Runā jaunais fotogrāfs: Armands Andže
Armands Andže (1988) studē Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūrā, grafikas nodaļā, kā arī strādā Latvijas Fotogrāfijas muzejā. Aktīvi darbojas biedrībā Baltic Analog lab, regulāri pasniedz dažādas fotogrāfisko procesu meistarklases.
Piedaloties Rīgas Fotogrāfijas biennāles NEXT konkursā Meklējam jauno fotogrāfijā!, Armands guva iespēju izdot savu grāmatu Lietuvas izdevniecībā NoRoutine Books. 12. maijā ISSP Galerijā notiks Armanda grāmatas 29 ainavas prezentācija. Savukārt līdz 15. jūlijam Armanda darbus var aplūkot arī grupas izstādē Atrastais laiks (kuratore – Laima Daberte), kas norisinās Latvijas Mākslas akadēmijas Eksperimentālajā izstāžu telpā Pilot.
Pastāsti, lūdzu, vairāk par savu sēriju 29 ainavas! Kāds bija grāmatas veidošanas process?
29 ainavu sērija ir tapusi vairāku gadu garumā un kļuva arī par manu LMA bakalaura diplomdarbu – lielformāta instalāciju no oriģinālajiem stikla plašu negatīviem. 29 ainavas nepārtraukti turpinās un pēc laika var kļūt par 35, 57 vai vienalga cik ainavām. Es mēģinu risināt cilvēka kā būtnes mijiedarbību ar ainavu, ainavas atstāto ietekmi uz cilvēces kolektīvo zemapziņu, cilvēka darbības sekas ainavā. Pētu arī arhīva un brīvpieejas materiālus, piemēram, ainavu atomieroču detonēšanas brīžos, ainavas attēlus no planētām, un kā šo ainavu pieredze spēj mūs ietekmēt. Ikdienā fotografēju ar dažādu formātu lielformāta kamerām, bet šajā darbā izvēlējos palikt pie viena – 13 x 18 cm – un eksponēt tikai negatīvus, tādējādi parādot vairāk to fotogrāfijas pusi, kas parasti paliek novārtā.
Pieredze veidot personalizētu grāmatu man ir jauna, un darba specifika pieprasīja arī ikdienā neierastus risinājums grāmatai kā tādai. Tādēļ Gitis (Gytis Skudžinskas) no NoRoutine Books, iedvesmojoties no senajām grāmatām tīstokļa formātā un Toras, nolēma līdzīgi veidot arī šo grāmatu – kā nepārtrauktu rulli, ko var atritināt pa ainavai, vai arī apskatīt visas 29, tādā veidā neatraujot šīs ainavas citu no citas.
Kā radās tava interese par fotogrāfiju? Vai uzreiz aizrāvies ar analogo tehniku?
Fotografēt sāku digitāli, aptuveni 2007. gada beigās. Vecākiem mājās bija digitālais fotoaparāts, kuram bija iespējams manuāli visu regulēt, tādēļ diezgan ātri sanāca apgūt fotogrāfijas tehniskos aspektus, bet jau pēc mazāk kā gada man fotogrāfija likās pat mazliet garlaicīga. 2008. gadā manā pilsētā – Siguldā – izveidojās fotoklubs, kuru vadīja mana gleznošanas pasniedzēja Agita Zālīte, un viņa mani uzaicināja iesaistīties. Sāku aktīvāk fotografēt, un vienu dienu mūs aizveda uz Fotoakadēmiju Rīgā, kur pasniedzējs Dainis Matisons vadīja meistarklasi melnbaltajā procesā.
Tas mani kaut kā ļoti savaldzināja, jo uzskatāmi parādījās tādi aspekti, kuru man pietrūka digitālajā attēlā, – materialitāte, neparedzamība, daudzveidība. Turklāt tas ir process, ko es varu veikt pats savām rokām, no sākuma līdz galam. Kopš tā laika sāku pētīt šo procesu arvien dziļāk un dziļāk, pēdējos sešus septiņus gadus vairāk pievērsos tieši vēsturisko, aizmirsto procesu izpētei, mēģinot arī atrast laikmetīgākus, mazāk toksiskus risinājumus vecajiem procesiem, jo globālā izpratne par fotoķīmiju ir ļoti mainījusies kopš laikiem, kad šie procesi tika praktizēti ikdienā.
Vai vari pastāstīt sīkāk par ekoloģisku risinājumu meklējumiem fotogrāfijā?
Mūsdienu tehnoloģijās, piemēram, ir daudz un dažādu “eksotisku” materiālu, kuriem var atrast pielietojumu fotomateriālu sagatavošanā, – sudrabs, zelts, dažādas krāsvielas. Nolietota, nevajadzīga tehnika mūsdienās nonāk atkritumos šokējošos daudzumos. Arī pašos analogo materiālu apstrādes procesos veidojas daudz atkritumu, kurus var pārstrādāt un lietot atkārtoti, piemēram, sudrabu. Piemēram – attīstot vienu melnbalto filmiņu, parasti tiek izskalots aptuveni 70 % no tajā esošā sudraba, ko, ilgstoši strādājot, var uzkrāt, attīrīt un pārstrādāt jaunos materiālos, tādējādi izlietojot tos efektīvāk, kā arī samazinot vides piesārņojuma risku.
Kas patlaban tevi interesē mākslā un pētniecībā?
No procesu viedokļa, savā veidā konsekventi eju pa fotogrāfijas attīstības ceļu atpakaļgaitā. Patlaban, grafiķu maģistrantūras ietvaros, pētu un eksperimentēju ar pārejas posma tehnikām no iespiedgrafikas uz fotogrāfiju – fotoofortu, fotogravīru, fotolitogrāfiju. Šīs tehnikas ir ļoti nozīmīgas fotogrāfijas attīstībā, jo pirmās deva iespēju fotogrāfiju tipogrāfiski pavairot, tādējādi sniedzot iespēju lielākam cilvēku lokam to redzēt. Tas savā veidā aizsāka fotogrāfijas ceļu uz masveida patēriņa mediju un attēlā balstītās kultūras stūrakmeni, kādu lomu fotogrāfija ieņem mūsdienās. Arī Nisefors Njepss (Joseph Nicéphore Niépce) izstrādāja fotogrāfiskas iespiedgrafikas metodes, lielākā daļa viņa eksperimentu bija uz litogrāfijas akmeņiem. Šīs tehnikas arī ir kā tāds iztrūkstošais posms gan Latvijas fotogrāfijas vēsturē, gan iespiedgrafikas vēsturē, un mūsdienās ir diezgan sarežģīti atrast pilnvērtīgu informāciju par šiem procesiem, tādēļ eksperimenti jāveic gandrīz vai no jauna, balstoties tikai uz teorētiskiem pieņēmumiem.
Vienlaikus ar šiem procesu eksperimentiem un pētījumiem turpinu strādāt ar ainavas un cilvēka mijiedarbības tēmu, arī nedaudz fotografēju arhitektūru, kas arī ir neatraujama no šīs ainavas izpētes.
Kas tevi iedvesmo? Ko tu sauktu par saviem ietekmju avotiem?
Ietekmes avoti ar laiku mainās, bet kā galvenos droši vien varētu minēt Egonu Spuri, Igoru Savčenko, Robertu Smitsonu. Un pavisam noteikti Andreju Grantu, jo tajos brīžos, kad bijusi iespēja kopīgi darboties, esmu ļoti daudz ieguvis gan kā fotogrāfs, gan arī kā pasniedzējs. Viņa attieksme pret procesu un fotogrāfiju ir ļoti skaista un patiesa.
No procesa viedokļa mani iedvesmo amerikāņu fotogrāfs Džerijs Spaņjoli (Jerry Spagnoli), kurš uz dagerotipu platēm ir dokumentējis arī dažādus svarīgus notikumus vai vienkārši ikdienas dzīvi ASV, piemēram, Dvīņu torņu sabrukšanu, tādējādi parādot to, ka vēsturiskajiem procesiem nav jābūt tikai vēstures daļai, noslēptiem muzeju dzīlēs, bet tie var būt pilnvērtīga laikmetīgās fotogrāfijas sastāvdaļa.
Kā tu vērtē jaunāko fotogrāfu paaudzi Latvijā? Kā tu redzi sevi tajā?
Manuprāt, ir pozitīvas iezīmes tajā, ka liela daļa Latvijas jauno fotogrāfu atgriežas pie analogajiem materiāliem. Mūsdienās cilvēki ir jau noguruši no attēlu pārpilnības. Arī skatoties uz to, cik strauji attīstās tehnoloģijas, piemēram, mākslīgā intelekta veidoti attēli, analogajam materiālam pat savā veidā palielinās uzticamība.
No otras puses, Latvijas fotogrāfijā man nedaudz pietrūkst dažādības, kāda ir, piemēram, Lietuvā. Lietuvā ir daudz aktīvāka fotogrāfijas vide, ir daudz jaunu cilvēku, kas interesanti un daudzveidīgi strādā analogajās tehnikās, daudz fotogrāfu, kas strādā ar lielformāta fotogrāfiju.
Sevi daļēji redzu kā praktisko pētnieku, kas strādā pie tā, lai vēsturiskie procesi nepazūd no prakses, un varbūt ar savu praksi varu arī kādu iedvesmot sākt ar tiem nodarboties.
Kādi ir tavi nākamie mērķi fotogrāfijā?
Noteikti turpināt dažādas iesāktās lietas no procesu izpētes viedokļa. Pirms diviem gadiem sāku strādāt ar dagerotipiem un tiem līdzīgu procesu izpēti. Vēlētos ieviest šo procesu savā praksē, bet, lai to darītu, sakarā ar procesa augsto toksiskumu ir jāuzlabo laboratorijas infrastruktūra.
Plānoju uzbūvēt arī pats savu lielformāta kameru, jo, strādājot ar šiem vēsturiskajiem procesiem, ir svarīgi kamerā iegūt gala attēlu, ko bieži vien nav iespējams palielināt. Lielformāta fotogrāfija vispār ir kā sava veida atkarība – visu laiku urda vajadzība pēc lielākiem un lielākiem formātiem.
