Izdur man aci ar mākslīgo intelektu

Jeu De Paume mākslas centrā Parīzē līdz 21. septembrim skatāma izstāde Pasaule mākslīgā intelekta acīm (Le Monde Selon l’IA), kur 30 mākslinieki reflektē par to, kā mākslīgais intelekts (MI) maina vizuālo kultūru, kontroli, sabiedrību un mūsu attiecības ar attēliem. Izstāde patiesi ir plaša un iespaidīga, sadalīta vairākos blokos pa daudzajām mākslas centra zālēm; tā pretendē uz visaptverošu skatījumu, sākot no vēstures un beidzot ar mūsdienu izaicinājumiem. Šos tematiskos blokus, piemēram, ģeneratīvais MI un latentā telpa, MI kartogrāfija, kolektīvā inteliģence, fotoreālisms, vārdi un attēli, ik pa laikam papildina vitrīnas jeb “laika kapsulas”, kā tās nosaukuši izstādes veidotāji, kuros var iepazīties ar aizvēsturiskām tehnoloģijām (dažādām ierīcēm, diagrammām, grāmatām utt.), kas ietekmējušas MI attīstību. Izstādes iekārtojums atgādina akadēmiskā pieejā veidotu muzeja izstādi par kādu senu fenomenu, tādu kā atskatīšanos uz faktiem un to strukturēšanu, nevis māksliniecisku eksperimentu ar jaunajām tehnoloģijām.

Jeu De Paume ir vieta, kur parasti notiek vērienīgas fotoizstādes, un pirmajā brīdī varētu domāt, ka šī izstāde pievēršas ar mākslīgā intelekta rīkiem radītām fotogrāfijām jeb promtogrāfijām, kā tās mēdz saukt, taču tā nav. Šeit nav neviena darba, kurš vienkārši projicē autora fantāzijas vai estētiskos meklējumus. Pat vēl vairāk, šī nav gluži fotoizstāde, lai arī fotogrāfija ir ļoti cieši saistīta ar MI, un to mēs šeit redzam katrā telpā. Šī izstāde nejūsmo par MI kā jaunu radošo rīku, bet gan tiecas kritiski izpētīt tā infrastruktūru. Lai arī izstāde sadalīta šajos daudzajos tematiskos blokos, patiesībā to caurvij divi galvenie problēmjautājumi – ekoloģija un vara. 

Par varu – šķiet, nevienam vairs nav ilūziju, ka MI pārņem un paplašina kontroli pār mums visiem. Keitas Kraufordas (Kate Crawford) un Vladana Jolera (Vladan Joler) monumentālais darbs no diagrāmmām Calculating Empires mūsdienu tehnoloģiju darbību salīdzina ar koloniālisma, militarizācijas un klasifikācijas tradīcijām, proti, ja kādreiz impērijām bija vara veidot kartes un cilvēku fizionomijas klasifikācijas, tad tagad tas notiek algoritmu un datu infrastruktūru veidā. Izstādē ir arī gana daudz citu darbu, kas runā par to, cik MI rīki ir stereotipiski, seksistiski un rasistiski. Būtībā arī mans projekts Mākslīgā intelekta Latvija 2023. gadā atspoguļoja to, cik stereotipizēts un šaurs ir MI rīku skatījums uz Latviju – pamatā Latviju rādot kā postpadomju padibeni vai arī zemi, kur cilvēki dzied tautasdziesmas jebkurā dzīves situācijā. Kino rakstos ir lasāma Alises Zariņas intervija ar izstādes kuratoru Antonio Somani, arī šeit saruna visu laiku atgriežas pie MI stereotipiem. Viens no diviem interaktīvajiem darbiem izstādē, kur MI kļūdas klasifikācijā var izbaudīt uz savas ādas, ir Trevora Pāglena (Trevor Paglen) darbs Faces of ImageNet, kur “slēptā” kamera analizē apmeklētāja seju un piešķir kategorijas. Zariņa tika identificēta kā prostitūta, bet es biju gouger – uzbrucējs, kurš izdur pretinieka aci. Atceros, ka senāk kaut kur lasīju, ka ASV cilvēki ir pat nepamatoti notiesāti uz nāvi, jo MI ir tos kļūdaini identificējis kā noziedzniekus. Šī izstāde atgādina par to, ka fotogrāfiski attēli ir varas instrumenti – ar tiem klasificē, uzrauga, disciplinē un notiesā. Būtībā MI palīdz uzturēt esošās vai veido jaunas sociālās hierarhijas. Grieķu libertāniskais marksists, ekonomists Janis Varufakis (Yanis Varoufakis), runājot par mākslīgo intelektu, brīdina par jauna tipa impēriju rašanos, ko viņš dēvē par “mākoņa kapitālismu” (cloud capitalism) un “neofeodālismu”. Ja agrākās impērijas balstījās uz kuģu ceļiem, kolonijām un militāru spēku, tad mūsdienu varas centri ir digitālās platformas un datu infrastruktūras, kas kontrolē piekļuvi tirgiem, informācijai un cilvēku pieredzei. Un tās vairs nav valstis un teritorijas, bet korporācijas un to radītā ekosistēma datu mākonī, kas ne tikai vāc un monetizē mūsu datus, bet arī rada jaunas atkarības, padarot mūs par digitālajiem dzimtļaudīm, kas dzīvo pēc platformu noteiktajiem likumiem. 

Lielākais pārsteigums izstādē ir darbi, kas runā par ekoloģiju, jo savulaik cilvēkiem bija stereotips, ka MI ir nemateriāls rīks, kaut kāds algoritmu mākonis, taču šī izstāde akcentē pretējo – datu glabāšana un apstrāde notiek energoietilpīgos datu centros, kas patērē milzīgus ūdens un elektrības apjomus, arvien vairāk liekot lielajām tehnoloģiju kompānijām skatīties kodolenerģijas virzienā. Polietes Agņeškas Kurantes (Agnieszka Kurant) darbos tas parādās visvairāk; viņa gan daudz izmanto vizuālas metaforas (piemēram, akmeņus). Var saprast – MI ir vēl salīdzinoši jauns un ekoloģiskais nospiedums vēl nav fenomenāls, taču ir skaidrs, ka tas ir tikai laika jautājums, kad mēs sāksim runāt par to, ka planētas biosfēru grauj ne tikai viedtālruņu izgatavošana vai automašīnu uzturēšana , bet arī mākslīgais intelekts. Jo ciešāk mūsu ikdiena saaugs ar MI, jo vairāk būsim bez tā bezpalīdzīgi un jo grūtāk būs atslēgties no intelekta par labu svaigam gaisam.

Visbeidzot, kā tad ar fotogrāfiju izstādes kontekstā? Fotogrāfija ir klātesoša, taču pamatā kā varas instruments – sākot ar fizionomiju, kriminoloģiju, antropometriju un līdz pat biometriskiem datiem un algoritmiem. Fotogrāfija MI kontekstā vairs nav tikai attēla radīšana, bet gan rīks, ar kuru modelē realitāti, strukturē datus un definē nākotni. Un, protams, arvien aktuālāks būs MI un attiecīgi arī tiem radītu attēlu ekoloģiskais nospiedums. Pirms 14 gadiem Ēriks Kessels (Erik Kessels) izveidoja darbu 24hrs in photos, kas runāja par fotogrāfiju pārprodukciju. Telpā bija milzīga čupa ar fotogrāfijām, kopumā 350 000, kas diennakts laikā tika augšupielādētas Flick platformā. Runā, ka patlaban instagramā tiek augšupielādētas ap 95 miljoniem fotogrāfiju diennaktī. Marta dati liecināja, ka ar MI rīkiem tiek radīti 35 miljoni attēlu dienas laikā. Jautājums ir, kur tas viss paliks un kā tiks izmantots pret mums, jo šī vizuālā pārpilnība, ko radām un patērējam, reizē kļūst par algoritmu treniņlauku, par mūsu pašu klasifikācijas un kontroles mehānismu. Ja pieņemam, ka par MI valda divi priekšstati – tas ir vai nu civilizācijas progress, vai arī regress –, tad šī izstāde drīzāk aicina atvērt acis mums pašiem, lai nekļūtu par nekritiskiem patērētājiem, vergiem un nejēgām.