Lai paliktu cilvēks

Pirms 39 gadiem Tallinā notika astotā un pēdējā Baltijas fotogrāfu kopējā izstāde Merevaigumaa/ Dzintarzeme/ Gintaro kraštas. Šodien viņu fotogrāfijas atkal tiek izstādītas Tallinā, Juhana Kūsi Dokumentālās fotogrāfijas centrā ar nosaukumu Lai paliktu cilvēks. Humānistiskā fotogrāfija Baltijā, 1960–1990.

Vienuviet ir apkopoti 60–80. gados pazīstamo fotogrāfu darbi: Gunārs Binde, Māra Brašmane, Violeta Bubelīte, Zenta Dzividzinska, Andrejs Grants, Ene Kērema, Aļģimants Kunčus, Pēters Langovics, Aleksandrs Macijausks, Romualds Požerskis, Arno Sārs, Kalju Sūrs, Aļģirds Šeškus, Pēters Tomings, Tīts Vērmē. Visiem kopīgs tas, ka viņi dokumentē cilvēkus, bet katrs to dara atšķirīgi. Izstādē skatītājs pats var pārliecināties, cik daudz ir fotogrāfijai īpatnējo plastisko zīmju, kas vienu un to pašu realitāti padara atšķirīgu, un ka plastika vien paver interpretācijas slūžas. Attēli neapliecina vienkārši to, kas ir bijis. Pat arī ne vārda “bijis” ontoloģiskā izpratnē, jo visi kadri piefiksē ikdienas rutīnas. Pārdēvēji tirgū pārdod un pircēji pērk, atpūtnieki pludmalē pastaigājas, mājas iemītnieki rosās pagalmā, svētku svinētāji ietur maltīti – par esību tas neko daudz nepastāsta. Bet savlaicīgi noķerts skatiens, rokas žests, kustība, kadra kompozīcija, rakurss attiecībā pret priekšmetu, kontrasti liek apstāties pie fotogrāfijas, jo tā aicina uz dialogu, tai ir ko pastāstīt. Un tieši šī pārdevējas cepure ir tas Barta punctum, kas Brašmanes tirgū tapušās fotogrāfijas padara par saistošas kinofilmas kadriem.Sarakstu ar fotogrāfiskās izteiksmes kodiem var turpināt, un izstāde tiešām ir savdabīgs fotografēšanas paņēmienu katalogs. Katrs autors īpaši izkopis kādu izteiksmes līdzekļu kodu vai kodu kopumu. Macijausks ar platleņķi un neierastu rakursu uzreiz pievērš uzmanību kādai emocionāli piesātinātai detaļai, kas nosaka interpretācijas toni. Brašmane dzīves ritējumā vienkārši piefiksē nejaušu kadru, kas, kā izrādās, ir cilvēka, notikuma vai pat laikmeta kvintesence. Dzividzinska no banāliem priekšmetiem un parastiem cilvēkiem uzkomponē flāmu sadzīviskas gleznas cienīgu ainavu. Savukārt Arno Sārs un Kalju Sūrs, gluži otrādi, izrauj cilvēkus no laiktelpas konteksta, likdami runāt viņu mīmikai, ķermenim, drēbēm un kādam aksesuāram. Požerskis ņemas pa svētku aizkulisēm, rādīdams, cik svētku svinēšana ir fiziski nogurdinoša, bet reizēm arī smieklīga.

Izstādes dizains neuzspiež kādu interpretācijas stratēģiju. Apskati var sākt no labās puses ar Kunčus fotografētiem atpūtniekiem Palangas pludmalē vai iet pa kreisi uz Dzividzinskas sētām. Fotogrāfijas sagrupētas uz sienām pa autoriem: tā attēlos var saskatīt fotogrāfa sevišķus izteiksmes līdzekļus. Igauņi, latvieši un lietuvieši ir sajaukti kopā – izstādes veidotāji nevēlas parādīt Baltijas foto kā trīs dažādas “skolas”. Tiešām, igauņu fotogrāfi lieto vēstīšanas paņēmienus, kādus neatradīsim latviešu un lietuviešu fotogrāfijās, taču izstāde izceļ citas kopīgas iezīmes. Semiotikā to pazīstam kā paradigmu pārstrukturēšanas procesu. Lietām piemīt vairākas īpašības, bet mēs tās klasificējam, izvēlēdamies kādu noteiktu īpašību. Šajā gadījumā izlasi vieno tas, kā fotogrāfi strādā ar realitāti. Ja ir ierasts runāt par padomju lietuviešu dokumentālo skolu, tad izstāde rāda, ka konceptuālistus igauņus un konstruktīvistus latviešus arī var ieskaitīt šajā kategorijā. Bindes aktos vairs nemeklēju ķermeņa līnijas, formas un tekstūru, bet iedomājos Sarmīti Sīli dokumentālajā situācijā – modele pozē fotomāksliniekam. Granta kompozīcijas savukārt ļauj iedomāties sevi reālajā situācijā, kad tu pats mērķtiecīgi meklē ģeometriju dabas nejaušībā.  

Fotoizstāde Tallinā ir tas retais gadījums, kad attēls izstāsta sevi pats dialogā ar skatītāju. Skatītājam nav nepieciešami kādi pavadošie teksti, lai atrastu jēgpilnas interpretācijas stratēģiju. Un rezultējošā interpretācija būs intersubjektīva, nevis no sērijas “katram savs”. Jo attēli rāda cilvēkus kā monādes, self, kuru ķermeņi un psihe pielāgojas apkārtējai videi. Šāda pieredze mums ir kopīga, tātad, intersubjektīva. Savukārt sociālās identitātes attiecas uz atšķirīgām pieredzēm. Šādas fotogrāfijas mūs informē par citu pieredzi, ar kuru mums ir lielāka vai mazāka distance, kas neizraisa emocionālo iesaistīšanos. Paradoksāli, bet kuratoru teksti veido tieši šo distanci. Pirmkārt, nosaukums. Igauņu valodā tas ir veiksmīgāks: Et inimene jääks – “Lai paliktu cilvēks”. Jā, fotogrāfijas uzdevums ir arī iemūžināt “parasto” cilvēku, vienkārši cilvēku, jo viņa banālā ikdiena ir viņa dzīves epopeja, un tāda pati ir man un tev. Nosaukums angliski Human Baltic savukārt veido “mēs”/“viņi” prestatījumu, kas vedina uz domu, ka human standarts atrodas Starptautiskajā mēru un svaru birojā Parīzē. Human norāda uz fotogrāfiju žanrisko piederību – humānistiskā fotogrāfija. Vārdu kopa ir izplatīta literatūrā par fotogrāfiju angļu valodā, taču nekur neatradu definīciju. Definēt žanru pēc attēlu satura – parastais cilvēks ikdienā – nav pietiekams kritērijs.

Izstādes toni katalogā nosaka Lietuvas fotogrāfijas pētniece un izstādes līdzkuratore Agne Narušīte. Izstādi viņa ievieto politiskajā kontekstā. Teksts ieskicē jaunu pavērsienu lietuviešu zinātniskajā domā, jo pirms 15 gadiem disertācijās pētnieki noliedza padomju Lietuvas dokumentālo foto, apgalvodami, ka nekādā gadījumā to nedrīkst pieskaitīt humānistiskās fotogrāfijas žanram, savukārt fotogrāfi kā kolaboranti īstenoja politiskos pasūtījumus. Narušīte atkārto loģisko kļūdu, ko sastopam viņas iepriekšējo gadu publikācijā. Vairākas reizes viņa atgādina, ka padomju Lietuvā viss tika ļoti stingri uzraudzīts un sodīts, bet nepaskaidro, ka šajos apstākļos varēja rasties fotogrāfijas ar izaicinošiem vēstījumiem. Lai pamatotu savus ideoloģiskos uzstādījumus, pētniece ignorē atvērtā teksta konceptu, proti, tekstus un fotogrāfijas var un drīkst interpretēt dažādi. Vienīgi zinošam interpretētajam savi spriedumi jāpamato, atklājot attēla analīzes metodoloģiju. Viņa un viņa kolēģi to nedara. Tāpēc nepārsteidz, ka nesen fotogrāfijās pētnieki redzēja attēlos tikai propagandu, bet tagad pēkšņi pamanīja subversiju.

Narušīte pārmērīgi socializē mākslinieka darbu. Viņai viss šķiet atkarīgs no ārējiem apstākļiem: ideoloģija, tehnoloģija, fotomateriālu cenas. Džūlijas Rodenkirhenas un Tomasa Jērveta raksti par izstādē eksponētajiem latviešu un igauņu fotogrāfiem ir konceptuāli atšķirīgi. Mākslinieku viņi izprot kā personību, kurai ir vai nav ko pateikt ar attēliem, kurai ir vai nav talanta, kurai fotoaparāts ir vai nav maģiskais rīks, ar ko tu pats vari izteikt sevi. Tāpēc jā: izstādē fotogrāfi stāsta gan par sevi, gan par saviem varoņiem, gan par mani. Jo, kā saka Rolāns Barts, šie punctum iedur skatītājam dziļi personiski un liek viņam stāstīt pašam par sevi.