tie ir ierāmēti pie sienas. Es vācu tādus materiālus – interviju citātus, rakstus, grāmatas. Projekta aprakstā es runāju par statstiku un bēgļu daudzumu. No vienas puses, domāju, ka tādējādi cilvēki tiek atdalīti no viņu personības, tapēc, pievienojot citātus, es mēģinu fokusu pagriezt atpakaļ uz personīgākiem stāstiem. Interpretācijai vēl joprojām ir gana vietas, katrs cilvēks var jebkuru citātu interpretēt citādi.

Kādi ir tavi nākotnes plāni?

Vēlos turpināt pētīt migrācijas kultūru un tās dažādos aspektus. Ir pārāk maz diskutēts par tumšo pusi – ko migranti un bēgļi zaudē un kādām grūtībam viņi iet cauri pārejas procesā, salīdzinot ar to, ko viņi gūst. Strādāt ar cilvēkiem, ar kuriem varu saprasties, ir atalgojums. Turklāt es kā māksliniece varu piešķirt balsi tiem, kurus ir jāizdzird. Manuprāt, šādā aspektā māksla ir spēcīga. Vēlos arī paplašināt savu pētījumu, piemēram, mani interesē, kā trauma, šajā gadījumā, pārvietošanās trauma, pārmaina nervu ceļus un smadzenes.

Kādus interesantus foto autorus vai projektus esi pēdējā laikā redzējusi?

Es nevaru izcelt nevienu konkrētu mākslinieku vai projektu, tas ir pārāk milzīgs uzdevums. Mani nesen nominēja kā vienu no māksliniekiem Futures Photography platformai (@futuresphotography), viņi rāda un pārstāv mūsdienu talantus no visas Eiropas, tur ir daudz labu darbu. Paskatieties!