Fotogrāf, neej dirst!

“Pašol nahuj!” – kad fotografēju applūdušus mazdārziņus Bebru rajonā Jēkabpilī, man saka kāds vīrs pensijas vecumā, salīdzinoši kalsnas miesasbūves, sarkanā jakā, ar melnu bereti. Solīda izskata onkulis sūta mani dirst nepaceltā balstī, taču šos divus vārdus uzstājīgi atkārto vairākkārt. 2023. gada janvārī Jēkabpilī notika plūdi, un devos turp pie pirmās iespējas, jo Latvijā dabas katastrofas ir retums. Pie mums visas lielās katastrofas izraisa cilvēku nolaidība, alkatība un tuvredzība, nevis klimata pārmaiņas. Todien Jēkabpilī manā priekšā pavērās tipiska Latvijas mazpilsētas ainava – noplukušas blokmājas, caurumots asfalts, dubļu jūra, izmētāti smēķi, tukšas alus pudeles un suņu kakas. Sniegs, kas varētu būt kā paklājs, zem kura parasti noslēpj cilvēka destruktīvās dabas izpausmes un nabadzību, bija pakusis. Latvijā ļoti daudziem patīk ziema, pat labāk nekā vasara. Ar piebildi – balta ziema, jo tad apkārtējā vide izskatās labāk par realitāti. Ziemas baltā sega spēj estetizēt jebkuru postažu, ko radījis cilvēks. Lai uzsnigtu sniegs, mums nevajag tērēt resursus, pieņemt likumus vai mainīt savus paradumus, vide pati uz kādu laiku labiekārtojas.

Cilvēks nav atrauts no vides, un tas, kādu telpu ap sevi veidojam, arī ir mūsu sabiedrības spogulis. Cilvēkam ir daudz trūkumu, vājību un fobiju, bet viņš ir tendēts sevi akceptēt, citiem vārdiem, samierināties ar ierasto lietu kārtību, arī ar saviem sūdiem. Patiesībā cilvēks kādā brīdī nemaz vairs neredz to, kas atrodas deguna galā, arī pret ikdienas smakām mēs izstrādājam imunitāti. Tas, kas mums apkārt, tiek pieņemts par pašsaprotamu, tuvā distance liedz iespēju kritiski izvērtēt. Neredzēt, ignorēt, pieņemt palīdz saglabāt status quo. Tuvredzīgā Latvijas politika radījusi cilvēkos bažas par jebkurām pārmaiņām, jo reformas bieži vien nozīmē lielākus nodokļus, lielākas cenas, lielākus sodus, lielāku kontroli, u. tml. Konservatīvie var pie tā apelēt – pārmaiņas Latvijā pārāk bieži konotē vēl lielākus sūdus. Tāpēc pietiek ar baltu sniedziņu, lai kaut nedaudz justos labāk, tā ir pārbaudīta vērtība, un tas neko nemaksā.

Fotogrāfa darbs, ja izejmateriāls ir realitāte, var būt kā spogulis, kurā ieraudzīt savus sūdus. Dabiski, tas nav patīkami, tāpēc fotogrāfs ir izaicinājums gan indivīda un sabiedrības pašvērtējumam, gan ierastajai lietu kārtībai jeb sistēmai kā tādai. Pats jocīgākais, ka fotogrāfam pat nav nekas īpaši jādara vai jāizgudro, pietiek ar trāpīgu kadra izvēli, un fakta konstatācija kādam var šķist ne vien atmaskojošs kompromāts, bet pat vizuāla vardarbība. Kad klaiņoju pa ielām un meklēju kadrus, mani ļoti bieži lamā. Ir tādi, kas mēģina agresīvi pamācīt un ieteikt labākus motīvus, piemēram, “pis tālāk, te nav ko bildēt!”. Tajos brīžos es jūtos kā sarkangalvīte, kas mežā ar simt vilkiem vāc liecības par pelēču kultūru un tradīcijām. Dabiski, fotogrāfa kadri var būt kā šāviņi, kas norauj rozā brilles, izsit no komforta zonas vai pat iedod pa purnu. Politiķus lamā komentāros, bet fotogrāfus – uz ielas. Totalitārā sabiedrībā fotogrāfi ir varas rupors vai arī praktizē eskeipismu. Demokrātijā fotogrāfi ir nācijas terapeiti, kas palīdz ieraudzīt, saprast, izvērtēt, atcerēties, jo tādā veidā varam sevi apzināties, gan kā indivīdus, gan kopienu. Attieksme pret fotogrāfu var arī noteikt, cik veselīgā un attīstītā sabiedrībā dzīvojam. Stipra sabiedrība nebaidās no saviem sūdiem, jo fotogrāfa darbs veicina pārmaiņas. Savukārt vāja sabiedrība priekšroku dod amnēzijai un fantāzijai, jo negrib tikt galā ar sūdiem, bet tas savukārt noved pie tā, ka nerisinām īstās problēmas un nevirzāmies uz priekšu. Kādā sabiedrībā mēs gribam dzīvot? Kas ir mūsu nākotnes vīzija? Nebaidāmies no fotogrāfiem, jo viņi var būt tie, kas mūs sapurina un pasaka – deal with the shit! Tas ir svētīgāk par baltu sniedziņu. Priecīgus Ziemassvētkus un laimīgu Jauno gadu!