Kas tas ir – cilvēks?
Līdz 16. jūnijam Rīgas Mākslas telpā skatāms Rīgas Fotogrāfijas biennāles galvenais notikums – izstāde Cilvēks-dators (kuratores Inga Brūvere un Marīe Šēvolda), kurā redzami astoņu mākslinieku darbi virtuālās realitātes, instalāciju vai video formātā. Biennāles centrālā tēma šogad ir identitāte[1]. Biennāles mājaslapā rakstīts: “Šogad Rīgas Fotogrāfijas biennāle norisinās jau piekto reizi, un, turpinot sekot līdzi attēla kultūras attīstībai, [2024. gada] programma pievērsusies identitātes jautājumiem – eksistenciālu jautājumu lokam, tostarp tehnoloģiju ietekmei uz cilvēka būtību, cilvēka un dabas attiecībām, kā arī mūsdienu attēla informatīvajam kodam.”[2] No izceltajām tēmām daļā izstādes darbos reflektēts par mūsdienu attēla informatīvo kodu, vairums darbu pēta cilvēka izmainīto eksistences veidu, bet cilvēka un dabas attiecības šķiet vispār neizvērstas. Grūti pateikt, kas ir visu izstādes darbu kopsaucējs. Tā pat nav forma, proti, fotogrāfija, jo tās “klasiskajā” nozīmē – izdrukāta un pielikta pie sienas, visbiežāk rāmī – izstādē tādu nav vispār, ja nu vienīgi Andreasa Refsgaārda darbos, taču tajos fotogrāfijas kā izejmateriāls vai atauce eksponētas digitāli un vienā – pavisam mirklīgi. Intro zālē izstādē Vamp(yre) Reality sastopamas fotogrāfijas to “klasiskajā” izpratnē, taču līdz zināmai robežai – tās ir atdzīvinājis mākslīgais intelekts. Fotogrāfija ļauj skatīties jebkurā brīdī un cik ilgi grib, video darbs pieprasa noteiktu laiku, turklāt no sākuma līdz beigām, nav iespējams sākt skatīšanos, kad grib, un arī beigt skatīšanos nevar, kad grib. Fotogrāfija saglabā zināmu materialitātes dimensiju, bet video vai virtuālā realitāte materialitāti padara nebūtisku. Darbu formāts paredz skatītāja ilgstošu uzturēšanos izstāžu zālē – nav iespējams vienkārši izskriet cauri. Izstāde Cilvēks-dators ir prasīga gan laika ziņā, gan intelektuāli – izstādītie darbi nav dekoratīvi, estētiski virspusēji, bet gan domājami un pieredzami.
Fotogrāfijas biennāles centrālais jautājums gadiem bijis nemainīgs. Trīs gadus galvenais biennāles notikums bija Ekrāna ēras sērija, kur pirmais gads veltīts pašportretam (2018), otrais ainavai (2020), bet trešais klusās dabas žanram (2022). Ekrāna ēra I: pašportets aprakstā tiek vēstīts burtiski tas pats, kas pieejams izstādes Cilvēks-dators aprakstā: “Izstādē skarto jautājumu loks ietver vairākus identitātes aspektus – ķermeņa, dzimuma, sociālo, vēsturisko identitāti. Mākslinieki savos darbos no dažādām pusēm piekļūst jautājumam: kā šodienas tehnoloģiskajai telpai piemērojas cilvēka dabai piemītošās emocionālās izpausmes – jūtas, sāpes, līdzcietība?”[3] Tomēr man šai aprakstā interesantāks šķiet cits teikums: “Galvu reibinošā tehnoloģiju attīstība nemanot, bet straujā tempā izmaina vispirms mūsu paradumus, pēc tam arī uztveri un apziņu.”[4] Iespējams, tas noenkuro visu iepriekšējo Ekrāna ēras sērijas vadmotīvu un izceļ izstādi Cilvēks-dators kā tādu, kurā vairs nav runa par tehnoloģiju ietekmē mainītiem vai attīstītiem paradumiem, bet gan mainītu pašu cilvēku, tas ir, viņa uztveri un apziņu. Pāreju no mainītiem paradumiem uz mainītu apziņu, domāšanas veidu, sauciet, kā vēlaties, atbalso identitāte kā izstādes centrālais jautājums. Nevis par to, kā mēs attiecamies pret kaut ko – pašportretu, ainavu, kluso dabu – tehnoloģiju ietekmē, bet gan par to, kā domājam, rīkojamies un, galu galā, kas paši esam, kopš attiecamies pret sevi un citiem citādi tieši tehnoloģiju ietekmē.
Izstādē aplūkojamo darbu konceptuālā intensitāte, atmiņā palikšanas potenciāls un uzmanības noturēšanas līmenis ir atšķirīgs. Kā spilgtākos (tas ir, konceptuāli intensīvākos, atmiņā paliekošākos, pēc izstādes nodarbinošos) var izcelt Viktorijas Durnakas video Ģimenes romantika (2022), Andreasa Refsgaārda Face2wikipedia (2022), Nastjas Sades Ronko sāls mūsu asinīs, sviedros, asarās (2023). Šajos darbos tehnoloģiskais aspekts nav uzbāzīgs un klaji tiešs, bet gan smalki ievīts citu jautājumu kontekstā, turklāt atstāj ķnudošas neviennozīmības izjūtu. Durnakas video Ģimenes romantika rāda eksperimentālo projektu, kura ideja pārņemta no projekta Japānā un kuru māksliniece izmēģina Oslo. Tas ir darbs par cilvēka, precīzāk, cilvēka konkrētu funkciju, iznomāšanu. Šis darbs ieskicē dziļi ētiskus jautājumus, kā arī pastarpināti sniedz padziļinātu refleksiju par sabiedrības problēmām, piemēram, sabiedrībā, kurā homoseksuālas attiecības nebūtu stigmatizētas, nebūtu nepieciešams iznomāt pretējā dzimuma cilvēku, kurš vecāku priekšā varētu spēlēt dzīvesbiedru. Video darbā novērojama arī galvenās varones attīstība – no nešaubīgas pārliecības par pakalpojuma labvēlīgumu līdz varones ētiskam satricinājumam, nespējot atrast skaitļu kombināciju, kas apzīmētu summu negaidītajam pakalpojumam. Šis darbs, šķiet, jaunā kontekstā uzdod seno jautājumu – vai mērķis attaisno līdzekļus? Filmā kāds vīrietis, lai saņemtu paaugstinājumu darbā, izīrē sievieti, kura tēlo viņa laulāto. Amata paaugstinājums tiek sasniegts, bet attiecību izjukšanu vīrietis priekšniekam skaidro ar pandēmijas izraisītiem konfliktiem. Kamēr citiem filmā pandēmija ir iemesls, kura dēļ tiek meklēts cilvēka izīrēšanas pakalpojums – piemēram, nespējuši atvadīties no vecāka gada gājuma tuvniekiem, cilvēki meklē kādu, kas izspēlēs atvadīšanās procesu. Un kuram mēs varam pārmest? Tāpat kā vīrietim, kurš vēlas paaugstinājumu amatā, arī pārējiem filmas varoņiem, kas izmanto cilvēka iznomāšanas pakalpojumu, ir emocionāli traģisks fons, kurā palicis kas neatrisināts, īpaši attiecībās ar sevi. Šis darbs izceļas arī ar to, ka tā centrā ir refeksija par tehnoloģiju ietekmi uz cilvēku attiecībām bezsaistē (bezsaistes dzīves dimensijas izstādē trūkst, liekot domāt, ka tādas gandrīz vai vispār nav, vai arī, ka visi tās aspekti ir tehnoloģizēti), kā arī aizraujoši izspēlēts nošķīrums par fikcijas un fakta neskaidrajām attiecībām. Vienlaikus, nedaudz spekulējot, varētu izvirzīt hipotēzi, ka šī darba spēcīgums izriet no tā kontekstuālā plašuma, kas darbam piešķir vēsturiskumu un, iespējams, reālumu. Šī darba ietvaros cilvēks tiek rādīts kā emocionāls, viegli ievainojams, apjucis, bet arī tāds, kuru neliek mierā, varbūt pat vajā citu cilvēku uzskati. Turpat blakus esošais Kloē Jancisas video darbs Tapšana (2021) cenšas kritizēt kosmētikas industriju, cilvēka kā preces statusu kapitālisma sabiedrībā un video “dari pats” žanru, taču darbam neizdodas sasniegt sociālkritisku pakāpi, iespējams, tāpēc, ka kritikai izmantoti tieši tie paši rīki, kurus cenšas kritizēt. Ievas Vīksnes darbs Vārnas (2023), izņemot tā tehnisko risinājumu, proti, tas ir virtuālās realitātes darbs, zināmā mērā atšķiras no pārējo darbu ievirzes. Tas ir stāsts par depresiju, kurā vārnas ir galvenie varoņi – tās ķērc un neliek mierā. Tomēr šo darbu var skatīt saspēlē ar citu izstādes darbu, proti, Zanes Zelmenes Neredzamo ainavu ceļvedis (2022), kas arī ir virtuālās realitātes darbs un kurā šis medijs izmantots, lai cilvēks pārkāptu, transcendētu savas robežas. Vai tās būtu ķermeniskas un ierobežojošas tajā, ka nespējam ielīst cita galvā (depresijas stāsts), vai arī citas pasaules, kurām mums nepastarpinātā veidā piekļuves nav (sapņi kā spēja redzēt notikumus alternatīvā pasaulē). Zelmenes darbā sasaucas māksla un zinātne, bet mazāk tiešā veidā tas notieka arī Nastjas Sades Ronko video darbā sāls mūsu asinīs, sviedros, asarās (2023), kas piedāvā dzejoli, kuru stāsta ķermeņa šķidrumi: asins pile, asaru pile, sviedru pile. Prasmīgā dramaturģija, dzejoļa valodiskais un vizuālais spēks, nevviennozīmība un tehnoloģiju neuzbāzīgums notur uzmanību un paliek atmiņā. Andreasa Refsgara Face2wikipedia (2022) turpina cilvēka kā iekārojošā – slavu, citu cilvēku atzinību – tēmu. Tas ir interaktīvs mākslas darbs, kurā skatītājs eksponē savas sejas attēlu, vārdu un nozari vai faktu, ar ko vēlas būt pasaulē slavens. Līdzīgi kā Ģimenes romantika, arī šis darbs akcentē fakta un fikcijas problemātiskumu. Kamēr Ģimenes romantika ieskicē ētisku ambivalenci, Face2wikipedia piedāvā glaimojošu vikipēdijas ierakstu, kurš ļauj iztēloties alternatīvu personību (uzzinu, ka esmu pasaulslavena itāļu filozofe, turklāt par diviem gadiem jaunāka nekā dzīvē). Sabalsojoties ar turpat blakus esošajiem darbiem, kas apskata sapņa tēmu, Face2wikipedia piedāvā tūlīt piepildīt sapni būt slavenam – lai arī fiktīvi, tomēr tik ticami un pārliecinoši. Mazāk ievelkoši, konceptuāli un vizuāli plakani šķiet tie izstādes darbi, kuros tehnoloģija ir pārāk tieša. Stefānijas Dinkinas darbs Sarunas ar Bina48 ir viens no darbiem, kura pamatā un saturā ir tehnoloģijas, turklāt visai paredzamā tvērumā – jautājumā par apziņu un emocijām (kamēr darba aprakstā teikts, ka sarunās ar robotu bijušas arī daudzas citas, visnotaļ interesantākas tēmas). Sinoves Sizu G. Vetenas videodarbi izceļ ķermeni, pieskārienu un skatienu, taču kopumā šķiet blāvi, ne to vēstījums, ne forma neatstāj paliekošu iespaidu.
Izstādes centrālais jautājums ir identitāte un jautājums “kas es esmu?”. Izstādes nosaukums, lai arī tajā izmantota defise, tomēr rāda, ka ir cilvēks un kaut kas no viņa nošķirts, viņam pretim, kāds Cits, pret kuru sevi definēt, tas ir, dators. Izstāde tiecas izkļūt no antropocentrisma, tomēr jautājums “kas es esmu?” veidā, kā izstādē izspēlēts, ir visnotaļ antropocentrisks. Cilvēks paliek galvenais visos izstādes darbos, feministiskā dimensija nogrimst – darbi lielākoties ir par cilvēku, kurš nav dzimumisks, bet gan patērējošs, iekārojošs (turklāt slavu un atzinību (vikipēdijas darbs) un pieņemšanu vai izkalkulētus labumus (ģimenes romantikas darbs ar cilvēku iznomāšanu) no citiem cilvēkiem), paļāvīgs uz prātu[5] un tā robežas nepazīstošs (darbs par sapņiem kā sasaisti ar citām pasaulēm, alternatīvajām pasaulēm).
Izstādi pavadošajā aprakstā (autore – Aiga Dzalbe) uzsvērts, ka ar cilvēku ir notikušas pārmaiņas tehnoloģiju dēļ (izmaina ieradumus, vēlāk apziņu un uztveri), līdz ar to jāpārskata jautājums par cilvēka būtību, jāpārskata definīcija. Tomēr “kas” paredz statisku atbildi, substanci, bet diez vai cilvēks tāds ir. Drīzāk cilvēks ir attiecībās ar citiem, attiecībās un procesos pastāv un ir dinamiski definējams. Līdzīgi kā izstādes apraksta noslēgumā, atsaucoties uz Paula Petraiša rakstīto 2016. gada (pirmās!) biennāles katalogā, atzīmēts, ka fotogrāfija mūsdienās vairs nav statiska forma, kas dzīvojas autora noenkurotajā nozīmē, bet gan daļa no nepārtrauktas datu plūsmas, turklāt arī cilvēks nav kaut kas statisks, bet gan daļa no visdažadākajām plūsmām. Video kā kustīgais attēls iepretim fotogrāfijai kā nekustīgajam, statiskajam attēlam, iespējams, atspoguļo cilvēka paša būtības kustīgumu.
Atgriežoties vēlreiz pie biennāles tēmas “identitāte” un jautājuma par cilvēka būtību, var norādīt, ka jautājums, kas ir cilvēks, ir jāuzdod laikā, kad atbilde vairs nav skaidra. Heidegers, vēloties iezīmēt ceļus jautājumam, kas ir filozofija, raksta: “Kopš seniem laikiem jautājumu par to, kas kaut kas ir, izpratuši kā jautājumu par būtību. Jautājums par būtību pamostas tad, kad tas, par kā būtību tiek jautāts, ir kļuvis tumšs un aizplīvurots; tad, kad cilvēka saikne ar to, par ko tiek jautāts, ir kļuvusi neskaidra vai pat iedragāta.”[6] Vai var gadīties, ka it kā neproblemātiskais jautājums par to, kas ir cilvēks, tomēr ir pielādēts ar vērtībspriedumu? Proti, uzdodot šo jautājumu, tiek implicēts, ka cilvēka attiecības pašam ar sevi un cilvēcību ir sadragātas, tas ir, negatīvi, nevēlami ietekmētas. Tomēr es teiktu, ka ir jānošķir “iedragāts” no “sadragāts”, kur “sadragāts” nes vērtībspriedumu, norādot uz nevēlamām izmaiņām, gandrīz kaut kā iznīcināšanu, bet “iedragāts” iezīmē pārmaiņas, atšķirību, bet ne kā novirzi no kādas vēlamas formas. Arī izstādes darbi drīzāk izjautā, nevis vērtē cilvēka apjukuma pilnās attiecības ar sevi tehnoloģiju pārblīvētajā pasaulē. Tomēr daži no izstādes darbiem šķiet pārāk vērsti uz tehnoloģiju kā formā, tā saturā, neatstājot pat nemierpilnu ambivalenci vai rezonansi. Varbūt pirms jautājuma, kas ir cilvēks, nepieciešams uzdot jautājumu, kas ir tehnoloģija? Lai arī operējam ar definīciju, kurā tehnoloģijas noder cilvēka dzīves atvieglošanai un varbūt jau paša cilvēka uzlabošanai, der apskatīt, vai šī tehnoloģiju definīcija arī nav novecojusi, maināma, jo pašos definīcijas pamatos cilvēks ir nošķirts no tehnoloģijām; iespējams, cilvēks vienmēr ir bijis tehnoloģisks.
[1] Identitātes nojēgumu var saprast dažnedažādi, taču izstādes ietvaros, šķiet, ar to domāts nemainīgums laikā, vienādība ar sevi, laikam ritot.
[2] http://www.rpbiennial.com/parmums.html
[3] http://www.rpbiennial.com/2018/central-lv.html
[4] Turpat.
[5] Depresiju un sapņus diez vai var klasificēt kā prāta (tā “klasiskajā” nozīmē produktus), taču ar prātu un apziņu ir paredzēts iepazīt cita domas depresijā un sapņu pasaules.
[6] Heidegers M. Kas tas ir – filosofija? Gintera Neskes izdevniecība, Pfullingene, 2003. Tulk. R.Bičevskis. 7.lpp.
