Pavasara fotonotikumi Baltijā

IGAUNIJA

• Antons Korbīns. Korbīns, Antons. (Anton Corbjin. Corbjin, Anton.)

24.01.2026.–30.04.2026., Fotografiska galerija Tallinā

Antona Korbīna intīmie portreti mūsdienu izcilākajiem māksliniekiem ir pazīstami visā pasaulē. 2025. gadā fotogrāfijas meistars atzīmēja dubultu jubileju – gan savu 70. dzimšanas dienu, gan 50 gadus ilgo radošo darbību. Sakarā ar šo īpašo notikumu viņš atklāja lielu retrospektīvu izstādi Fotografiska, kas pēc veiksmīgas pirmizrādes Stokholmā 2026. gada janvārī dosies uz Tallinu.

Corbīns, Antons ir ceļojums laikā, sekojot fotogrāfa ievērojamajai karjerai no 70. gadiem līdz mūsdienām. Izstādē ir apskatāmi mūzikas leģendu Depeche Mode, Toma Veitsa, Patijas Smitas, Nika Keiva, Deivida Bovija, U2, The Rolling Stones, mākslinieku Gerharda Rihtera un Ai Veivei kā arī modes pasaules vadošo personību Keitas Mosas, Rika Ouena, Naomi Kempbelas, Virdžila Ablo un citu portreti.

• Jozefa Ntjama. Futūristiskā senatne: matērijas un laiktelpas deformācija. (Josèfa Ntjam. Futuristic Ancestry: Warping Matter and Space-time(s))

7.11.2025.–03.05.2026., Fotografiska galerija Tallinā

Franču multimediju mākslinieces Jozefas Ntjamas personālizstāde aicina apmeklētājus doties daudzslāņainā sajūtu ceļojumā. Izstāde savij kopā stāstus par vēsturiskām kustībām, kas devušas spēku apspiestajiem, un atver durvis uz iespējamo nākotni. Apvienojot biomorfiskas skulptūras, video instalācijas un fotomontāžas, izstāde ir plūstoša un poētiska – piepildīta ar hibrīdām formām un bezgalīgiem dialogiem. Kādi stāsti veido jūsu uztveri par pasauli un sevi? Kas tos nosaka, un kā mēs savās kopienās varam radīt alternatīvus naratīvus, lai mobilizētos pārmaiņām?

Ntjama cenšas dekonstruēt šos dominējošos naratīvus. Viņa pēta kolektīvo vēsturi, kā arī savas atmiņas un personīgos un ģimenes arhīvus, izmantojot attēlus no Āfrikas mitoloģijas, senču rituāliem, Kamerūnas neatkarības kustībām un brīvības cīnītājiem, piemēram, Black Panthers, uzsverot kopienas transformējošo spēku jaunas realitātes radīšanā.

• Inta Ruka. Vietas, ko sauc par mājām (Places Called Home)

No 14.03.2026., Fotografiska galerija Tallinā

No 1983. līdz 2008. gadam fotogrāfe Inta Ruka fotografēja cilvēkus dzimtajā Latvijā, iemūžinot viņu dzīvi telpās, pagalmos un ielās, kur norisinās ikdienas dzīve. Viņa atkārtoti atgriezās pie tiem pašiem cilvēkiem, strādājot lēnām un laika gaitā panākot uzticību. Rezultātā tapušās fotogrāfijas nav tikai dokumentālas, bet saglabā vietas, attiecības un dzīves pieredzi, no kuras rodas piederības sajūta.

Inta Ruka (1958) sāka fotografēt jaunībā, jūtot interesi par cilvēkiem apkārt, bez formālas izglītības. Kamera kļuva par viņas veidu, kā sastapties ar pasauli. Viņas darba metode ir lēna, izmantojot klasisko Rolleiflex kameru uz statīva un pieejamo gaismu kā vienīgo palīgu. Rukas fotogrāfijas nav romantizētas, bet gan tiešas, intīmas un cieņpilnas.

• Color Tickle (Krāsu kņudoņa)

27.02.2026.–23.01.2028. Fotogrāfijas muzejs, Tallina

Fotogrāfijas muzeja izstādē Krāsu kņudoņa ar instalāciju un animāciju palīdzību tiek pētītas vizuālās uztveres, krāsu sintēzes un fotogrāfijas vēstures savstarpējās saiknes.

Gada garumā bijušā viduslaiku cietuma koridoros un atmosfēriski velvētajās zālēs, kur atrodas muzejs, norisināsies pieredzes piesātināts ceļojums. Izstāde ir paredzēta visu vecumu apmeklētājiem un ar praktisku eksponātu palīdzību izskaidro krāsu fizikas principus, cilvēka krāsu uztveri un krāsu fotogrāfijas vēsturi. Ceļojuma laikā apmeklētāji var ieiet Acī, pārvietoties caur krāsu sintēzi, krāsot fotogrāfijas, orientēties Igaunijas vecāko krāsu fotogrāfiju labirintā un iesaistīties daudzos citos atklājumos. Izstāde izseko krāsu fotogrāfijas vēstures galvenajiem pagrieziena punktiem, sākot no pirmās krāsu fotogrāfijas, kas tika prezentēta 1861. gadā, līdz mūsdienu digitālajai fotogrāfijai.

•           Human Baltic. Baltijas humānistiskā fotogrāfija 1960–1990.

04.02.2026.–26.04.2026., Juhana Kūsa Dokumentālās fotogrāfijas centrs

Izstāde Human Baltic atspoguļo padomju laika ikdienu, kas ritēja starp divām pasaulēm – idealizēto, gaišo nākotni vēstošo un reālo, kurā mijās ikdienības sarežģījumi un dzīves romantizācija. Tajā pašā laikā šīs fotogrāfijas atsedz baltiešu ilgas pēc brīvības un pašnoteikšanās, identitātes meklējumus un kolektīvo atmiņu, atklājot tā laika Baltijas fotogrāfijas scēnai raksturīgo.

Izstāde tapusi starptautiskas sadarbības rezultātā starp ISSP, Juhana Kūsa Dokumentālās fotogrāfijas centru un Koi Lietuva, un to pirmoreiz atklāja 2024. gadā Tokijā. Izstādē iekļauto autoru un darbu atlasi veidojuši kuratori Agne Narušīte (Agnė Narušytė, Lietuva), Iveta Gabaliņa (ISSP, Latvija), Tomass Jārvets (Toomas Järvet) un Kristela Aime Laure (Kristel Aimee Laure (abi no Juhana Kūsa Dokumentālās fotogrāfijas centra, Igaunija).

• Lisanne Hogerverfa (Lisanne Hoogerwerf). Intervāli

06.02.2026.– 22.03.2026., Punctum galerija, Tallina

Ir vietas, kas kļūst redzamas tikai tad, kad to apkārtne kļūst tumša. No šīs gaismas izriet polārās nakts maigums, radot kaut ko jaunu un uztveramu tumsā. Pirmo reizi Igaunijā skatītāji var iepazīties ar holandiešu mākslinieces Lisannes Hogerverfas mistiskajiem, gaismā ietērptiem instalāciju darbiem, kas nav vienkārši fotogrāfijas, bet gan mākslinieces darbnīcā radītas pagaidu pasaules pēdas.

Hogerverfa veido savus ainavu darbus nelielā mērogā, izmantojot ikdienas materiālus, piemēram, koksni, smiltis, kartonu, krāsu un gaismas avotus. Mazie lukturīši, slēptie gaismas stari un rūpīgi veidotas ēnas ne tikai izgaismo attēlu, bet arī piešķir tam telpisko dziļumu un klātbūtnes sajūtu, kas sniedzas ārpus plaknes uz apkārtējo telpu, veidojot instalācijas efektu. Hogerverfai fotogrāfija ir līdzeklis, ar ko iemūžināt kaut ko būtiski pārejošu – mirkļus, kuros gaisma, forma un nejaušība sasniedz trauslu līdzsvaru. Pēc fotografēšanas šīs pasaules tiek izjauktas un atgriežas fragmentos, atstājot tikai fotogrāfiju kā klusu liecību par kaut ko, kas reiz fiziski eksistēja, bet tagad ir pazudis.

LIETUVA

• Žeroms Barbosa. Par spīti tumsai (Jérôme Barbosa, Napaisant tamsos)

24.02.2026.–24.04.2026., Vitauta Lielā Kara muzejs

Vitauta Lielā kara muzejs prezentē franču fotogrāfa Žeroma Barbosas fotogrāfiju izstādi Par spīti tumsai, kas aicina skatītājus aplūkot karu Ukrainā caur ikdienas dzīves, cilvēku solidaritātes un pretestības prizmu.

2022. gada februārī, kad Krievija sāka plaša mēroga agresiju pret Ukrainu, fotogrāfs sāka dokumentēt protestus un sabiedrības reakcijas Rietumeiropā, bet drīz saprata, ka vienkārši novēro no attāluma. Deviņu ceļojumu laikā uz Ukrainu Barbosa apmeklēja Zaporižju, Harkivu, Dņipro, Izjumu, Slovjansku, Černihivu, Hersonu un daudzas mazās Ukrainas pilsētas un ciematus. Fotogrāfijas ataino ne tikai cilvēku dzīves izpostīšanu, bet arī viņu apņēmību, savstarpējo atbalstu un kopienu centienus izdzīvot pat šādos apstākļos. Izstādes fotogrāfijas aicina apmeklētājus ne tikai novērot kara realitāti no droša attāluma, bet arī pārdomāt indivīda un kopienas lomu kara apstākļos.

• Donats Stankēvičs (Donatas Stankevičius), Leģendārā pagātne

05.02.2026.–15.03.2026., Fotogrāfijas muzejs, Šauļi

Izstādē tiek prezentēta tāda paša nosaukuma fotogrāfiju sērija – vizuāls stāsts par paaudzi, kas uzauga sistēmisko pārmaiņu periodā Lietuvā. Fotogrāfijas rūpīgi ataino ikdienas dzīvi 90. gadu beigās un 2000. gadu sākumā.

Sērija tika uzsākta 2019. gadā kā maģistra darbs Viļņas Mākslas akadēmijā. Tā ir mēģinājums ar mākslinieciskām metodēm risināt atmiņas jautājumu un aizpildīt vizuālo antropologu vajadzības pēc augstas kvalitātes attēliem par ikdienas dzīvi Lietuvā deviņdesmitajos un divtūkstošajos. Kino kadros autors rekonstruē savas bērnības, pusaudža gadu un skolas beigšanas pieredzes, cilvēkus, ar kuriem saticies, un situācijas, ar kurām saskāries. Personīgie stāsti kļūst par vispārēji atpazīstamiem pagājušās ēras simboliem – rotaļlietas, pirmie skeitbordi, videokasetes, košļājamo gumiju iesaiņojumi un citi tā laika artefakti, kas liecina par pāreju no padomju ikdienas uz Rietumu popkultūru.

•    Gabrielis Laurinaitis. DAMAGED (Sabojāts)

12.11.2025.–15.03.2026., Enerģētikas un tehnoloģiju muzejs, Viļņa

Kad sakām, ka mākslas darbs ir “sabojāts”, mums ir tendence uzskatīt to par bezvērtīgu. Bet kas notiktu, ja mēs varētu atdzīvināt šo mākslas darbu, piešķirot tam jaunu nozīmi un vērtību? Šī izstāde atklāj bojātas vai sabojātas fotogrāfijas, kuras lielākā daļa mākslinieku nekad nemēģinātu saglabāt. Eksperimentējot ar tehnoloģijām, Laurinaitis fotografēja, izmantojot bojātu atmiņas karšu lasītāju, un uzskatīja rezultātā radušās “kļūdas” par nejaušiem mākslas darbiem, ko radījusi pati tehnoloģija. Šīs neparedzamās vizuālās kļūdas paver jaunas radošas iespējas un izaicina mūsu izpratni par māksliniecisko autorību. Izstāde DAMAGED aicina skatītājus pārdomāt, kas ir patiesa mākslinieciskā vērtība un kā tehnoloģijas veido un veicina radošo izpausmi.

• Regīna Šulskīte. Divdesmit septiņas atgriešanās. (Reginos Šulskytės, Dvidešimt septyni sugrįžimai)

05.03.2026.–19.04.2026., Paņevežu mākslas galerija

Regīnas Šulskītes darbi vienmēr ir līdzsvarojuši personīgo un kopīgo pieredzi, kas izceļ cilvēka eksistences būtiskos mirkļus. Fotogrāfe savos darbos ir ārkārtīgi konsekventa. Viņas fotogrāfiju sērijas ir kā vienas filmas daļas: ceļojot no viena stāsta uz citu, mainās laiks, konteksts un detaļas, parādās un pazūd noteiktas emocijas. Tomēr galvenie varoņi gandrīz vienmēr paliek tie paši. No otras puses, katrā no savām fotogrāfiju sērijām viņa izceļ citu dzīves aspektu. Mākslinieces fotogrāfijās dzīve un nāve ir jūtamas blakus, bet šeit nav lielas spriedzes. Tas ir drīzāk stāsts, kas sola piepildījumu ar reālistisku beigām. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka vienā un tajā pašā fotogrāfijā eksistence jau iezīmē izmiršanu. Līdz šim tas viss ir bijis izteikts diezgan piesardzīgi, ar smalkām norādēm, atstājot pietiekami daudz telpas stāsta individuālai interpretācijai.

• Jons Kuļikausks. Es bieži aizmirstu (Jonas Kulikauskas, I Often Forget).

25.02.2026.–20.03.2026., VDU mākslas galerija 101, Kauņa

Izstāde Es bieži aizmirstu pēta trauslo laika slāni, kas pastāv ikdienas telpās. Fotogrāfs, izmantojot Otrā pasaules kara laika objektīvu un modernu 8 x 10 collu kameru, uzsāka ceļojumu, lai iemūžinātu dzīvi bijušajā Viļņas geto Viļņā, mūsdienu Lietuvā.

Fotogrāfijas tiek eksponētas kā objekti, sniedzot apmeklētājiem taktilu pieredzi. Mapes ar fotogrāfijām uz sudraba papīra, kas piestiprinātas pie galdiem un pjedestāliem, apvieno mūsdienu ainas ar konkrētu vietu vēsturiskiem aprakstiem un izdzīvojušo liecībām, atainojot satraucošas atmiņas par Viļņas geto, kurā tika ieslodzīti desmitiem tūkstošu ebreju.

LATVIJA

• Iveta Gabaliņa. Meža vakari

12.02.2026.–16.04.2026, ISSP Galerija

Tā saucamie vecie meži, kas rūpējas par dabai īpaši nozīmīgiem ekoloģiskajiem procesiem, gan Latvijas, gan Eiropas mērogā ir kļuvuši par izzūdošu ekoloģisku formu. Sabiedriskajā diskursā vecajiem mežiem bieži tiek piešķirta simboliska un emocionāla nozīme, tomēr mežsaimniecības praksē tie, pretēji mežu jaunaudzēm, tiek uzskatīti par ekonomiski mazvērtīgiem, tādēļ cilvēka saimnieciskās darbības rezultātā to skaits strauji sarūk.

Izstāde Meža vakari vēsta par alternatīviem veidiem, kā lūkoties uz mežu, lai ne tikai aizsargātu tā dzīvotspēju bioloģiskā līmenī, bet arī izaicinātu mūsu spēju apzināties meža nozīmi cilvēka izdzīvošanā, ļaujot palūkoties uz sevi kā daļu no bioloģiskās pasaules.

• Es būšu mākslinieks. Kārlis Lakše

No 26.02.2026., Latvijas Fotogrāfijas muzejs

Izstāde Es būšu mākslinieks. Kārlis Lakše atklāj talantīgā fotogrāfa Kārļa Lakšes (1892–1949) dzīves gadus, kas pavadīti Latvijas Mākslas akadēmijā, apgūstot glezniecību. Vienlaikus arī fotografējot, viņš bagātīgi fiksējis akadēmijas vidi, studentus un mākslas procesus 20. gadsimta20. gados.

Pēc vairākkārtējas atskaitīšanas un studiju atsākšanas Latvijas Mākslas akadēmiju Kārlim Lakšem  tā arī neizdevās absolvēt. Nekad neatsakoties no savas mīlestības pret glezniecību, atlikušo mūžu viņš pavadīja Koknesē, talantu īstenojot fotogrāfijā.

Nerimstošais mākslas un izzināšanas gars, kas caurstrāvo Lakšes fotogrāfijas, dzīvo vēl aizvien. Kā tas izskatās tagad, pēc 100 gadiem? To izstādē parāda 15 Latvijas Mākslas akadēmijas studentu, ļaujot ieskatīties savā ikdienā, ko iekrāso radošs haoss, emocijas un jaunības enerģija.

Izstādē aplūkojamas gan Kārļa Lakšes fotogrāfijas, gan glezniecība un agrīni grafikas darbi. Varam arī ielūkoties kinoteātra Splendid Palace griestu gleznojumu tapšanas aizkulisēs, ko Lakše dokumentējis.

• Egons Spuris. Fotogrāfijas

12.02.2026.–09.05.2026., Talsu Kultūras centrs

Egons Spuris (1931–1990) ir viens no izcilākajiem Latvijas fotogrāfiem. Viņa darbi no sērijas Rīgas 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma proletāriešu rajonos iekļauti Latvijas Kultūras kanonā. Kanonā viņš vienīgais pārstāv fotogrāfiju.

Fotogrāfa dzīves laikā darbi tika eksponēti vairāk nekā 350 izstādēs 48 valstīs. Egona Spura fotogrāfijas mūsdienās iegūst arvien lielāku nozīmi ne vien sava laika mākslas kontekstā, bet arī kā izcili piemēri 20. gadsimta starptautiskā vizuālās mākslas laukā.

Egons Spuris fotogrāfijai pievērsies 50. gadu beigās. 1962. gadā fotogrāfs ieguva radio inženiera diplomu Rīgas Politehniskajā institūtā. Tajā pašā gadā tika dibināts fotoklubs Rīga, un Egons Spuris kļūst par vienu no pirmajiem tā biedriem. Taču, sākot ar 1975. gadu, visi spēki ieguldīti fotokluba Ogre attīstībā, kļūstot par tā māksliniecisko vadītāju.

• Rūta Kalmuka. Dzen.

14.03.2026.-18.04.2026, Sabiles mākslas, kultūras un tūrisma centrs

Izstāde Dzen pēta attīrīšanās un atbrīvošanās procesus. Tā iedvesmojas no seniem pavasara rituāliem, kuros ļaunums tika iemiesots tēlā un aizdzīts, lai ienāktu gaisma un atjaunotos līdzsvars.  Izstādes nosaukums vienlaikus atsedz divas nozīmes – pavēles formu “dzen!” kā aicinājumu aizdzīt negatīvo un atsauci uz dzenbudisma praksi, kur caur klusumu un atkārtojumu tiek meklēts miers un skaidrība. Izstādes centrā ir ķermenis un tā kustība kā rituāla darbība.

Darbu sērijas pamatā ir sena pavasara saulgriežu tradīcija – “putnu dzīšana” un “putnu saukšana”, kas bijusi raksturīga Līvu apdzīvotajām vietām. Lielie putni šajos rituālos simbolizēja slimības un ļaunos garus, savukārt mazajiem putniem tika piedēvēta gaismas un atmodas nozīme. Ar fotogrāfijas un buto kustības palīdzību māksliniece interpretē šo rituālu kā metaforu iekšējai attīrīšanai – vēlmei atbrīvoties no tumsas un radīt vietu jaunam sākumam.