Runā jaunais fotogrāfs: Agnija Emīlija Elksniece

Agnija Emīlija Elksniece (2002) ar fotogrāfiju nodarbojas septiņus gadus. Rīgas Stila un modes tehnikumā absolvējusi Foto dizaina specialitāti, pēc tam LKA Latvijas Kultūras koledžā studējusi Foto un video producēšanu. Agniju interesē subkultūru  un modes fotogrāfija. Studiju laikā izveidojusi divas personālizstādes More Than Just a Costume un More Than Just a Costume 2, kas bija daļa no projekta Masquerave. Fotografējusi RTU R:ADI:TU modes skati 2024. gadā un ir 2025. gada Latvijas Drag King kalendāra attēlu autore. Sadarbojusies ar mūziķi Waterflower, fotografējusi mūzikas videoklipa aizkadrus.

Kā tu sāki fotografēt?

Fotografēt man ir paticis vienmēr, atminos mazo Samsung ziepjatrauka fotoaparātiņu. Fotogrāfiju nopietni sāku uztvert, kad uzsāku mācības Rīgas Stila un modes tehnikumā, Foto dizaina specialitātē. Piesakoties nezināju, kas mani sagaida – ja iepriekš domāju, ka pietiekami daudz zinu par fotogrāfiju, tad, sākot mācīties, sapratu, ka nezinu neko. Mācību laikā man likās, ka jau zinu, ko vēlos darīt, ko fotografēt, kategoriski negribēju fotografēt cilvēkus un it īpaši nevēlējos saistīties ar modi (bez īpaša iemesla). Biju ļoti kautrīga, klusa, lieku skaņu no manis nedzirdētu, un nejutos ērti kontaktā ar cilvēkiem, patika fotografēt dabu, dzīvniekus, ielu fotogrāfiju.

Viss mainījās, kad pēc tehnikuma absolvēšanas iestājos Latvijas Kultūras koledžā. Viss sākas no jauna – atkal meklēt sevi, meklēt to, kas patīk, kas nē, ko vēlos darīt, ko nē. Pirmā dzirkstelīte, kas manī iemirdzējās uz modes fotogrāfijas pusi, bija koledžas pirmajā kursā. Mums bija uzdevums atrast modeli, izveidot izskatu un moodboard, fotografēt to fotostudijā. Pēc fotosesijas es nodomāju: “Eu, bet nebija slikti, man šis laikam patika!” Arī fotogrāfijas izdevās ļoti labas. Arvien vairāk strādājot ar cilvēkiem, piedaloties aizskatuves fotosesijās, gāju āra no savas komforta zonas un mācījos komunicēt ar klientu, ar modeli, ar cilvēku.

Cosplay fotogrāfija bija pirmais ieskats tajā, kas mani sagaidīja. Kursabiedrene aicināja par fotogrāfi savā fotosesijā, es piekritu vien tādēļ, ka sajutos “vajadzīga”, kāds tiešām vēlējās, lai es fotografētu. Aizgāju kā balta lapa, par varoņiem vēl nezinot neko. Studiju laikā biju praksē pie videogrāfes Anastasijas Langeres, nokļūstot modes pasaulē. Viņa man jautāja: “Vai tu zini, ko vēlies darīt kā fotogrāfs?” Man nebija atbildes. Kad prakses beigās viņa to jautāja vēlreiz, atbildēju – jā, es zinu, vēlos darīt tieši šo, vēlos būt šajā vidē! Studiju ietvaros veidoju savu fotoizstādi, kas bija saistīta ar cosplay fotogrāfiju un modes fotogrāfiju, par ko rakstīju arī kursadarbu. Termins “subklutūru modes fotogrāfe” izskanēja izlaidumā, kad mana pasniedzēja un arī darba vadītāja Madara Šaicāne teica: “Es zinu, ka tu kļūsi par subkultūru modes fotografi, tu esi uz to spējīga.” Tas bija moments, kad sapratu, ka meklējumi ir beigušies, sēkla atrasta, tagad laiks ļaut tai augt un strādāt. Esmu sadarbojusies ar dažādiem subkultūru pārstāvjiem, fotografēju Latvijas Drag King kalendāram un pat tiku līdz pirmajai publikācijai franču modes žurnāla Edith Magazine ar fotosēriju Goth and Ouji Meets Cosplay. Tas vēl ir tikai sākums.

Kas tevi visvairāk interesē fotogrāfijā?

Mani fotogrāfijā visvairāk interesē stāsts. Aiz katra cilvēka, aiz katras personas un viņa subkultūras vai stila izvēles ir stāsts. Kad subkultūras pārstāvis atrodas sabiedrībā, redzams ir tikai vizuālais. Viņš atšķiras, bet neviens neaizdomājas, kāpēc. Mani vienmēr, arī izstādes veidojot, interesē tieši šis “kāpēc” un, pats galvenais, kā viņš jūtas. Pirmajā izstādē bija iespēja izlasīt katra cosplayer stāstu, otrajā varēja arī noklausīties, kādēļ viņi ar to nodarbojas, kas iedvesmo un ko cosplay viņiem nozīmē. No modes aspekta mani interesē arī estētika, simetrija, skaistums. Liela nozīme ir fotogrāfiju apstrādei, tā pilnvērtīgi atklāj, uz ko esmu spējīga, lai padarītu fotogrāfijas vēl labākas, estētiskākas un pievilcīgākas. Tādējādi spēju arī sasniegt konkrētās subkultūras kopējo noskaņu, papildināt vēstījumu un stāstu. Mani fascinē tas, kā cilvēks izmanto stilu un modi, lai komunicētu un parādītu savu identitāti.

Tu daudz fotografē cilvēkus – kā izveido nepieciešamo saikni? Kas ir galvenais komunikācijā ar portretējamo cilvēku?

Galvenais, lai portretējamais justos komfortabli. Cenšos radīt drošu vidi bez nosodījuma un aizpriedumiem. Kad pirmo reizi ar kādu sadarbojos, es mudinu viņu izvēlēties – tērpu, kurā jūtas visatbilstošāk sev, vietu, kura ir personīgi nozīmīga vai vienkārši patīk. Modeļiem ļauju izvēlēties un daudz ko kontrolēt, jo tas viņiem palīdz ātrāk atbrīvoties un fotosesiju laikā justies ērtāk. Esmu nosvērta un mierīga, arī man kā cilvēkam nepieciešams nedaudz laika, lai atvērtos, pielāgotos otra cilvēka enerģijai.

Kāpēc ir svarīgi fotografēt subkultūru pārstāvjus?

Ar visu to, ka laikmets, cilvēki, sabiedrība un vide konstanti attīstās un kļūst atvērtāka, lielai sabiedrības daļai, neatkarīgi no vecuma vai pieredzes, ir nosodoša un pat naidīga attieksme pret cilvēkiem, kas vienkārši vizuāli atšķiras no ierastā. Kā jau iepriekš minēju, man ir svarīgs katra cilvēka, īpaši kādas subkultūras pārstāvja, stāsts. Viņu ikdienas izvēles nav netīšas, aiz tām ir doma, nozīme. Vienkārši vēlos pārādīt, ka “hei, mēs eksistējam, mēs esam tādi paši cilvēki kā ikviens, tikai nedaudz atšķiramies no “normas”. Mūsos visos ir skeleti, kuri diži neatšķiras cits no cita. Tieši tas, kas ir dvēselē, atšķiras un padara mūs unikālus”. To var attiecināt uz jebkuru kopienu, vai tās būtu subkultūras, LGBT+ kopiena, vai vienkārši cilvēki kopumā.

Kā tu raksturotu savas paaudzes fotogrāfus?

Esmu ievērojusi, ka daudzi vai nu cenšas trāpīt trendos un fotografēt to, “kas šobrīd ir modē”, vai arī veido savu rokrakstu, kaut ko unikālu. Kaut ko pa vidu neesmu redzējusi. Mana paaudze ir uzaugusi tehnoloģiju laikmetā, ar sociālo tīklu platformām Instagram, Pinterest, TikTok utt. Konstanti redzot konkrētas trendīgas estētikas, tas ietekmē un liek vēlēties tvert kaut ko īstu un autentisku vai arī to, kas ir pieprasīts. Es patiesi respektēju fotogrāfus, kas nebaidās būt ekspresīvi, eksperimentēt un veido kaut ko, iespējams, neredzētu. Nesaku, ka visiem jaunajiem vajag iet ārpus rāmjiem, darīt nedarīto. Pats galvenais ir darīt tāpēc, ka tev patīk to darīt, veidot mākslu, veidot atmiņas. Esmu novērojusi, ka manas paaudzes fotogrāfi vairāk attīsta savu rokrakstu, kas palīdz atšķirties no citiem, pat ja vairāki citi jau nodarbojas ar to pašu stilu un žanru.

Kas ir tavi galvenie iedvesmas avoti?

Es iedvesmojos no visa! Mūzika, filmas, māksla, daba, cilvēki. Protams, galvenais iedvesmas avots man ir mūzika. Esmu metāliste un rokmūzikas fane, smeļos lielu iedvesmu tieši no šīm kopienām un kultūrām, viņu stiliem, estētikām un provokatīvo dabu. No mūzikas smeļos iedvesmu, katrai dziesmai redzu krāsu, kuru pielāgoju emocijai, ko izjūtu klausoties, līdzīgi arī ar vārdiem. No šīm sajūtām rodas vizuālas idejas, kuras atliek realizēt. 

Ir arī neapzinātās iedvesmas. Man bieži saka, ka manas fotogrāfijas atgādina režisora Tima Bērtona (Tim Burton) estētiku. Tas bija vispagodošinākais komplinets, ko esmu saņēmusi. Tims Bērtons noteikti ir viens no maniem iecinītākajiem režisoriem tieši kinematogrāfijas un estētikas dēļ. Apstrādes procesā neapzinājos, ka apstrādāju fotogrāfijas līdzīgā estētikā, līdz mirklim, kad cilvēki sāka par to komplimentēt. Arī mode ir liels iedvesms avots gan manos darbos, gan tajā, kā es pati sevi pasniedzu. Mani iedvesmo, piemēram, dizaineri Vivjena Vestvuda, Aleksandrs Makvīns un Roberts Vuns. Apbrīnoju arī jaunos dizainerus.

Iedvesmas avots ir manas skolotājas Linda Ratuta un Madara Šaicāne – bez viņām, visticamāk, sen būtu padevusies un nebūtu turpinājusi nodarboties ar fotogrāfiju. Viņas mani ir motivējušas un iedrošinājušas, atbalstījušas, kad tas bija visnepieciešamākais. Arī ģimene un draugi, kuri par spīti manām radošajām krīzēm un kaprīzēm vienmēr ir turpinājuši atbalstīt.

Kādi ir tavi radošie plāni nākotnei?

Es cenšos īpaši nedalīties ar saviem nākotnes plāniem, jo ticu skaudībai. Nākotnē ceru turpināt nodarboties ar to pašu, sadarboties ar lielāku klāstu subkultūru pārstāvju, kopienām, varbūt pat zīmoliem un, kas zina, varbūt veidot kampaņas vai citus radošus projektus. Ceru uz vairāk ar modi saistītiem projektiem.

Šobrīd vairāk eju līdzi plūsmai, ņemu jebkuru iespēju, pieņemu riskus un eju ārā no komforta zonas, cik vien tas ir iespējams. Piemēram, patlaban strādāju pie fotogrāfijām, kuras uzņēmu Riga Pride 2025 laikā, kas bija izaicinājums, jo šis bija pirmais praids, kuru apmeklēju. Uzņemot vēlamās fotogrāfijas, vajadzēja pārvarēt sevi, lai uzrunātu cilvēkus un komunicētu, bet viss izdevās labi. Ja biju spējīgu uz šo, ticu, ka esmu spējīga uz radikālākiem projektiem un sadarbībām. Viss ir iespējams, ja ieliec devu ambīciju, domu un darba.