Shared Horizon
Projekts aizsākās ar, iespējams, naivu jautājumu – kā ir dzīvot pie NATO ārējās robežas? Drīz kļuva skaidrs, ka šis jautājums ir sarežģītāks nekā sākumā šķita. Visa Latvija nereti tiek uztverta kā pierobeža – Rietumu vērtību priekšpostenis, kas vēsturiski atradies starp Rietumeiropas un Austrumeiropas kultūras telpām. No Eiropas centra skatpunkta Latvija joprojām atrodas perifērijā – ar zemu iedzīvotāju blīvumu, izkliedētu infrastruktūru un “nomales” sajūtu, kas raksturīga ne tikai robežteritorijai, bet reizēm arī plašākai sabiedrībai. Antropoloģiskie pētījumi rāda, ka cilvēki nereti pat Rīgu izjūt kā ārēju centru, savukārt savu dzīvesvietu sauc par nomali. Tādējādi “pierobežas izjūta” Latvijā pastāv gan ģeogrāfiski, gan psiholoģiski. Ģeogrāfijā un ekoloģijā “mala” (edge) apzīmē pārejas zonu starp dažādām ainavām vai ekosistēmām. Dabas pārejas, piemēram, starp mežu un purvu, ir pakāpeniskas un organiski izveidotas. Toties politiskās robežas bieži ignorē šo dabisko loģiku, radot mākslīgas šķirtības zonas, kur formai trūkst satura. Militārie robežžogi mūsdienās vairāk simbolizē politisko gribu un suverenitāti, bet vienlaikus bieži kļūst par šķērsli dzīvnieku migrācijai, radot konfliktu starp cilvēka drošību un dabas vajadzībām. Žogs var būt nepieciešams ģeopolitiskā kontekstā, bet tas vienlaikus maina ekoloģisko un kultūras telpu.
Pierobežas teritorija nav viendabīga zona, par kuru var runāt kā par vienotu veselumu. Tā ir daudzslāņaina – no vienas puses, redzamā fiziskā ainava ar žogu un militāro infrastruktūru, no otras – nemateriālais slānis ar cilvēku stāstiem un atmiņām, kas šķērso fiziskās robežas. Piemēram, Ilga dzimusi Abrenē (toreiz Latvijas, patlaban Krievijas teritorija) – pie paša žoga kāds vīrs rāda māju žoga otrā pusē, kur dzīvoja viņa vecmāmiņa pie Baltkrievijas robežas. Projekts pēta robežu kā dzīvu vidi – vietu, kur satiekas ikdienas dzīve, valsts politika, vēsturiskā pieredze un nākotnes nenoteiktība. Darbs fokusējas uz ainavas izmaiņām, militāro un civilo infrastruktūru, kā arī cilvēku klātbūtnes pēdām, atklājot, kā globāli politiski procesi iemiesojas konkrētā teritorijā un vizuālās detaļās.
Reinis Hofmanis (1985) ir mākslinieks un fotogrāfs. Studējis fotogrāfiju Hannoveres Lietišķo zinātņu un mākslas universitātē Vācijā un ieguvis maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā. Viņa darbus raksturo sociāli antropoloģiska perspektīva, pievēršoties dažādu sabiedrības grupu tipoloģizēšanai, to uzvedības modeļiem un ietekmei uz apkārtējo vidi. Reinis saņēmis galveno balvu Archifoto konkursā 2012. un 2013. gadā, otro vietu arhitektūras kategorijā Sony World Photography Awards konkursā, kā arī Fujifilm GFX Challenge Global Grant Award balvu 2024. gadā. Viņa darbi publicēti izdevumos The New York Times, Financial Times, Der Spiegel, Die Zeit, Esquire, Bloomberg, Le Monde, The Globe and Mail un British Journal of Photography.
