Hronosfēra un kara atmiņas. Intervija ar Lesju Vasiļčenko

Lesja Vasiļčenko (Lesia Vasylchenko) dzimusi Kijivā, Ukrainā. Viņa strādā ar dažādiem medijiem, tostarp video, fotogrāfiju, instalāciju, nodarbojas arī ar kūrēšanu. Vasiļčenko pēta vizuālo kultūru, mediju tehnoloģiju un hronopolitikas saskarsmes. Viņa ir ieguvusi žurnālistikas grādu Tarasa Ševčenko Kijivas Nacionālajā universitātē un tēlotājmākslas grādu Oslo Nacionālajā mākslas akadēmijā. Dibinājusi STRUKTURA. Time – starpdisciplināru pētniecisko un radošo vizuālās mākslas, mediju arheoloģijas, literatūras un filozofijas iniciatīvu.

Līdz 6. jūlijam Rīgas laikmetīgās mākslas telpas Intro zālē apskatāma Vasiļčenko izstāde Hronosfēra. Izstādes kuratori ir Inga Brūvere un Mariē Šēvolda (Marie Sjøvold). Tā norisinās Rīgas Fotogrāfijas biennāles ietvaros, kurā šogad jaunie mākslinieki saturiski pievēršas tēmai “neredzams, bet klātesošs”.

Kādas ir izstādes Hronosfēra galvenās tēmas un kā tās iekļaujas jūsu radošajā praksē?

Hronosfēra ir mana pirmā personālizstāde Rīgā, un tā apvieno savstarpēji saistītu darbu konstelāciju, kas pēta, kā dažādi laika mērogi – no ārkārtīgi ātra, piemēram, satelītu sinhronizācijas, līdz plašam un lēnam, piemēram, ekoloģiskas traumas – mijiedarbojas ar cilvēka un vairāk nekā viena cilvēka dzīvi. Spekulatīvais jēdziens “hronosfēra” kalpo par izstādes konceptuālo ietvaru. Es iztēlojos hronosfēru kā sava veida atmosfēras slāni, ko veido laika strāvas – pastāvīgi mainīga vide, kurā pagātne, tagadne un iespējamā nākotne sadzīvo un ietekmē viena otru.

Viena no izstādes galvenajām tēmām ir kara radītais laika izjaukums un pārkonfigurēšana. Pašreizējais karš Ukrainā – manā dzimtenē – ir dziļi ietekmējis izstādē apskatāmos darbus. Karš sagrauj laika struktūras; tas sadrumstalo personīgo un kolektīvo laiku, iestrādājot traumu ikdienas dzīves audumā un pat ainavās. Hronosfēra atspoguļo to, kā šie traucējumi rezonē ne tikai cilvēku pieredzē, bet arī ekoloģiskajās sistēmās un materiālajā atmiņā.

Izstāde plūstoši pārvietojas starp spekulatīvu nākotni un arheoloģiskām tagadnes paliekām. Tā sākas ar konceptuālu pamatojumu Eduarda Sjūsa (Eduard Suess) idejā par Zemes apvalkiem un Volodimira Vernadska noosfērā – cilvēka domas sfērā. Hronosfēra to papildina, ierosinot laika slāni: tajā pats laiks kļūst par saskarsmes, pretestības un iztēles mediju. Šādā veidā izstāde iekļaujas manā plašākā praksē, kurā bieži pētu, kā laiks, sistēmas, atmiņa un tehnoloģiskā starpniecība krustojas.

Centrālais video darbs Hronosfēra (2024) ir 31 minūti garš parafantastisks stāstījums, kas iezīmē šīs idejas. Tajā apvienota CGI animācija, satelīta dati, filmēti kadri un mākslīgā intelekta radīti attēli, lai iztēlotos spekulatīvu tiesas procesu Laika tiesā. Darbs pārvietojas laika mērogā no ledāju kušanas līdz īsam skaitļošanas ciklu mirkšķinājumam, no litija ieguves vietām līdz apdraudētajai Zaporižjes atomelektrostacijai. Tas mēģina vizualizēt mūsu vietu šajā hronosfērā – parādīt mūs kā būtnes, kas apturētas pagātnes notikumu un nākotnes varbūtību mākonī.

Citi darbi ir materiālas liecības – artefakti, kuriem ir laika un emocionāls svars. Darbā Testimony of Soil from Gostomel es izmantoju nelielu zemes paraugu no vietas, kur sākās Krievijas iebrukums. Tas kļūst par atmiņas nesēju, liecinieku vardarbībai, kuras nozīme laikā sniedzas tālu aiz cilvēka izpratnes robežām. Darbā Testimony of Tableware from Borodyanka ir sapludināti sadzīves priekšmeti, kas izglābti no sabombardētām mājām – intīmi fragmenti, kas ārkārtējā karstumā pārveidoti jaunās, uztraucošās formās. Šie darbi stāsta par to, kā ikdienas priekšmeti klusi absorbē un nodod konflikta mantojumu.

Testimony of a Weeping Willow pievēršas ukraiņu folklorai un simbolismam, kas saistīts ar vītolu, par kuru ticēja, ka tas atgriež pagātnes garus. Pēc tam, kad tika uzspridzināts Nova Kahovkas dambis un reģions applūda, sāka augt jauni vītolu stādi – ekoloģiskās noturības un dzīves, nāves un atgriešanās cikliskuma simboli. Koks kļūst par dzīvu arhīvu, kas sakņojas ne tikai traumās, bet arī atjaunošanā.

Vēl viens nozīmīgs darbs, veltīts Jaunatnes pilij pāri visai iedomājamai nākotnei un aizmirstai pagātnei padomju laikā, pievēršas padomju laika monumentālajiem reljefiem un to ideoloģijai. Izmantojot hroma atslēgas audumu un atkārtoti izmantotus propagandas motīvus, darbs atspoguļo nostalģiju pēc nākotnes, kas tā arī neatnāca – utopisku vīziju, kas tagad ir kritiski jāpārvērtē. Tas rada jautājumus par to, kā mēs konstruējam nākotni pēc neveiksmīgām ideoloģijām un kolektīvās amnēzijas.

Visbeidzot, The Night (2025) ir 56 minūšu garš video, kas saspiež Ukrainas nakts debesu gadsimtu – no 1918. gada līdz mūsdienām – nepārtrauktā nakts plūsmā. Tas kļūst par meditāciju par vēsturisko traumu, atmiņu un nakti kā burtisku un metaforisku neredzamības, baiļu un spoku atgriešanās telpu. Balstoties uz Žaka Deridā (Jacques Derrida) hauntoloģijas ideju, darbs pēta, kā pagātne nekad īsti nepazūd, bet nepārtraukti atdzīvojas tagadnē.

Kopumā Hronosfēras darbi veido daudzdimensionālu laika karti – tādu, kas pretojas linearitātei un ietver vienlaicīgumu. Tie mudina mūs uztvert laiku nevis kā līniju, bet gan kā audumu: daudzslāņainu, salauztu, dziedinātu un joprojām attīstībā. Šāda pieeja ir centrālais elements manā pastāvīgajā mākslinieciskajā pētījumā par to, kā novērošanas, atmiņas un stāstīšanas sistēmas var mums palīdzēt saprast – un potenciāli pārveidot – mūsu attiecības ar laiku, vēsturi un citam ar citu.

Cik liela nozīme jūsu darbā ir fotogrāfijai?

Fotogrāfijai manā praksē ir fundamentāla, bet mainīga loma. Tas nav tikai dokumentācijas rīks, bet veids, kā redzēt un konstruēt laika attiecības. Fotogrāfija manos darbos bieži darbojas uz sliekšņa starp pierādījumiem un iztēli – tur, kur uztvere sastopas ar spekulācijām. Mani īpaši interesē, kā fotogrāfiskās tehnoloģijas, īpaši to paplašinātās formas, piemēram, satelītattēli, sintētiskās apertūras radari vai mākslīgā intelekta radīti attēli, veido mūsu izpratni par laiku, teritoriju un atmiņu.

Piemēram, izstādē Hronosfēra daudzi darbi – īpaši centrālais video darbs – ir veidoti no fotogrāfiskiem un fotogrammetriskiem datiem, kas aptver dažādus laika un telpas mērogus. Planētas virsmas satelītattēli, arhīva attēli un algoritmiski radīti vizuāli attēli tiek slāņoti, lai radītu vizuālo valodu, kas stāsta ne tikai par to, kas tiek redzēts, bet arī par to, kā un kas to redz. Šī pāreja no fotogrāfijas kā uz cilvēku orientēta medija uz mediju, kas atspoguļo arī mehānisku vai planētas redzējumu, ir galvenais aspekts manā pieejā.

Fotogrāfija šādā paplašinātā nozīmē ļauj man pievērsties neredzamām vai nepieejamām parādībām, piemēram, ekoloģiskiem postījumiem, kara zonām vai spekulatīvai nākotnei, un padarīt tās uztveramas. Tā kļūst par sava veida tiesu medicīnas un poētisku mediju vienlaicīgi: vācot pēdas, sniedzot liecības un piedāvājot pretargumentus.

Tādos projektos kā Testimony of Soil from Gostomel vai Testimony of Tableware from Borodyanka fotogrāfija parādās nevis kā attēls, bet gan kā jutekliskums – vēlme saglabāt, ierāmēt mirkli, piešķirt formu zaudējumam. Pat tad, ja medijs nav izteikti fotogrāfisks, fotogrāfijas loģika – tās attiecības ar laiku, klātbūtni un prombūtni – ir dziļi iestrādāta tajā, kā es konstruēju savus darbus un domāju par tiem.

Tāpēc fotogrāfija ir būtiska, bet ne tradicionālā vai tīri reprezentatīvā veidā. Tā ir viens no laika instrumentiem, ko izmantoju, lai izpētītu, kā mēs dokumentējam, atceramies un iztēlojamies mūsu pasaules mainīgo realitāti.

Kāda veida fotogrāfija jūs iedvesmo?

Mani īpaši iedvesmo fotogrāfijas veidi, kas sniedzas ārpus redzamā spektra – īpaši attālā izpēte un, konkrētāk, InSAR (Interferometriskais sintētiskās apertūras radars). Šīs tehnoloģijas iemūžina Zemi nevis tādu, kāda tā izskatās cilvēka acīm, bet gan tādu, kāda tā pārvietojas, mainās un transformējas laika gaitā. InSAR, piemēram, var noteikt nelielas Zemes virsmas deformācijas – milimetru dziļuma pazemināšanos vai pacelšanos –, ko izraisa tādi notikumi kā zemestrīces, vulkānu darbība vai resursu ieguve. Mani fascinē spēja vizualizēt neredzamus procesus.

Šāda veida attēlveidošana izaicina tradicionālo priekšstatu par fotogrāfiju kā laikā iesaldētu mirkli. Tā vietā tā kļūst par laikmetīgu mediju, kas iezīmē pārmaiņas, atmiņas un traumas dažādos mērogos un ainavās. Tas mani iedvesmo ne tikai vizuāli, bet arī konceptuāli – tas liek man domāt par fotogrāfiju kā par veidu, kā uztvert, ne tikai redzēt. Tā cieši sasaucas ar manu interesi par laiku, ekoloģiskām sistēmām un vairāk nekā cilvēku.

Manos darbos šīs tehnoloģijas kļūst par instrumentiem, ar kuriem spekulēt, liecināt un liecināt – stāstīt stāstus, kas ne vienmēr ir pieejami ar parastajiem vizuālajiem līdzekļiem. Attālā izpēte atklāj, kā tehnoloģijas mūs novēro un kā mēs, savukārt, sākam redzēt pasauli caur to loģiku. Šī mainīgā perspektīva būtiski ietekmē manu pieeju attēlu veidošanai un redzējuma politikai.

Kādi pašlaik ir lielākie izaicinājumi jūsu mākslā?

Viens no lielākajiem izaicinājumiem ir atrast veidu, kā reaģēt uz pasauli, kas kļūst arvien sadrumstalotāka un steidzamāka, neiekrītot paralīzē vai vienkāršošanā. Karš Ukrainā, ekoloģiskais sabrukums, tehnoloģiju paātrināšanās un patiesības erozija publiskajā diskursā – tie visi prasa uzmanību, tomēr tie risinās tik atšķirīgos laika un emocionālos mērogos. Kā vizualizēt planētas traumas, nepārspējot vai nenobiedējot skatītāju?

Vēl viens izaicinājums ir darbs ar sarežģītām sistēmām – tehnoloģiskām, ekoloģiskām, politiskām –, vienlaikus radot vietu intimitātei, emocijām un neskaidrībai. Liela daļa manu darbu balstās uz attālo izpēti, zinātniskiem datiem un spekulatīviem instrumentiem, kas ir dziļi analītiski. Taču es vienmēr cenšos to līdzsvarot ar cilvēcisko un vairāk nekā cilvēcisko perspektīvu, ar atmiņām, folkloru un poētiku. To visu noturēt kopā, nezaudējot dziļumu, ir nepārtraukta pārrunu darbība.

Praktiskākā līmenī ir arī ilgtspējības jautājums – ne tikai vides, bet arī emocionālā un ekonomiskā ziņā. Mākslinieciskais darbs bieži prasa ilgus pētniecības ciklus, piekļuvi resursiem un laiku eksperimentiem – viss, kas mūsdienu straujajā kultūras ekonomikā kļūst aizvien nedrošāks. Es vienmēr domāju par to, kā saglabāt pamatu pārdomātai, ētiskai praksei, vienlaikus orientējoties institucionālajās gaidās.

Domāju, ka lielākais izaicinājums ir saglabāt noskaņojumu – būt atvērtiem un atsaucīgiem –, kamēr viss ap mums tiecas uz ātrumu, izklaidību un noslēgtību. Taču es to uztveru arī kā pienākumu – radīt telpu, kur sarežģītība var elpot un kur var rasties jaunas laika un izpratnes formas.

Kādi ir jūsu nākotnes radošie plāni?

Tuvākie mēneši solās būt gan aizraujoši, gan intensīvi, jo gaidāmas vairākas izstādes, kas turpinās paplašināt manu pētījumu par laika politiku un vizuālās kultūras pašreizējo stāvokli.

Jūnijā Kistefos muzejā Jevnakerā, Norvēģijā, prezentēšu videodarbu The Night. Jūlijā piedalīšos izstādē Planet on a Pin Voloshyn galerijā Maiami, kur piedalīšos ar darbu, kas pēta alternatīvas vēstures un telpisko dezorientāciju – uzdodot jautājumu, ko nozīmē kartēt mainīgo pasauli.

Septembrī Klaipēdas biennālē Lietuvā eksponēšu darbus izstādē Sunset Every Two Years. Aptuveni tajā pašā laikā piedalīšos arī izstādē Breaking the Course of the European Boomerang galerijā Pragovka Prāgā.

Visbeidzot, oktobrī Kijevas biennāles ietvaros es piedalīšos izstādē Varšavas Modernās mākslas muzejā, kur tiek izstrādāts jauns projekts. Tajā tiks padziļināti pētīta tehnoloģiskās mūžības un atmiņas, vēstures saglabāšanas loma.

Esmu sākusi ilgtermiņa projektu par arhīvu nākotni – kā mēs saglabājam, nepareizi atceramies vai algoritmiski pārrakstām vēsturi pārrāvuma laikos.