Kā izgatavot fotogrāfijas, lai tās saglabātos ilgāk?

Mūsdienās vairums fotoaparātu lietotāju, domājot par attēlu saglabāšanas problēmām, visticamāk asociē tās ar elektronisko datu nesēju drošību. Katrs fotogrāfs apliecinās, ka kaut reizi mūžā ir neglābjami pazaudējis daļu no uzglabātajiem datiem, kamēr pagājušajā gadsimtā uzņemto negatīvu mapes stāv kur stāvējušas. Attēlu oriģinālu glabāšana no muzeju un arhīvu viedokļa ir īsta zinātne. Zinātne, kas ietekmē ikkatru fotogrāfu, kurš nolēmis izgatavot attēlu uz papīra pamatnes, lai to glabātu paralēli elektroniskajam pirmavotam vai eksponētu izstāžu zālē.

Gaisma – lielākais fotogrāfijas drauds

Pats nozīmīgākais attēla saglabāšanā ir uzmanīga tā eksponēšana. Mākslas darbu laika gaitā visvairāk bojā gaisma vai precīzāk – ultravioletais starojums (UV). Pat tad, ja attēls izgatavots lietojot visdrošāko tehnoloģiju, tā atrašanās vieta un glabāšanas apstākļi ir ļoti būtiski. Visdrošāk attēlu ir uzglabāt tumsā, no ķīmiski neitrāla materiāla izgatavotā kārbā vai albumā. Fotogrāfija rāmī pie sienas ir daudz vairāk apdraudēta. Eksponējot fotogrāfiju, būtu vismaz jāizvairās no tiešu saules staru ietekmes. Muzeja speciālisti, izliekot vērtīgas fotogrāfijas, vienmēr lieto UV starojumu bloķējošu stiklu – tā saucamo “museum glass”, kā arī seko, lai izstāžu zāles mākslīgā apgaismojuma avoti neizstarotu pārāk daudz gaismas UV diapazonā.

C-print jeb krāsu foto

Joprojām ļoti populārs fotogrāfiju izgatavošanas veids ir tā saucamais “C-print” (vēsturiski saukts arī par “chromogenic print” un “type-C”). Daudzas fotolaboratorijas, kas izgatavo attēlus pēc pasūtījuma, lieto tieši šo procesu. Jāatceras, ka ne attēla pieejamie formāti, ne procesā lietoto mašīnu nosaukumi, ne arī kādas citas pazīmes nemaina procesa būtību. Vienkāršā valodā tā būtu saucama par parastu krāsu fotogrāfiju, kas izgatavota uz industriāli ražota fotopapīra un ķīmiski apstrādāta. Šādu fotopapīru var atpazīt pēc ražotāju reklamējošiem nosaukumiem un polietilēna pārklājuma attēla aizmugurē. Pati attēlu izgatavošana ir pietiekami droša un prognozējama, tomēr šādu fotogrāfiju glabāšanai un izstādīšanai būtu jāpievērš īpaša uzmanība. Šaubīgais komponents ir tieši attēlu veidojošās, pēc tā apstrādes papīra pārklājumā paliekošās krāsvielas, kuru noturība ir diskutējama. Krāsu fotogrāfiju izstādīšanai noteikti vajadzētu lietot UV aizturošu stiklu vai laminēt attēlu ar īpašu šim mērķim paredzētu materiālu, kas neietekmē attēla izskatu, tomēr padara to ievērojami izturīgāku gan mehāniski, gan arī noturības ziņā. Galerijās un izstāžu zālēs redzamie lielformāta attēli, kas izgatavoti “C-print” tehnoloģijā, visbiežāk ir laminēti ar aizsargājošu materiālu. “C-print” ir īpaši piemērots veids liela formāta attēlu izgatavošanai, kurus paredzēts līmēt pie pamatnes. Pateicoties jau pieminētajam polietilēna pārklājumam attēla aizmugurē, fotogrāfija ir pasargāta no iespējamas līmes iedarbības. Lai arī mūsdienās ražotie līmēšanas materiāli nekaitē attēlam, tomēr būtu noderīgi uzdot jautājumu tirgotājam vai pakalpojumu sniedzējam par attiecīgo materiālu, kas tiek lietots, un tā piemērotību ilgai glabāšanai.

Tintes izdruka

Izcila alternatīva krāsainu attēlu izgatavošanai ir tintes printeri, saukti arī par sprauslas printeriem. Laika gaitā šīs tehnoloģijas nosaukumi ir mainījušies. “Giclee print”, “ink jet print”, “pigment print” – visi šie svešvārdi nozīmē vienu un to pašu tehnoloģiju: attēla iegūšanu ar sprauslas printeri uz īpaši šim mērķim paredzēta papīra. Sākotnēji sprauslas printeros izmantoja tintes uz krāsvielu bāzes, kas bija diezgan efektīvas attēla veidošanas ziņā, bet ievērojami atpalika noturībā. Novietotas gaismā, ar krāsvielu tinti izgatavotas fotogrāfijas izbalēja gluži vai acīm redzami. Krāsvielu drukai pieskaitāma arī sublimācijas drukas tehnoloģija (dye sublimation print). Sublimācijas drukas iekārtas un materiāli ir pieejami veikalos, ir lēti un ērti lietošanā, tomēr es atturēšos no šādu attēlu saglabājamības novērtējuma. Tagad krāsvielu vietā nākušas tā sauktās pigmentu tintes. Eksperti uzskata, ka mūsdienās ražotās pigmenta tintes noturības ziņā pārspēj pat tradicionālo sudraba fotogrāfiju vai melnbalto fotogrāfiju. Sprauslas printeru lietošana nav lēts prieks, tomēr izcilā attēlu kvalitāte un labās glabāšanas prognozes liek daudziem autoriem izdarīt tieši šo izvēli. Lietojot krāsu printeri, būtu jāpievērš uzmanība papīram, uz kura attēls tiks izgatavots. Lai iespējami pagarinātu attēla mūžu, vajadzētu lietot materiālu, kura marķējumā rakstīts “archival”, vai “museum”. Šāda veida papīri parasti tiek izgatavoti no augstas kvalitātes izejvielām, arī no kokvilnas, un ir pilnīgi ķīmiski neitrāli. Drukas iekārtai ir vienalga, uz kāda papīra uzklāt tinti, tomēr eksperimenti ar dažādām papīra markām un veidiem parasti noved atpakaļ pie dārgā, speciālā papīra, kas izrādās viskvalitatīvākais un visprognozējamākais. Printera izgatavotājs un krāsu skaits printerī nekādi neietekmē attēla saglabājamību. Svarīga ir tieši pigmenta tinte (pigment ink) un arhīva kvalitātes papīrs. Manuprāt, tieši tintes drukas procesam pieder nākotne, jo šis attēla iegūšanas veids ir tehnoloģiski vienkāršs. Tiesa gan, tas prasa ievērojamas zināšanas izgatavotājam. Drukājot ar tintes printeri, nav nepieciešama dārga ķīmija, nav jārūpējas par ķīmijas atlikumu utilizāciju, nav nepieciešamas sarežģītas laboratorijas iekārtas. Jāatjauno vienīgi krāsas un papīra krājumi.

Vecais labais sudrabs

Būtu netaisnīgi aizmirst par vēl nesen ārkārtīgi populāro, tā saukto sudraba jeb tradicionālo melnbalto fotogrāfiju. Ilgu laiku tā bija vienīgā daudz maz pieejamā attēla izgatavošanas tehnoloģija mūsu ģeogrāfiskajā teritorijā. Gandrīz katrā ģimenē bijā kāds, kas mēģināja radīt attēlus ieslēdzies vannas istabā ar jocīga izskata iekārtu, ko sauc par palielinātāju. Līdzīgi kā “C-print” tehnoloģijā, šeit vajadzīgs industriāli ražots fotopapīrs un ķīmiska papīra apstrāde. Vēl šodien daudzi eksperti uzskata tradicionālo melnbalto fotogrāfiju, angļu valodā parasti sauktu par “gelatine silver print”, par pašu drošāko un vislabāk saglabājamo fotogrāfisko attēlu. Noteikums prognožu piepildīšanai ir rūpīga apstrādes noteikumu ievērošana, kas nereti sagādā grūtības pat pieredzējušiem fotogrāfiem. Ir būtiski zināt, vai ķīmiskas vielas, kas izmantotas apstrādes procesā, ir veiksmīgi izskalotas no papīra pamatnes, vai pats attēls fiksējot ir atbrīvots no neizmantotā sudraba halogenīda. Šie jautājumi bieži paliek bez atbildes arī mūsdienās, jo šādai kvalitātes kontrolei vienkārši nav līdzekļu. Sudraba attēla saglabājamība bieži ir atkarīga vienīgi no izgatavotāja godaprāta un pacietības izpildīt visus attēla izgatavošanas nosacījumus. Sudraba fotogrāfija joprojām ir ļoti atzīta galerijās, muzejos un arhīvos, turpretī jaunās tehnoloģijas tiek pieņemtas it kā negribīgi.

“C-print” un tintes druka noteikti ir uzskatāmas par noteicošajām attēlu izgatavošanas tehnoloģijām mūsdienās. Tradicionālā melnbaltā fotogrāfija, protams, ir aktuāla parādība, tomēr realizējama ar grūtībām materiālu sagādes un aprīkojuma sarežģītības dēļ. Būs grūti atrast pakalpojumu sniedzēju, kas uzņemsies izgatavot kvalitatīvu sudraba fotogrāfiju pēc pasūtījuma.