2024. gada martā ar draudzeni biju nelielā ceļojumā uz Portugāli un Beļģiju. Ceļojuma laikā tusējām, sērfojām un arī saslimām – puņķi, iesnas, nekas nopietns. Dzēru antibiotikas un sāku justies labāk. Kādu rītu aizgāju paēst brokastis Āgenskalna tirgū, pie tām izdzēru nelielu glāzi sidra un devos mājās. Dzīvoklī biju viens pats, sēdēju dīvānā, kad pēkšņi sajutu neizturami pretīgu smaku. Pēc sekundes sāka reibt galva, uznāca spēcīga paranoja, un es aizmigu, lai gan bija dienas vidus. Drīz šīs dīvainās epizodes sāka atkārtoties – dažādos laikos un ar atšķirīgu intensitāti. Kādu dienu pēc darba atnācu mājās noguris un nolēmu pagulēt – pašu epizodi neatceros – pamodos gultā, blakus sēdēja noraudājusies draudzene, istabā bija ātrās palīdzības mediķi. Izrādījās, ka man bijusi smaga epilepsijas lēkme ar krampjiem. Pēc tā steidzami veicu galvas magnētisko rezonansi, kas atklāja audzēju. Ātri nokļuvu pie neiroķirurga, kurš ieteica neatliekamu operāciju. Piekritu uzreiz, taču līdz tai bija jāgaida apmēram trīs smagas nedēļas, kuru laikā lēkmes atkārtojās ar dažādiem simptomiem – brīžiem redzēju tikai pusi no istabas vai cilvēka, izmainījās redze. Izvairījos palikt viens, baidoties no nākamās smagās lēkmes.
Jaunie cilvēki, kas ir dokumentēti šajā stāstā, dažādos formātos ir saskārušies ar onkoloģisku saslimšanu.
2024. gada 29. maijā ierados slimnīcā, kur no manas galvas tika izgriezts trešās pakāpes astrocitomas IDH-mutant audzējs. Tas izrādījās liels un audzis laikam jau ļoti ilgu laiku, varbūt jau kopš bērnības. Biju cerējis, ka varbūt operācija un viss, bet audzējs bija ļaundabīgs, un pēc operācijas ārsti mani informēja, ka būs nepieciešama arī ķīmijterapija un staru terapija.
Ārsts iepriekš bija minējis par varbūtību dažādiem blakus efektiem, kas varētu rasties veicot šo operāciju – iespējamām grūtībām runāt, līdzsvara vai kustību traucējumiem, atmiņas un valodas grūtībām un tādā garā. Operācijai tomēr piekritu uzreiz (nu kādas tad citas opcijas) un tā tika veikta pēc ārsta vārdiem, ļoti veiksmīgi. Tā nu sākās mans atveseļošanās process. Nedēļu es pavadīju slimnīcā ar piepampušu seju pēc operācijas, no tā posma neko daudz neatceros. Biju neiroķirurģijas nodaļā. Mājās ierados neilgi pirms savas 24 gadu dzimšanas dienas. Bija mazliet grūti ar koordināciju, daudz ko neatcerējos un daudz gulēju.
Kad pēc mēneša biju kaut cik atkopies pēc operācijas, man sākās ķīmijterapija (katru dienu saujiņa ar tabletēm) un starošana.
Pusotra mēneša garumā katru devos uz Onkoloģijas centru, lai ar staru palīdzību iznīcinātu atlikušās audzēja šūnas (ja nu tādas vēl ir palikušas). Šīs procedūras laikā zaudēju lielu daļu no saviem matiem.
Nākamo pusgadu turpināju ķīmijterapiju, dzerot tabletes. Šajā laika periodā jutos ļoti noguris un nekoordinēts, taču bija laba sajūta, ka lietas virzās uz priekšu! Pavadīju laiku sēžot mājās un atklāju jaunu hobiju – filcēšanu.
Filcēšana šķita kā vienkārša un meditatīva nodarbe.
Veidoju dažādus objektus, kas man pietrūka vai nepietrūka no manas kādreizējās dzīves.
Vispār, manuprāt, onkoloģiskas saslimšanas cilvēkam pašam, kā arī cilvēkiem apkārt atver jaunu perspektīvu par dzīves vērtībām.
Diemžēl savā dzīvē jau iepriekš biju saskāries ar onkoloģiju, jo 2019. gadā manam jaunākajam brālim Reinim Zvirgzdiņam tika atklāts asins vēzis – anaplastiska lielšūnu limfoma 4.stadijā. Viņam tajā laikā bija 7 gadi, un viņš ilgu laiku pavadīja bērnu slimnīcā.
Šajā laikā biju viņam blakus, cik nu varēju. Šad tad pieskatīju viņu slimnīcā un redzēju daļu ārstniecības procesa, kā arī to kam gāja cauri mana ģimene. Iespējams tā arī bija pēdējā reize, kad savā dzīvē kārtīgi noraudājos. Pašlaik Reinis ir remisijā un dzīvo pilnvērtīgu un veselīgu dzīvi. Brāļa situācija noteikti bija mana galvenā motivācija tikt savam procesam cauri.
2025. gada martā atrados slēpošanas kalnā kur norisinājās sacensības, satiku Kristeru Matveju, ar kuru kādreiz abi kopā braukājāmies ar BMX. Viņš man jautāja, kāpēc es nepiedalos sacensībās – man atbilde bija “veselības problēmas”. Arī viņa atbilde uz šo jautājuma bija tāda pati.
Diemžēl daudzi jauni cilvēki saskarās ar onkoloģiskām saslimšanām, bieži no malas to nevar pamanīt, un neviens jau to īpaši nereklamē, bet šis process visiem ir smags un ne vienmēr beidzās veiksmīgi.
Varbūt gribētos jau aizbēgt vai ignorēt stāstu, kas nav ērts vai patīkams, bet man liekas, drosmīgāk ir dzīvot atklāti un pieņemt realitāti.
Samanta Made, kura 2018. gadā slimoja ar Hodžkina limfomu, 2021. gadā slimība atkārtojās.
Pašlaik Samanta ir remisijā.
Kārlis Jānis Mite pie savas mammas kapa.
Viņa mamma aizgāja no onkoloģiskas saslimšanas.
Kopš 2025. gada beigām esmu remisijā, jūtos labi. Esmu atsācis strādāt, ceļot, sportot. 2025. gada vasarā ar draudzeni (paldies viņai par visu!) aizbraucām uz Indonēziju, biju cik necik atguvies no ķīmijterapijas un visa pārējā. Uzkāpām Rinjani vulkānā 3700 m augstumā.
Jutu, ka esmu dzīvs.
Paldies maniem ārstiem un cilvēkiem, kas man ir blakus! Paldies cilvēkiem, kas piekrita dalīties ar saviem stāstiem!
Renārs Zvirgzdiņš (2001) absolvējis Jauno mediju mākslas programmu Liepājas Universitātē (tagad RTU Liepāja), strādājis par fotogrāfu un vizuālās mākslas pasniedzēju. Sarīkojis personālizstādes galerijās 427 un M/Galerija. Pasniedz fotogrāfiju LKA Latvijas Kultūras koledžā. Šī fotosērija tapusi programmas FK Fotostāsts ietvaros un janvāra sākumā bija skatāma arī Renāra personālizstādē galerijāLOOK!.
