Aizrautība ir tik lieliska sajūta. Intervija ar Baibu Tarzieru
Baiba Tarziera ieguvusi maģistra grādu personālvadībā, bet no 2015. gada strādā par fotogrāfi, veidojot reportāžas un individuālās fotosesijas. Brīvprātīgi strādā par fotogrāfi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Šogad Baiba pabeigusi ISSP Skolas divu gadu mācību programmu Attīstot fotogrāfijas valodu un viņas sērija Man nav ko vilkt līdz 20. jūnijam skatāma absolventu izstādē Sapņu koordinātas pop-up galerijā Berga bazārā, Elizabetes ielā 83.
“Man nav ko vilkt ir stāsts par to, ka drēbju mums pietiek. Tas ir meklējums zem virskārtām. Laiks skrien ļoti ātri. Un manas vienīgās mājas ir mans ķermenis,” autore raksta sērijas ievadā.
Lūdzu, pastāstiet vairāk par savu fotogrāfiju sēriju izstādē Sapņu koordinātas!
Man nav ko vilkt sērijas nosaukums un doma aizsākās jau sen pirms bilžu tapšanas. Apģērbs man šķiet ļoti būtiska personības šķautne, vienlaikus unikāls ir tikai tā valkātājs un tas, kas zem virskārtām. Mani vienmēr iedvesmo cilvēku portretēšanas process – sarunas, stāsta dēļ. Un te es to satiku. Katra no septiņām sievietēm manā projektā ir vesels stāsts. Cilvēki ir tik interesanti, plaši. Un es arvien mācos uzdrošināties. Fotogrāfija ir kopdarbs – cik otrs man uzticas, cik es atļauju otram atkailināt sevi. Cienu otra cilvēka iekšējo pasauli, negribu aiztikt par daudz. Vienlaikus šķiet svarīgi, lai fotogrāfija atklātu par cilvēku kaut ko vairāk, kaut ko par viņu pastāsta.
Šis ir arī personisks stāsts. Man periodiski ir tukšā skapja sajūta. Vasarā mazāk, valda brīnišķīga enerģija, gribas visu un ir sajūta, ka dzīve virmo. Kad iestājas tumsa, tas ir arī iekšējs process. Rodas tā neapmierinātības sajūta, ko lieliski var novelt uz tukšu skapi.
Kā izmainījies jūsu skatījums uz fotogrāfiju pēc ISSP Skolas divu gadu programmas Attīstot fotogrāfijas valodu absolvēšanas?
Izbaudīju gatavošanās procesu izstādei. Varbūt neprotu nodot savu iekšējo sajūtu, bet šobrīd jūtu enerģiju darīt, darboties un nenorakt sava nākamā sapņa koordinātas. Apkārt bija ļoti iedvesmojoši cilvēki, vide. Domāju, mācības ne vienmēr rezultējas ar konkrētu prasmi. Kaut gan arī. Svarīgākais ir svaigs skatījums uz lietām, mijiedarbība. Skolas finišs man ir bijis aizrautības pilns, un tā ir viena no labākajām sajūtām, ko gribu noteikti atkal un atkal sajust. Paldies skolai, ka to atkal atcerējos!
Cik liela nozīme jūsu radošajā darbībā ir tekstam?
Mīlu lasīt un rakstīt. Tas ir laiks ar sevi. Lasīšana man ļauj iepazīt citu domas, savukārt rakstīšanas procesā es atklāju savas. Ar kādu daļu arī dalos. Reizēm bildēm seko teksts, reizēm – otrādi. Ironiski, ka devītajā klasē liecībā bija 4 balles latviešu valodā. Tādēļ savus tekstus daudzkārt pārlasu un mācos sev piedot kļūdas, ko ieraugu tikai vēlāk vai nekad. Man ir izveidota vispusīga pierakstīšanas maniere. Vislaprātāk daru to ar roku. Ir dažādas pierakstu klades, katrai savs nodoms. Domas pierakstu dažreiz arī naktī, jo zinu – ja nepiefiksēšu, aizklīdīs.
Kas jums fotogrāfijā ir pats svarīgākais?
Īstums laikam. Vai sajūta par īstumu. Būtiski ir atrast savu sajūtu, ka tas, kas iekadrēts, ir patiess. Vismaz es cenšos to atrast. Tā ir kaut kāda mana mīlestība uz reportāžas žanru, arī uz dabu, ko nevar viltot. Portretā man šķiet svarīgi saglabāt sajūtu, ka portretējamais sevi atpazīst. Ierauga skaistu īstenību, skaistu ikdienu. Jā, ir svētki un dienas, kad pucējamies, jūtamies īpaši, bet ir arī ikdiena. Tā ir skaista. Ikdienu ir vairāk nekā īpašo brīžu, tādēļ svarīgi to novērtēt. Ieraudzīt, ka arī katra diena ir skaista, pat ja nenotiek nekas sevišķs.
Kas ir ir jūsu galvenie iedvesmas un ietekmju avoti?
Mīlu kino, literatūru. Mani interesē māksla. Dažreiz mūzika raisa kādas idejas. Un ikdiena. Pārdomas par kādu tēmu. Dažreiz ir kāds cilvēks, ko man gribas nofotografēt. Uzrunāju un bildēju. Man patīk aizraušanās moments, kad esmu konkrētā brīdī un nekas cits neeksistē.
No autoriem patīk Sallija Manna (Sally Mann). Nav viena noteikta žanra, bet viņu gribas izcelt. Mīlu melnbalto fotogrāfiju. Fotogrāfiju, kas rada vieglu un nesamākslotu iespaidu. Iedvesmo autori, kas pieiet klāt ļoti tuvu un ir ļoti atklāti, vienlaikus tas manī raisa daudz pārdomu. Vēl ļoti uzrunā humors. Visur.
Kādi ir jūsu tālākie radošie plāni?
Būt drosmīgākai. Manī mīt pārliecība – kaut ko rādīt pasaulei ir vērts tikai tad, ja tas ir īpašs. Bet kas tāds ir? Tas ir mans jautājums. Pirms publicēju kādu bildi, vienmēr pajautāju sev, vai tas ir kas vērtīgs. Ir tik daudz bilžu. Tik daudz grāmatu. Tik daudz gleznu. Manuprāt, svarīgi ir dalīties ar ko pašas acīs nozīmīgu. Dažreiz man pietrūkst drosmes savas domas izteikt skaļi. To arī gribētu vairāk darīt.
Patlaban ir sajūta, ka vēlētos iedziļināties kādā svaigā tēmā. Aizrautība ir tik lieliska sajūta. Gribu turpināt iepazīt cilvēkus un piekļūt viņiem tuvāk. Man ir svarīgi saglabāt sevi, savu iekšējo algoritmu un vienlaikus būt šajā pasaulē, kas ir tik interesanta. Un visu uztvert mazāk nopietni.
