Kārlis Bauls. Portrets

Kā glezniecībā, tā arī fotogrāfijā portrets ir bijis daudzu pētījumu un diskusiju centrā. Pirmajos gados pēc fotogrāfijas medija atklāšanas sabiedrību suģestēja attēla līdzība ar subjekta fizisko veidolu, fotogrāfijas noteiktība, ticot, ka “tie gaismas zīmējumi ir daba un pats subjekts”,^[1] bet jau  19. gadsimta vidū fotogrāfam vairs nebija jābūt ideālistam un jātiecas pēc reālā un iedomātā sapludināšanas. Portretu fotografēšanas rokasgrāmatās vienbalsīgi tika postulēts, ka fotogrāfa pamatuzdevums nav matemātiski precīza subjekta reprodukcijas radīšana, bet gan subjekta gara, individualitātes, patiesā rakstura atklāšana.^[2] Daļa sabiedrības 19. gadsimta vidū kameru uzlūkoja ar zināmām bailēm, raizējoties, ka fotografēšanas brīdī tā varētu no viņiem kaut ko paņemt – iespējams, pat daļu no dvēseles.^[3] Kā attēlot patieso raksturu, ja personību veido bezgalīgi daudz dažādu aspektu un fotogrāfija spēj radīt tik daudz dažādu viena cilvēka “versiju” vienā acumirklī? Kā sacījis literatūrzinātnes un retorikas profesors Ernsts van Alfens: “Lai gan fotoaparāts maksimāli ataino cilvēka izskatu, fotogrāfam ir tikpat daudz problēmu kā gleznotājam, lai notvertu cilvēka “būtību”. Paļaušanās uz fotoaparāta mehānisko darbu nav fotogrāfa ideāls, bet gan fotogrāfa neveiksme, jo subjekta “esenci” var notvert tikai mākslinieks, nevis fotoaparāts.”^[4] Iepazīstoties ar latviešu fotogrāfa Kārļa Baula (1893–1964) radošo mantojumu, ir vilinājums apgalvot, ka viņš ir bijis viens no tiem 20. gadsimta pirmās puses fotogrāfiem, kas uzticīgi nodevies šiem cilvēka būtības tvērumiem.

Baula radošais mantojums skaitliskā ziņā ir visai apjomīgs – vairāki simti viņa fotogrāfiju ir atradušas mājvietu vairākos muzejos gan Latvijā, gan Lietuvā, piemēram, Latvijas Fotogrāfijas muzeja, Rakstniecības un mūzikas muzeja, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja, Šauļu Aušras muzeja, Lietuvas Teātra, mūzikas un kino muzeja, M. K. Čurļoņa Nacionālā mākslas muzeja, Kauņas pilsētas muzeja un Lietuvas Nacionālā muzeja krājumā. Jāatzīmē, ka galvenokārt saglabājušies tieši salonos uzņemtie portreti un teātra fotogrāfijas. Tāpat kā daudzu citu fotogrāfu radošais mantojums, arī lielākā daļa no Baula mākslinieciski augstvērtīgākajiem darbiem, par kuriem mākslinieks arī ticis apbalvots, ir zudusi vai iznīcināta Otrā pasaules kara laikā.

20. gadsimta 20.–30. gados Bauls bija viens no populārākajiem un prasmīgākajiem portretu fotogrāfiem gan Rīgā, gan vēlāk arī Kauņā (30.–50. gadi), iemūžinot daudzus nozīmīgus Latvijas un Lietuvas kultūras darbiniekus un māksliniekus. Var tikai iztēloties, kā aizsākās Baula interese par fotogrāfiju un kāda bija viņa pirmā saskare ar šo mediju. Taču ir zināms, ka Vilis Rīdzenieks, 1910. gada 1. novembrī Ventspilī, Kuldīgas un Raiņa ielas krustojumā atverot savu pirmo fotodarbnīcu Konkurencija,^[5] par mācekli pieņēma arī Baulu.^[6] No Rīdzenieka darbības posma (1910–1915) Ventspilī saglabājušies salonportreti liecina, ka fotosalonā viesojās gan Ventspils un tuvākās apkārtnes iedzīvotāji, gan sabiedrībā zināmi cilvēki, tostarp arī kultūras darbinieki.^[7] Iespējams, tieši Rīdzenieka darbnīcā aizsākās Baula interese par kultūras dzīvē aktīvi iesaistīto un radošo personu portretēšanu, kas arī vēlāk materializējās vairāku fotostudiju veidolā. Nereti figurē informācija, ka Bauls savu fotodarbnīcu atvēra 1923. gadā,^[8] taču šo faktu var apstrīdēt. Publicētās reklāmas liecina, ka Bauls savu pirmo fotodarbnīcu Raiņa bulvārī 2 atvēra ne vēlāk par 1922. gada 11. decembri,^[9] tikai dažus mēnešus pēc atgriešanās no Maskavas, kur  pilnveidoja savas zināšanas pie fotogrāfiem Grigorija Čižova Aleksandroviča un Anatolija Ivanoviča Trapāni. Drīz vien telpas Raiņa bulvārī 2 tika nomainītas pret citām. Kā vēsta 1923. gada 15. jūnijā publicētā reklāma, Baula fotostudija tika pārcelta uz Aleksandra ielu 17 (tagad Brīvības iela), Jāņa Rieksta bijušajām fotostudijas telpām,^[10] kurās nepilnu 10 gadu garumā tapa neskaitāmi daudz portretu.

Bauls ātri vien ieguva klientu atzinību un kļuva aizvien pieprasītāks, ko veicināja ne tikai profesionālais sniegums, bet arī aktīvā reklamēšanās presē. Iespaidu uz popularitāti atstāja arī dalība fotoizstādēs. Pirmo reizi plašākai sabiedrībai Bauls sevi pieteica, ar 15 fotoportretiem piedaloties Latvijas fotogrāfiskās biedrības (LFB) pavasara izstādē 1923. gadā.^[11] 20. gadsimta sākums fotogrāfijas vēsturē kopumā raksturojams ar aktīvu biedrību dibināšanu, azartisku viedokļu publicēšanu gan par tehniskajiem, gan mākslinieciskajiem aspektiem. Arī Latviju skāra šis entuziasma vilnis – tika dibinātas fotogrāfu biedrības, starp kurām redzamākā bija Latviešu fotogrāfiskā biedrība. Baula attiecības ar šo biedrību ir bijušas visai komplicētas, kas formāli noslēdzās ar brīvprātīgu izstāšanos 1929. gada rudenī. Bet saspīlēto attiecību kulmināciju 1929. gada nogalē izraisīja fotogrāfa Roberta Cielava pret Baulu vērstā pretenzija, kas noslēdzās ar tiesas ceļā panāktu vienošanos. Ar, pēc LFB un citu Rīgas fotogrāfu ieskatiem, negodīgo rīcību, piedāvājot attēlu palielināšanu bez maksas, Bauls satricināja visnotaļ rāmo Rīgas fotogrāfu dzīvi. Lai arī aktivitāte LFB bija nozīmīgs aspekts ne tikai izglītošanās, radošu diskusiju un ideju apmaiņu ziņā, bet sniedza arī vairāk iespēju darbus izrādīt plašākai publikai, Baula problemātiskās attiecības ar biedrību viņu neapturēja veiksmīgi attīstīt savu profesionālo darbību. Par to liecina arī papildu fotodarbnīcu atvēršana. 1930. gada maijā Bauls atvēra fotostudiju dzimtajā pusē – Ventspilī, Akmeņu ielā 3^[12] (fotostudija tika slēgta laika posmā no 1931. gada maija līdz 1931. gada novembrim), bet 1931. gada maijā  –  Jelgavā, Lielajā ielā 34^[13] (darbību pārtrauca 1937. gada 1. janvārī).^[14] Arī pēc pārcelšanās uz Lietuvu 1932. gada novembrī Bauls pēc gada atvēra fotostudiju, kas ātri vien iemantoja popularitāti.

Paturot prātā ar attēla uztveri saistītos subjektivitātes draudus, tomēr pastāv vēlme apgalvot, ka nereti Baula uzņemtie portretos jaušama pietuvošanās portretējamam cilvēkam. Nav gan zināms, kā Bauls komunicēja ar saviem klientiem, taču, iespējams, tas bija viens no noteicošajiem aspektiem, kas veicināja Baula popularitāti, – fotogrāfa un portretējamā mijiedarbība ir fundamentāli nozīmīga. Rolāns Barts aprakstījis ideju, ka cilvēks, atrodoties objektīva priekšā, piedzīvo četras iztēles spēles: vienlaikus ir gan viņš pats, gan tas, par ko vēlētos sevi uzskatīt, gan tas, kā tiek uztverts no fotogrāfa jeb Operator puses, gan tas, kas tiek pasniegts kā rezultāts.^[15] Šīs iztēles spēles mēdz deformēties vai konfrontēties. Nemitīgi imitējot sevi, subjektu jeb Spectrum pārņem autentiskumu konfrontējošas domas, jo parādās sajūta, ka pats kļūsti no subjekta par objektu.^[16] Subjekts pilnībā nonāk fotogrāfa varā, jo vienu un to pašu seju var nolasīt, atspoguļot daudzos un dažādos veidos. Veroties Baula portretos, pārņem sajūta, ka subjekts, atrodoties objektīva priekšā, ir vienlaikus ļāvies fotogrāfa interpretācijai un vienlaikus saglabājis pozīciju “esmu es pats un tas, par ko vēlos sevi uzskatīt”.

Izvēloties salīdzinoši vienkāršus kompozicionālos risinājumus, Bauls spēja sasniegt mērķi ar minimālu iejaukšanos no savas puses. Bauls pievērsās subjekta būtības izcelšanai ar askētisku pieeju, un, šķiet, viņam nav bijis svarīgi pašmērķīgi sajūsmināties par sava radošuma izpausmēm, bet atrast veidu, kā līdzpastāvēt Operator un Spectrum, kā mijiedarboties abiem elementiem – fotogrāfa un subjekta redzējumam. Viņa uzņemtajos portretos izgaismojas fotogrāfa vēlme konkrētajam subjektam piešķirt nozīmi, kas pēc būtības arī ir fotografēšanas darbības pamatā.^[17] Sākotnēji varētu šķist, ka Baula portreti ir pietiekami viendabīgi, kas sevišķi izpaužas askētiskajos tuvplānos, kuros saskatāmas tiešās fotogrāfijas ietekmes atblāzmas.

Šāda pieeja galvenokārt izmantota grupas portretos, kas tapuši gan salonā, gan ārpus tā. Taču plašāk Bauls ir pazīstams ar portretiem, kuros tiešā fotogrāfija mijas ar piktoriālismam raksturīgo glezniecisko formu pieklusināšanu un kuros izteiksmīgāk atklājas Baula mijiedarbība ar pašu subjektu. 

Aplūkojot Baula uzņemtos portretus, ir redzams, ka viņš īpašu uzmanību pievērsis tieši gaismai. Kā sacījis Džordžs Īstmens: “Gaisma veido fotogrāfiju. Ievērojiet gaismu. Apbrīnojiet to. Mīliet to. Bet galvenais, iepazīstiet gaismu. Ziniet par to visu (..) un jūsu rokās būs fotogrāfijas atslēga.”^[18] Bauls nav vairījies gaismu iepazīt un pētīt tās dažādos efektus un sniegtās iespējas, līdz nonācis pie gaismas refleksiem kā māksliniecisko izteiksmi pastiprinošam elementam. Ar apgaismojumu panāktie efekti kopā ar mīkstā fokusa objektīvu fotoattēliem piešķir poētiskāku, gleznieciskāku noskaņu. Viens no risinājumiem bija tiešās gaismas izmantojums, izgaismojot vienu no sejas ovāla pusēm ar sānu gaismu vai fotografējot pretgaismā, tādējādi izceļot personas profilu.

Savdabīgākas rotaļas ar gaismu parādās tieši radošo profesiju, kultūras jomas darbinieku portretos – izgaismoti atsevišķi laukumi, kas kā liegi, glāstoši saules atspīdumi vai gleznieciski “gaismas triepieni” papildina fotoattēla fonu. Lai arī Bauls nav vienīgais, kurš šādā veidā attēliem piešķīra poētiskāku noskaņu (gaismas efektus izmantoja arī, piemēram, Lūcija Alutis-Kreicberga un Alfrēds Pole), Baula uzņemtajos portretos tie parādās visai konsekventi.

Atšķirīga pieeja, pielāgota portretā attēlotās personas pārstāvētajam sociālajam slānim un profesijai, konstatējama arī citu latviešu fotogrāfu darbos – radošo profesiju pārstāvju portretiem piemīt brīvāka, ekspresīvāka noskaņa, lai izceltu viņiem piemītošo harizmu un pievilcību.^[19] Iespējams, tas ir saistāms ne tikai ar portreta kā subjekta gaumei pakļauta žanra nosacījumu, bet arī portreta uzņemšanas mērķi. 20.–30. gados, kad slavenību un sabiedrībā zināmu cilvēku publiskā tēla uzturēšana un popularizēšana sasniedza līdz tam brīdim augstāko punktu vizuālajā kultūrā, radās nepieciešamība vēl vairāk izcelt šo personību unikalitāti, harizmu un radošo garu arī fotogrāfijā.

Bauls stājās ne tikai aiz kameras, bet arī tās priekšā. Tāpat kā citu radošo pārstāvju portretos, arī pašportretos saglabājas poētiska noskaņa. Gan izgaismotie laukumi, gan attēla subjektam piemītošā noslēpumainība vedina uz pārdomām par to, kāds ir bijis Baula paštēls un kādu iespaidu par sevi viņš ir centies radīt. Viņa pašportretos jaušama noslēgtība, distance starp viņu un vērotāju.

Šī teksta “aizkadrā” vēl uzkavējas citu žanru darbi. Baula uzņemtās teātra fotogrāfijas ir vērtējamas kā nozīmīgs liecību kopums, kas glabā informāciju par teātri starpkaru periodā gan Latvijā, gan Lietuvā. Savukārt Baula pienesumu mākslas fotogrāfijā var īpaši novērtēt viņa uzņemtajos aktos un sirreālajās vīzijās. Šajā vietā gan liekams komats – šie darbi stāstā par Kārli Baulu būtu pelnījuši atsevišķu nodaļu. Arī potenciālo jaunatklājumu horizonts varētu slēpt vēl kādu nozīmīgu pavērsienu viņa radošā mantojuma izpratnē, tādēļ gribētos ļauties cerībām par nezināmā izgaismošanu tuvākajā nākotnē un teikt, ka turpinājums sekos.

^[1] Brevern J. von. Resemblance After Photography. Representations, Vol. 123, No. 1, 2013, p. 6.

^[2] Ibid, p. 13.

^[3] Freeland C. Portraits in Painting and Photography. Philosophical Studies: An International Journal for Philosophy in the Analytic Tradition, Vol. 135, No. 1, (Aug., 2007), p. 103.

^[4] Van Alphen E. The portrait’s dispersal: concepts of representation and subjectivity in contemporary portraiture. No: J. Woodall (sast.). Portraiture: facing the subject. Manchester: Manchester University Press/St. Martin’s, 1997, pp. 240–241.

^[5] Lanceniece L. Viļa Rīdzenieka salonu darbība. No: Teivāne-Korpa K. (sast.). Vilis Rīdzenieks. Rīga: Neputns, 2018, 401. lpp.

^[6] Korsaks P. Fotogrāfija un fotokritiskā doma Latvijā 20.–30. gados. No: P. Zeile (sast.) Latvijas fotomāksla. Vēsture un mūsdienas. Rīga: Liesma, 1985, 107. lpp.

^[7] Lanceniece L. Viļa Rīdzenieka salonu darbība. No: Teivāne-Korpa K. (sast.). Vilis Rīdzenieks. Rīga: Neputns, 2018, 403. lpp.

^[8] Korsaks P. Fotogrāfija un fotokritiskā doma Latvijā 20.–30. gados. No: P. Zeile (sast.). Latvijas fotomāksla. Vēsture un mūsdienas. Rīga: Liesma, 1985, 107. lpp.

^[9] K. Baula fotostudija. Latvijas Vēstnesis, Nr. 279, 11. dec., 1922.

^[10] Bauls K.Paziņojums par foto-studijas pārcelšanu. Ilustrēts Žurnāls. Nr. 24, 1923, 18. lpp.

^[11] Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmāk LVVA), fonds Nr. 5986, lieta Nr. 261, 25b lp.: Latviešu Fotogrāfiskās Biedrības Pavasara Foto–izstāde 1923.

^[12] Rīgas fotogrāfs K. Bauls atver Ventspilī fotostudiju. Ventas Balss, Nr. 39, 25. maijs, 1930, 2. lpp.

^[13] Zemgales Balss, Nr. 114, 24. maijs, 1931, 2. lpp.

^[14] Zemgales Balss,  Nr. 69, 27. marts, 1937, 12. lpp.

^[15] Barts R. Camera lucida. Piezīmes par fotogrāfiju. Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 2006, 24. lpp.

^[16]Turpat, 24. lpp.

^[17] Sontāga S. Par fotogrāfiju. Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 2008, 41. lpp.

^[18] Colton J. Photo Journal: Gregory Heisler – Exploiter of Light. The National Press Photographers Association. https://nppa.org/magazine/article/photo-journal-gregory-heisler-exploiter-light  (skatīts 13.05.2024.).

^[19] Pujāte I. Gaismas rakstītais un gleznotais portrets Latvijā. No: G. Gerharde-Upeniece (sast.). Portrets Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme. Rīga: Neputns, 2018, 510. lpp.