Ko sola Helsinku skola?

Kas varētu būt vēl pārsteidzošāks par somu fotogrāfijas eksotisko savdabību? Ziemeļblāzma, neskartā daba, vientuļi lauku iedzīvotāji, pirtis un sekss – šie bija raksturlielumi, ko somu fotogrāfi izmantoja, iekarojot pasauli 1980. gadu beigās un 1990. gados. 21. gadsimtā Helsinku skola revolucionāri mainīja mākslas fotogrāfijas virtuvi, attīstot pāreju no dokumentālās uz konceptuālo mākslu, kas ir subjektīva un rada ultramodernu priekšstatu par Somiju. Helsinku skola mūsdienās ir tikpat labi zināms zīmols kā mobilo telefonu milzis “Nokia”. Tomēr jautājums ir, kā turēties līdzi laikam un progresam mākslā un izturēt zīmolu savstarpējo konkurenci?

Somu mākslas fotogrāfijas metamorfoze no melnbaltā sociāli dokumentālā žanra uz konceptuālo un foto galeriju virzīto mākslu ir skaidri saprotama. Fotomākslas (r)evolūcija ir gandrīz tikpat dramatiska kā pārmaiņas somu sabiedrībā. Reiz viena no savrupākajām zemkopju kopienām Eiropā tagad kļuvusi par Eiropas Savienības priekšzīmīgāko skolnieci. Pat “Newsweek” žurnāla pētījumi liecina, ka Somija ir vislabākā valsts pasaulē – ja ne citādi, tad vismaz izglītības ziņā.

Pāreja no dokumentālā uz konceptuālo ir sašaurinājusi un pat maksimāli ierobežojusi somu laikmetīgo fotomākslu. Jorma Puranens (Jorma Puranen) ir uzskatāms šīs pārejas piemērs. Viņš pilnībā mainīja savu lomu fotogrāfijā un pat noliedza paša radītā dokumentālā materiāla nozīmi. Puranena uzņemtās senu gleznojumu un to atspīdumu fotogrāfijas pauž postmodernu attieksmi pret citēšanu un atmiņu, kas ir tā sauktās post-fotogrāfijas simptomātiskas iezīmes.

Somu gleznotāji un video mākslinieki, piemēram, Eija Līsa Ahtila (Eija-Liisa Ahtila), jaunākajos darbos ir izmantojuši fotogrāfiju un dokumentāla stila video. Elīna Broterus (Elina Brotherus) ir viena no pazīstamākajām Helsinku skolas pārstāvēm. Viņa vērš uzmanību uz to, ka fotogrāfs var pieņemt mākslinieka lomu. Tā, piemēram, pašportretos Broterus analizē ainavu, dabu, gaismu un cilvēka ķermeni no glezniecības skatupunkta. Viņa pēta identitāti, seksualitāti, mīlestību un vientulību.

Helsinku skola ir zīmols, kas atšķiras no Diseldorfas un Vankūveras skolām. Tas ir nacionāls fenomens, kas nosaka jaunākās tendences starptautiskajā arēnā. Ja atceramies Penti Sammalahti (Pentti Sammallahti), Esko Mennikes (Esko Männikkö) un Elīnas Broterus panākumus Ņujorkas, Parīzes un Berlīnes mākslas mekās, jāmin, ka nozīmīgas ir bijušas arī likumsakarības un tā sauktā atrašanās īstajā laikā un īstajā vietā.

Ālto Universitāte Helsinkos sniedz iespēju iegūt augstāko izglītību mākslā, tehnoloģijās un uzņēmējdarbībā. Universitāte nosaukta pasaulslavenā arhitekta Alvara Ālto vārdā (“aalto” somu valodā nozīmē vilnis). Savukārt Mākslas un dizaina skola ir lielākā mākslas skola Skandināvijā. Tajā meklējami Helsinku skolas un galerijas TAIK pirmsākumi, kas ir bijušās Helsinku Industriālās mākslas un dizaina universitātes (UIAH) zīmols. Helsinku skolas vadītājs ir Kalifornijā dzīvojošais Timotijs Pērsons (Timothy Persons). Galerija dibināta 1995. gadā, taču kopš 2003. gada izstādes pastāvīgu mājvietu radušas Berlīnes Mitte centrālajā rajonā, kur tiek organizētas Helsinku skolas darbu izstādes un publicētas grāmatas ar “Hatje Cantz” izdevniecības starpniecību.

Šodien Helsinku skolas fotogrāfu darbi ir izstādīti vairāk nekā četrdesmit vadošajās pasaules galerijās un muzejos. Tā atgādina globālās uzņēmējdarbības modeli, lai gan tās pamati ir meklējami lokālajās mākslas skolās. Arī Timotija Pērsona lomu nevar novērtēt par zemu, pat ja mēs runājam par visu somu fotomākslu kopumā. Koptēls ir diezgan vienpusējs, lai gan jāņem vērā, ka Helsinku skola nepārstāv visu valsti. Tomēr, šķiet, ir radusies situācija, kurā ikviens vēlas paust savu viedokli par vai pret šo spēcīgo virzienu jeb mākslinieku komūnu. Grāmatas “Valokuva on in” (Fotogrāfija ir modē, 2011) autors Juha Sounpē (Juha Suonpää) somu fotomākslas panākumus pārspriež akadēmiskā Mišela Fuko (Michel Foucault) un Pjēra Burdjē (Pierre Bourdieu) garā.

Britu žurnāla “Next Level” 2010. gada 20. numurs ir veltīts Helsinkiem. Šījai Bankalī (Sheyi Bankale), “Next Level” kurators un dibinātājs, ir iepazinis Helsinku skolas pievilcību un mākslas nākotni saskata fotomākslā. “Augstskolu ideālisms ir iedrošinājis studentus sekot saviem principiem. Formas un satura saplūšana fotogrāfijā tiek izmantota kā ziņojuma nodošanas instruments.” Bankalī paustais britu viedoklis par Helsinku skolu ir pieklājīgi atturīgs.

Tomēr Somijā radītā fotomāksla nebūt nav aprakstāma viena stila robežās. Penti Sammalahti panorāmiskie suņu, putnu un citu cilvēkveidīgu būtņu attēli Somijā un citur pasaulē jau kļuvuši par klasiku. Esko Mennikes darbi, kuros galveno lomu spēlē vientuļi vecpuiši Somijas nomalē, ir atvasināti no dokumentālās fotogrāfijas tradīcijām. Viņa darbos redzama autentiska un godīga attieksme pret cilvēkiem. Helsinku skolas jaunākās paaudzes māksla ir galvenokārt konceptuāla, tajā ar fotokameras palīdzību tiek pārbaudītas idejas. Susanna Majuri un Jari Silomeki (Jari Silomäki) ir labi šī unikālā stila piemēri.

Uz žurnāla “Next Level” vāka redzamā Susannas Majuri fotogrāfija ir līdzīga vīzijai: sievietes tēls kustas ūdenī sarkanos, garos svārkos. Ir grūti noteikt fotogrāfes kameras leņķi, jo skatītāja pozīcija var atšķirties gan no augšas, gan sāniem. Ūdens faktūra mirgo kā krāsainās formas Viljama Bleika misticisma apvītajās gleznās.

Susanna Majuri par saviem darbiem raksta: ”Ūdens ir ļoti iespaidīgs. Tas nes ķermeņus. Ūdens ir krāsa. Tas zaigo virspusē un atviz tumši zaļš dzelmē. Mans izaicinājums ir raudzīties uz realitāti netradicionālā gaismā. Kad es fotografēju, ir sajūta, ka tūliņ notiks kaut kas dīvains.” Man Susannu Majuri gribētos dēvēt par ūdens gleznotāju ar fotokameru. Viņa ir fotogrāfe, kas Helsinku skolas zīmolam piešķir jaunu nozīmi.

Ola Kolehmainena (Ola Kolehmainen) lielizmēra un bieži vien nefigurālās fotogrāfijas atgādina ekspresionisma mākslas darbus un arhitektoniskas skulptūras. Viņa stils, tik ļoti piederīgs dizaina īpatnībām, ir Helsinku skolas estētikas pamats. Skolas ietvaros daudzi fotogrāfi eksperimentē ar fotogrāfijas formālajiem elementiem.

Jari Silomeki darbi ir privāti un subjektīvi, bet tajā pat laikā arī humāni, tie pastāv ārpus valstu robežām. Silomeki aizkustinošo foto stāstu ritmisko pulsāciju var uztvert skatītāji no atšķirīgām kultūrām. Viņš dokumentālo fotogrāfiju un literāros vēstījumus apvieno konceptuālā līmenī. Dialogs starp fotogrāfijām un tekstu liek skatītājam/lasītājam domāt par savām izjūtām. Silomeki darbiem piemīt tāds pats komentāra raksturs kā Roberta Franka (Robert Frank) fotogrāfijām pēc pārejas no dokumentalitātes un nepastarpināta tiešuma uz fiktīviem tēliem un robežu saplūšanu.

Jari Silomeki “Laikapstākļu” (Weather Project) projektu uzsāka 2001. gadā. Katru dienu viņš uzņem vienu fotoattēlu un izmanto to kā puzles gabaliņu, veidojot vizuālu un personisku laika apstākļu dienasgrāmatu. Ikdienas dzīves fotogrāfijas viņš pretnostata globālās politikas ziņām un komentāriem par savu personīgo dzīvi. Silomeki raksta piezīmes ar roku tieši uz fotogrāfijām.

Hannu Vanhanens ir somu kurators, fotogrāfs, pedagogs un fotogrāfijas pētnieks.

No angļu valodas tulkojusi Laine Kristberga.