Starp meditāciju un transgresiju – kur palicis Tallinas Fotomēnesis?

Tallinas Fotomēnesi apmeklēju nedēļu pēc tā atklāšanas, taču redzēt izdodas tikai daļu – patlaban pieejamas tikai divas izstādes no oficiālās programmas un puse no 14 satelītizstādēm. Dažas no tām jau ir beigušās, dažas vēl nav atklātas, citu darba laiki traucē tās apskatīt nedēļas nogalē. Turklāt nekur nav iespējams atrast, vai šī gada Fotomēnesim ir kaut kāds mākslinieciskās direktores Kullas Lāsas dots koncepts, ideja, vadlīnijas. Festivāla mājaslapā pieejama tikai programma, ko publiskoja vien nedēļu pirms atklāšanas. Jautājumu un mulsuma šoreiz netrūkst.

Tallinas Fotomēnesis aizsākās 2011. gadā, kad Tallina bija Eiropas kultūras galvaspilsēta. Kopš tā laika tas notiek katru otro gadu rudenī, un tas vienmēr pievēršas ne tikai fotogrāfijai, bet arī apskata plašāku attēlu, tehnoloģiju un vizualitātes lomu mūsdienu sabiedrībā, savienojot mākslu ar dizainu, glezniecību, kino, arhitektūru un laikmeta tehnoloģijām. Igaunijas Mākslas akadēmijā jau labu laiku ir fotogrāfijas nodaļa, kas, līdzīgi kā Vizuālās komunikācijas nodaļa Latvijas Mākslas akadēmijā, vietējai mākslas scēnai garantēja jaunus starpdisciplinārus māksliniekus. Tieši šīs nodaļas absolventi lielā mērā veido priekšstatu par Igaunijas laikmetīgo mākslu mūsdienās. Un tieši Tallinas Fotomēnesis, kas sevi pozicionē kā laikmetīgās mākslas biennāle, uz daudzu citu Eiropas fotofestivālu fona, kur parasti dominē klasiskā fotogrāfija, vienmēr izskatījās modīgs, intelektuāls, izteikti laikmetīgs, nu, kā jau igauņiem pienākas. Lai arī ierasti Fotomēnesim nebija galvenās tēmas, parasti to iezīmēja kāda liela grupas izstāde, ar kuru atklāja biennāli.

Šogad Tallinas Fotomēnesi atklāja ar igauņu autores Taņas Muravskajas izstādi Dārzi. Izstāde notiek greznas jūgendstila ēkas 5. stāvā, tajā ir skatāmas lielformāta melnbaltas fotogrāfijas, kas visas izskatās līdzīgas – dažādi gaismas atspīdumi ūdenī. Ieejot izstādē, mana pirmā reakcija bija – “un tas ir viss?!” Var jau būt, ka šo nevajag uztvert kā centrālo Fotomēneša izstādi, tomēr, skatoties šos darbus, es atcerējos Sergeja Kruka rakstu par padomju perioda Igaunijas fotomākslu. Šīs izstādes apraksts aicina skatītāju uz “lēnu apcerīgumu”, un tas neviļus sasaucas ar padomju perioda igauņu un arī latviešu fotogrāfijā valdošo tendenci izvairīties no sociālās un politiskās problemātikas, dodot priekšroku estētiski izkoptam, dekoratīvam skatījumam. Muravskaja nav vienīgā, padomju perioda poētiku piekopj arī vairākas citas izstādes programmā. Senāk Tallinas Fotomēnesis ar centrālo izstādi tomēr bija sociāli aktīvāks un konceptuāli asāks, piemēram, aicinot domāt par attiecībām starp ražotāju un patērētāju (2015. gadā), attēlu pārpilnību (2017. gadā), cilvēka attiecībām ar vidi (2019. gadā), atkarību no digitālajām tehnoloģijām (2023. gadā). Tagad esam vēsturiskā punktā, kur atliek vienkārši pameditēt. Šī atgriešanās pie tradicionālajām vērtībām raisa jautājumu, vai festivāls nezaudē to analītisko un kritisko dimensiju, kas reiz tam nodrošināja viena no progresīvākajiem vizuālās kultūras forumiem Baltijā reputāciju.

Otru centrālo izstādi, kas jau ir atklāta, sauc Veidojot nepieprasīto, un tā izvietota pilsētvidē pie Kaubamaja iepirkumu centra. No sešiem autoriem man izdevās atrast tikai trīs, jo orientēties nav iespējams – nav ne kartes, ne norāžu, kur jāmeklē darbi. Vispamanāmākās bija Sigrīdas Vīras (Sigrid Viir) kolāžas gājēju pazemes tunelī. Cik saprotu, instalācijas paredzētas brīvai interpretācijai, jo, izņemot īsus dzejoļus, kuriem nav acīmredzamas saiknes ar pašiem darbiem, citu palīginformāciju neatrast. Taču nevar noliegt, ka šī izstāde labi iederas spocīgi tukšajā tunelī, kurš atgādina šī gada Survival Kit norises vietu Grīziņkalnā. Oficiālajā programmā ir vēl divas izstādes – somu un igauņu fotogrāfu kopizstāde un igauņu fotogrāfes Sirjes Runges gaismas spēles, kuras tiks atklātas attiecīgi tikai 25. septembrī un 11. oktobrī.

Satelītprogrammā kopumā ir 14 izstādes, no kurām pagaidām atklāta tikai puse. Lai apskatītu tās visas, ir jārēķinās ar prāvām ieejas summām, jo Tallinā muzeju cenas ir jau Vakareiropas līmenī – 7 EUR galerijā Night Seek, 17 EUR – Dokufoto centrā, 16 EUR – KUMU, 17 EUR – Fotografiska, 12 EUR – Kai centrā. Ļoti noderētu kombinētā biļete, jo tagad sanāk, ka Arlā ap piecdesmit izstādes apskatīt ir lētāk (tur pērkot internetā kombinētā biļete maksā 33 EUR uz visām izstādēm).

Iesaku apmeklēt Fotografiska skatāmo izstādi Kosmoss – vizuāls ceļojums. Tajā skatāmi 14 mākslinieku darbi par kosmosa tēmu. Daži ir tik pasakaini, ka pie tiem var meditēt. Lai arī darbi apvieno zinātni ar mākslu, arī šeit ir pulka apcerīgas mākslinieciskas interpretācijas par cilvēka vietu Visumā, nevis kritiskas refleksijas par cilvēces ambīcijām, resursu ekspluatāciju, tehnoloģiju ētiku un sociāli politiskajām sekām kosmosa pētniecībā.

Taču citā Fotografiska stāvā ir Brūsa Gildena izstāde, kas atgriež skatītāju tepat uz Zemes. Gildens ir amerikāņu ielu fotogrāfs, Magnum biedrs kopš 1998. gada, pazīstams ar savu nekaunīgo pieeju, pamatā izmantojot tiešu zibspuldzi, lai radītu spilgtus un kontrastainus attēlus. Gildena izstāde nav Fotomēneša programmā, taču tā ir iespaidīga savā vienkāršībā – ar zibspuldzi fotografēto sabiedrības margināļu tuvplāni, kas izdrukāti milzīgā izmērā, ir jocīgi, šokējoši, groteski. Pirms gada internetā cirkulēja ziņa, ka Gildens pēc gada būšot bankrotējis. Viņa darbi neatbilst tirgus priekšstatiem par skaistumu un komfortu, tos ir grūti pārdot, savus projektus viņš lielākoties finansē pats. Gads ir pagājis, un grūti pateikt, vai Gildens ir kļuvis par bomzi, kā daži viņa fotogrāfiju varoņi, taču izstāde Tallinā ir skatāma vēl līdz 2. novembrim un tā ir pilnīgs pretstats šogad Tallinas Fotomēnesī valdošajai poētiskai fotogrāfijai.

Noteikti ir vērts apmeklēt Annas Stīnas Treumundes retrospekciju Kā atpazīt lesbieti?, kas KUMU skatāma līdz pat 4. janvārim. Izstāde piedāvā vienu no retajiem gadījumiem Baltijas reģionā, kad kvīru un feminisma māksla izrādīta valsts galvenajā muzejā. Treumunde 2017. gadā izdarīja pašnāvību un savas īsās, bet produktīvās karjeras laikā drosmīgi un atklāti pievērsās tādām tēmām kā kvīra identitāte, ģimenes un ķermeņa politika, radot darbus, kas kontrastē ar Baltijas vizuālajā kultūrā ierasto apcerīgumu un dekoratīvismu. Viņas transgresīvās fotogrāfijas, instalācijas, video un performatīvie projekti provocē skatītāju, liek runāt par seksualitāti un dzimuma normām, kā arī aicina pārvērtēt dominējošos priekšstatus par to, kāda var būt Baltijas māksla. Šī izstāde varētu būt Tallinas Fotomēneša centrālā izstāde, jo ievieš biennālē nepieciešamo kritisko un izaicinošo dimensiju, kuras šogad citās izstādēs vismaz pagaidām gandrīz pilnībā trūkst.

Var jau būt, ka šogad Tallinas Fotomēnesī nemaz nav centrālās izstādes, taču informācijas trūkums liek izteikt tikai minējumus. Iespējams, ka atšķirība starp galveno programmu un satelītpasākumiem ir tikai budžeta jautājums – kurš (Fotomēnesis vai cita institūcija) to ir producējis. Iespējams, ka sadrumstalotā programma ir nejaušība, nevis apzināta programmēšana ar orientēšanos tikai uz vietējo auditoriju. Iespējams, ka Fotomēnesim valsts vai pilsēta vairs nedod dotācijas, tāpēc pietrūkst resursu vērienam. Bet varbūt informācijas un centrālās izstādes neesamība pati par sevi ir koncepcija – kā joga bez instrukcijām vai biļete brīvas domas lidojumam starp Zemi un Visumu. Taču varbūt Fotomēneša pēdējā nedēļā, kad būs atklātas jau visas izstādes, tas būs pavisam cits pasākums. Tallinas Fotomēnesis oficiāli norisinās līdz 31. oktobrim.