Deinata darbu daudzslāņotība
Vispirms par šīs recenzijas nosaukumu. Lai arī vārds “daudzslāņainība” ir pirmais, kas nāk prātā, domājot par fotogrāfa Jāņa Deinata darbiem, tajā brīdī, kad tiem tiek piemērots kritērijs “māksla”, uzreiz ir redzams, ka šis termins ir savā veidā tautoloģisks, tas ir, ar to tiek pateikts kaut kas acīmredzams un pats par sevi saprotams. Fotogrāfija tehniskā izpratnē jau vienmēr ir bijis daudzslāņains izstrādājums ar visādām emulsijām, stikla, papīra, želatīna, sudraba sāļu, nitrocelulozes vai celulozes acetāta kārtām, savukārt Deinata pēdējo gadu aizraušanās ar dubultās ekspozīcijas izmantošanu (2015. gada izstādē Ainas II. Pasaules mala Dailes teātra Mākslas telpā vai fotosērijā, kas tapusi, distancēti portretējot paziņas pandēmijas laikā 2021. gadā) vistiešākā veidā apspēlē vairāku attēlu slāņu saskaršanos un saspēli. Tāpēc izvēlējos retāk lietotu vai kaut kādā ziņā pat nepareizu vārdu “daudzslāņotība”, kas varētu piešķirt šim jēdzienam kādu jaunu nozīmi vai slāni un ļautu paskatīties uz izstādi Pirmā piecgade mazliet plašāk.
Gribējās apgalvot, ka šī ir pirmā Jāņa Deinata izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) un līdz ar to viņš oficiāli atzīts par nacionāla mēroga mākslinieku, tomēr izrādās, ka viņa fotogrāfijas ir tikušas izstādītas LNMM arī iepriekš. 2003. gadā bijusi izstāde Cilvēki muzejā, kuru neatceros redzējis, taču nosaukums pasaka priekšā, ka tajā fiksēti muzeja apmeklētāji, kas fotografēšanas brīdī vēro mākslas darbus, piešķirot šādiem attēliem vēl vienu “slāni” – mēs skatāmies uz cilvēkiem, kas skatās uz kādu citu mākslas darbu, bet šādas izstādes novietošana tajās pašās telpās, kurās fotogrāfijas ir tapušas, to padara par metaekspozīciju.
Pirmā piecgade savā pirmajā interpretācijas slānī ir retrospektīva izstāde. Tā sastāv no darbiem, kas tapuši no 1989. līdz 1994. gadam un atspoguļo fotogrāfa dzimšanu (atcerēsimies, ka fotografēšana Deinatam sākotnēji bija tikai aizraušanās, viņa pamatprofesija bija aktiermāksla), kā arī fiksē noteiktu laikmetu Latvijas vēsturē. Izstādes aprakstā pieminētā ironija nosaukumā mūsdienās ir jau grūtāk nolasāma, taču atbilst tam laikam, kad bija pieņemts ironizēt un arī mākslas sfērā “apvalkāt” padomju birokrātiskās valodas kaulaino raksturu. Piecgadēs padomju laikā tika mērīti tautsaimniecības plānveida ekonomikas plāni un sasniegumi.
Tālaika ironiskums nolasāms arī jaunā fotogrāfa ainu izvēlē un kadrējumā – daudzās fotogrāfijās redzamas klasiskas vizuālās divdomības: rindās pēc pārtikas vai kādām citām precēm stāvošo cilvēku kājas, kas ir vienlaikus individuālas un bezpersoniskas, ar apēstu saldējumu papīriņiem pārpildīta miskaste, kas vienlaikus nozīmē “daudz” un “maz” (saldējuma ir bijis daudz, taču tikai viena veida), pludmalē cilvēki ziemas drēbēs un pūkainās cepurēs līdzās vīrietim peldbiksēs, kādā publiskā pasākumā redzama meitene tautastērpa kronī, virs kura iekadrēts nolīkuša vīrieša bikšu dibens. Tamlīdzīgi pretstati un kontrasti padara šīs fotogrāfijas par dramatiskiem stāstiem, kas lasāmi vairākos līmeņos.
Cits slānis, kas dažās fotogrāfijās redzams tīrā veidā, bet citās piešķir tām papildu efektu, arī ir klasisks – spēles ar atkārtošanos, gaismēnām, ornamentiem, līnijām, rakstiem. Taisnas līnijas uz svinīgi melnas mašīnas sāna, ko pārsvītro plīvojoša kāzu lentīte. Nejauši pamanītā un vairākās fotogrāfijās notvertā saspēle starp leņķi, kādā izstieptas soļojošu jūrnieku kājas, un ēnām, ko veido telefonu nojumes pie mājas sienas. Bet arī te optiskais efekts nav vienīgais, kas piesaista uzmanību, – aizejošie jaunie vīrieši kontrastē ar nojumēs stāvošajām pusmūža sieviņām, kas runā pa telefonu. Dinamiskā jaunība pretstatā piesaistītībai, ko simbolizē telefona saruna.
Laikmeta zīmes, kas izpaužas kontrastos starp aizejošo un atnākošo laiku, veido izstādes “vēsturisko” slāni. Ikoniska ir fotogrāfija ar Vientuļu muitas punktu – uz ātru roku sanaglots dēļu kubs klajā, sniegotā laukā, viens elektrības vai telefona vads, kas to savieno ar pārējo pasauli, Latvijas karogs izstieptā, trauslā kātā un savādā balstu konstrukcija, kas rada optisku iespaidu, it kā šī būdiņa karātos gaisā pārdesmit centimetru virs zemes. Bet citā fotogrāfijā redzamā lauku būda sanaglota no bojā gājušu viensētu nosaukumu plāksnītēm, to ir vairāki desmiti: Smiltāji, Glūdas, Zemītes, Strauti, Ziemcieši, Ilgas…
Daudzslāņotība kā atjautības uzdevums vai rēbuss, kas jāatrisina skatītājam pašam bez kādas palīdzības no autora vai kuratoru puses, ir attēlos redzamo notikumu un to dalībnieku identitāte. Pirmajā brīdī nezināmie, anonīmie aizgājuša laikmeta liecinieki ir reāli un nereti “sabiedrībā pazīstami” cilvēki. Daži ir vieglāk atminami, citu sejas laika gaitā ir mainījušās vai arī pagaisušas no smalko aprindu un avīžu ziņu lappusēm. Tur ir daži izbijuši politiķi, bankrotējuši uzņēmēji, vairāki žurnālisti, literāti, mūziķi un mākslinieki – viņu pazīšana un satikšana ir aizraujoša šīs izstādes sastāvdaļa, kas padara tās apmeklējumu par jautru un vienlaikus skumju pieredzi. Daudzi no viņiem ir miruši vai kā citādi aizgājuši no mūsu dzīves. Un vēl – dažas tik tikko nojaušamas detaļas liek saprast, ka lielākoties viņi iekļuvuši šajās fotogrāfijās nejauši.
Jaunais Jānis Deinats tolaik nebija ne preses fotoreportieris, kura pienākums būtu dokumentēt svarīgākos notikumus, ne arī tas virtuozais portretu meistars, par kuru viņš kļuva vēlāk un, savā studijā, rūpīgi izgaismojot un iekadrējot, fiksēja teju visu svarīgāko Latvijas personību profilus un pretskatus. Šajā izstādē redzamie attēli ir “nejauši”, “neobligāti” un “trausli”. Trausli tajā nozīmē, ka pats autors vai arī nepielūdzamais liktenis varēja tos arī izmest miskastē. Vienā no izstādes sadaļām redzami tieši šādi “paglābtie” attēli, kas formāli uzskatāmi par brāķiem. Bojāta fotofilma, skrāpējumi, pārgaismoti vai izfokusēti attēli, kļūmīgs kadrējums vai nejaušs dubultās ekspozīcijas gadījums – tie visi ir klasiski piemēri, kas prasīgam fotogrāfam būtu jālikvidē uz vietas, nevis jāglabā arhīvā nenoskārstai vajadzībai.
Šis apstāklis liek piesaukt vēl vienu izstādes slāni, kas piešķir fotogrāfijām jaunu interpretācijas iespēju nu jau kā konceptuāliem mākslas darbiem. Mēs uz to visu varam skatīties kā uz specifisku “atrastās mākslas” gadījumu. Mūsdienu fotomākslā ir labi zināms tas novirziens, kad autori izmanto kaut kur uzietus vecus fotomateriālus, neattīstītas fotofilmiņas, kas glabājušās bēniņos piecdesmit gadus, saplēstas aizpagājušā gadsimta fotoplates vai nozaudētu mobilo telefonu bilžu arhīvu, lai no tā radītu savu mākslas darbu. Deinata izstādē redzamās aizmirstās un “pazaudētās” fotogrāfijas viņš atradis pats savos skapjos un plauktos, taču tas nemazina un neatceļ viņa autorības dubulto raksturu. Tas Deinats, kas atradis, ieraudzījis un izkopējis savas vecās fotogrāfijas, ir pavisam cits autors, nekā tas, kurš pirms 35 gadiem skraidīja apkārt ar fotoaparātu. Viņš redz savādāk, ierauga savādāk, “izlasa” savādāk. Un tas jāsaprot arī izstādes apmeklētājam – mēs skatāmies nevis vienkārši uz “tā laika fotogrāfijām”, mūsu priekšā ir pavisam jauns, tikko tapis konceptuāls mākslas darbs.
Un te jānosauc vēl kāds izstādes elements (manā uzskaitījumā pēdējais, taču tas nenozīmē, ka nebūtu iespējams ieraudzīt vēl kādu), kas piešķir tai nākamo lasījuma slāni. Tas ir nepretenciozs, kautrīgs un neuzkrītošs, taču klātesošs – izstādes iekārtojums ar attēlu novietojumu telpā, izvēloties fotogrāfijas, kurām atrasties līdzās, pa pāriem, vienā līnijā vai vienai virs otras. Telpas ir vairākas, katrā no tām tiek stāstīts nedaudz cits stāsts, kas gan netiek paskaidrots vai nosaukts vārdā. Daži attēli atrodas kaut kur “pa vidu”, pielīmēti pie gaiteņa sienas, tur redzamie cilvēki ir “nepieradinātāki” par citiem. Brīnišķīgs paņēmiens izmantots, novietojot attēlu ar “neatļautās mīlas” ainu aiz sijas – tā, lai to nekādi nebūtu iespējams redzēt “kā pieklājas” un taisni.
Autors nepasaka to tiešā tekstā, taču izdara tā, lai izstādes aplūkošana no skatītāja prasītu zināmu piepūli. Salīdzinoši nelielais fotogrāfiju formāts, novietojums, nepieciešamība ieraudzīt un pazīt, nolasīt situāciju un detaļas, daudzo izstādes slāņu pārklājumi un interferences – tas viss liek skatītājam ieguldīt laiku un darbu, kas adekvāts autora ieguldītajam. Bet darbs vienmēr atmaksājas. Ja ne šajā dzīvē, tad nākamajā. Pēdējā piebilde bija ironiska, bet viss pārējais rakstīts pilnā nopietnībā.
