No smiekliem līdz asarām: Fotogrāfijas humora filozofija

Lai gan izstādēs līdzās aizliegumam fotografēt ar zibspuldzi, ienest noteiktus priekšmetus vai baksīt attēlus, nav aizlieguma smieties, šķiet, ka implicīti tāds pastāv. Varbūt pārspīlēju, taču mākslas skatīšanās prakse izsenis paredz nosvērtu kontemplāciju klusumā. Asaras daudz vieglāk nekā smieklus pieņemt kā estētisku reakciju, kaut gan abu izpausmes ir visnotaļ ķermeniskas. Kāpēc tā? Vai tam pamatā ir negatīva attieksme pret komisko, ironisko, humoru kopumā? Un kā fotogrāfijas var būt ironiskas, humoristiskas?

Filozofijas vēsturē humors nav saistoša tēma, bet, ja tomēr tiek apspriests, tad negatīvi. Filozofi Platons, Hobss un Kants rakstīja par smiekliem vai humoru tikai garāmejot, kad runāja par kādu citu lielu tēmu.¹⁾Morreall J. Philosophy of Humor. // The Stanford Encyclopedia of Philosophy (Fall 2024 Edition), Edward N. Zalta & Uri Nodelman (eds.). https://plato.stanford.edu/entries/humor/  Platons komēdijai izvirza divus iebildumus: pirmkārt, smiekli ir emocija, kas pārkāpj racionālu paškontroli, otrkārt, smiekli ir ļaunprātīgi, jo mēs smejamies par cilvēkiem, kuri iztēlojas sevi par labākiem, skaistākiem, gudrākiem utt. nekā ir, tādējādi mēs gūstam baudu no netikuma (pašignorance). 20. gadsimtā nicinājuma kā smieklīgā priekšnoteikums tiek nosaukts par pārākuma teoriju, kas paredz, ka smiekli pauž pārākumu pār citiem cilvēkiem vai mūsu pašu iepriekšējo stāvokli.²⁾Turpat. Pārākuma teorijai iebilst atvieglojuma teorija, kas mūsdienās ir noraidīta, atspēkota gan teorētiski, gan empīriskos pētījumos. Patlaban dominējošā humora teorija filozofijā un psiholoģijā ir neatbilstības/nesaderības teorija, kurai pievienojos arī es un kuru šajā rakstā adaptēju saistībā ar fotogrāfijām. Neatbilstības teorijas pamatā ir nesaderība, reizēm pretruna starp mūsu gaidām un realitāti, kura izjauc mūsu iepriekšējos pieņēmumus. Teorija tiek kritizēta par to, ka neatbilstība nav pietiekamais nosacījums, lai kaut kas šķistu smieklīgi, jo viegli varam iztēloties situācijas, kurās reakcija uz to, ka kaut kas ir neatbilstošs gaidām, ir dusmas, bailes, riebums u. tml.³⁾Turpat. Tāpēc tiek piedāvāts, ka ir jāņem vērā baudas dimensija – nesaderība tiek izbaudīta (galvenokārt pati par sevi, nevis kāda cita iemesla dēļ). Tomēr ne visas pieredzes, kurās tiek izbaudīta neatbilstība, ir humoristiskas. Tāpat šādi neatbilstības teorija izpelnās kritiku par tās iracionalitāti: ja humors ir bauda tajā, ka kaut kas pārkāpj mūsu gaidas, tad tas ir iracionāls, un humora iracionalitāte bija jau ietērpta Kanta izteikumā, ka bauda smieklos ir tikai fiziska, ne intelektuāla.⁴⁾Turpat. Tomēr neatbilstības teorija labi skaidro to, ka arī humors var būt estētiska reakcija.⁵⁾Turpat. Neatbilstība, ko izbauda pašu par sevi.

Vizuālais humors mūsu ikdienā ir klātesošs gan kā kustīgs un nekustīgs attēls, gan kā attēls ar tekstu. Vai tas padara humoru populāru, vieglu un līdz ar to nepiederīgu mākslai? Kāpēc traģēdija vienmēr vairāk cienīta par komēdiju? Vai smiekli tiek uzskatīti par nevēlamu reakciju uz mākslasdarbu, jo ir ne tikai nekontrolēta, bet arī ķermeniska reakcija (abas – Rietumu subjekta izpratnei nevēlamas)? Kuratore un mākslas vēsturniece Linda Nīda (Lynda Nead), analizējot sieviešu aktus, norāda, ka to atainojuma veids neaprobežojas ar saturisko, bet pat nosaka mākslas skatīšanās modu. Apgaismības laikmetā māksla pieļāva lēnu kontemplāciju un tādējādi nostiprināja racionālu un kontrolētu skatītāju, subjektu. Ierobežotais sievietes ķermenis tā attēlojumā tieši to pieļauj.⁶⁾ Nead L. The Female Nude: Art, Obscenity and Sexuality. Routledge, 2024. P. 2. Citiem vārdiem, sievietes akts ne tikai uzrāda estētiski baudāmu objektu, bet arī rada paša skatītāja vēlamo tēlu – tādu, kurš ir sakārtots, integrēts, vienots, mierīgs. Savukārt tāda sievietes reprezentācija, kas neievērotu robežas un rāmi, būtu drauds pašam subjektam. Attīstot šo domu humora kontekstā, jājautā, vai humoristiskas fotogrāfijas ir nevēlamas, jo tās neatbilst vēlamajai subjekta identitātei? Mēs taču neesam tie, kuri ir ķermeniski un sevi nekontrolē. Akadēmiķis Luiss Kalpans (Louis Kaplan) grāmatā Fotogrāfija un humors (Photography and Humor), aplūkojot dažādas humoru skaidrojošas teorijas un izmantojot tās konkrētu fotogrāfiju analīzē, secina, ka ķermenim ir būtiska loma humorā: no vienas puses, caur ķermeni pieredz humoru, no otras puses, ķermenis bieži vien ir humora izraisītājs.⁷⁾Kaplan L. Photography and Humor. Reaktion Books, 2017. P. 24. Ja humors ir neatbilstība, tas ir, kontrasts starp gaidām un realitāti, un šis kontrasts ir smieklu pamatā, tad varbūt varētu teikt, ka humors pārvar ķermeņa un gara duālismu, jo neatbilstības pieredze (kas ir garīga) iegūst smieklu (ķermenisko) formu.

Vairāki teorētiķi, ar Rolānu Bartu (Roland Barthes) priekšgalā, fotogrāfiju saistījuši ar nāvi – fotogrāfija ataino un rāda mirkli, kurš vairs nav pieejams, tādējādi katrā fotogrāfijā vienmēr ir kaut kas no nāves. Šādā skatījumā fotogrāfijas humoristiskais potenciāls, ja ne tiek atcelts, tad vismaz pamatīgi aizēnots. Filozofs Anrī Bergsons (Henri Bergson) uzskata, ka smieklu pamatā ir tas, kas uz brīdi cilvēku padara līdzīgu lietai, bet Žaks Deridā (Jacques Derrida) pretēji Bartam to papildina, sakot, ka visas fotogrāfijas ietver kaut ko humoristisku, jo tiek mehanizēta dzīve.⁸⁾Turpat, P. 17, 19. Tomēr neatbilstības teorija spēj labāk izskaidrot fotogrāfiju humoristisko raksturu.

Neatbilstība fotogrāfijā var būt vizuāls paņēmiens, piemēram, telpiska vai mēroga neatbilstība, taču ne tikai. Neatbilstība, kas rada humoru, bieži vien ir saspēlē starp skatītāju ar viņa pieņēmumiem, gaidām, uzskatiem un fotogrāfiju. Kā norāda Kaplans, slavenā fotogrāfija, kur Einšteins rāda mēli, ir šādas neatbilstības piemērs. Tā ir fotogrāfija, ko 1951. gada 14. martā uzņēma Artūrs Sasē (Arthur Sasse), un slavenais tuvinājuma portrets ir izgriezums no šīs fotogrāfijas. Šajā fotogrāfijā ir spēcīgs kontrasts starp skatītāja gaidām pret cienījamu zinātnieku un šī zinātnieka bērnišķīgo žestu.⁹⁾Turpat, Pp. 16–17. Mēs esam pieraduši redzēt zinātniekus autoritatīvās, nopietnās situācijās, tāpēc netipiskais žests pārkāpj mūsu gaidas un rada komisku pārsteigumu. Realitāte (fotogrāfija) kontrastē ar skatītāja gaidām, tādējādi ir humors.

Savukārt Weegee (Arthur Fellig) fotogrāfijā Marilyn Monoroe (1960) piedāvā humoru caur esošas fotogrāfijas deformāciju, vienlaikus paturot neatbilstību starp gaidām un realitāti fotogrāfijā. Cits gadījums, kā fotogrāfijas var būt humoristiskas, ir tad, ja tās ikoniskus mākslas vēstures darbus pārstrādā ar vieglu pieeju, tādējādi radot kontrastu starp to, kā ir pieņemts izturēties pret mākslas vēsturi (mūsu gaidas un ierastais mods), un to, kā konkrētais mākslinieks pieiet. Piemēram, Sandro Millera (Sandro Miller) fotogrāfijas, kurās tiek inscenētas slavenu fotogrāfiju situācijas.

Neatbilstību var novērot Stefana Loranta (Stefan Lorant) fotogrāfijās. Viņa paņēmiens ir pretstatīt divas fotogrāfijas. Tās uzrāda kopīgo negaidītā veidā – tādā, kādā nebijām iedomājušies. Te ir vizuāla atbilstība starp diviem attēliem, taču ne tāda, kādu gaidījām, līdz ar to ekspektāciju un realitātes neatbilstība. Viena attēla raisītās konotācijas neatbilst otram attēlam, tas ir, ieraugot vienu no fotogrāfijām, mūsu asociācijas nav tādas, kādas piedāvā otrs attēls. Nereti tiek izspēlēta arī neatbilstība starp nopietno un nenopietno, piemēram, darbā Čemberlens un daiļā Lama (Chamberlain and the beautiful Lama,1940), kuras sakarā fotogrāfs jautā: kāpēc uztvert sevi tik nopietni, ja ir dzīvnieks, kurš izskatās tieši tāpat.¹⁰⁾Turpat, P. 113. Bieži vien neatbilstība viņa darbos nav glaimojoša.

Kolāžu mākslinieks Tūns Jūsens (Toon Joosen) kombinē vintage estētiku ar moderno humoru. Kolāžas ir asprātīgas, ne vienmēr pirmā reakcija ir smiekli, taču dažos darbos gan. Arī te skaidrojums rodams neatbilstībā. Kolāžās ir kaut kas ļoti negaidīts, pilnīgs pārsteigums, satiekas kontrasti – nopietnais ar nenopietno. Nopietnu situāciju papildina negaidīts elements, piemēram, galda vietā ir milzīga pica, pie šī galda notiek nopietna politiķu saruna. Un skatītājam tas šķiet smieklīgi tieši tāpēc, ka politiķi turpina sarunu tā, it kā galda vietā tik tiešām būtu galds, nevis pica, it kā viss būt kārtībā. Skatītājs redz gan picu, gan situācijas nopietnības nepiemērotību, un smiekli ir par politiķiem, kuri iedomājas ko nopietnu darām. Ja politiķi kolāžā pievērstu uzmanību picas šķēlei, izrādītu, ka kaut kas nav kārtībā, skatītājam smiekli vairs nenāktu. Cits piemērs – kolāža, kurā izspēlēta neatbilstība ne tikai starp nopietno un nenopietno, gaidām un realitāti, bet arī starp mērogiem (kolāžu priekšrocība!). Svarīgs kultūras objekts tiek pārvērsts par ko citu caur vizuālu līdzību. Objekts zaudē savu nopietnību, kļūstot par bērna spēli, mainot mērogu, mainoties no stabilitātes un ilgstamības uz īslaicīgumu, bojāšanos. Pamatā ir vizuāla atbilstība un mūsu gaidu neatbilstība.

Martina Pāra (Martin Parr), kurš pazīstams ar vidusšķiras patērēšanas un atpūtas kiča estētiku fotogrāfijās, tiek saistītas gan ar humoru, gan ironiju. Tāpēc var vaicāt: kāda ir atšķirība starp humoru un ironiju?

Valodniece un lektore Biljana Skota (Blijana Scott) skaidro, ka ironija ir iespējama, ja ir nesaskanīgas attiecības starp to, ko pasaka, un to, kas tiek domāts. Pasakot vienu, tiek domāts pretējais. Fotogrāfiju gadījumā tas nozīmē nesaskanīgumu starp to, kas tiek vēstīts un kas atainots. Autore apskata vairākas ironiskas fotogrāfijas,¹¹⁾Kamēr Skota ir pārliecināta, ka fotogrāfijas var būt ironiskas, nevis ieraksta ironisku situāciju, citu pozīciju aizstāv filozofs Georgijs Karijs (Georgy Currie). Skota pārstāv ironijas atbalsošanas teoriju, bet Karijs – izlikšanās teoriju. Viņš uzskata, ka attēli, kuri ieraksta ironisku situāciju (situacionālā ironija), nav ironiski. Ir iespējami ironiski attēli – tajos redzams, ka autora intence ir bijusi radīt ironisku attēlu, un tajos ir īpašības, kuras padara tos ironiskus (komunikatīvā ironija). Viņa ieskatā Bērkas-Vaitas fotogrāfija nav ironiska, bet ieraksta ironisku situāciju, kas attēlu nepadara par ironisku. Skat.: Currie G. The Irony in Pictures. // British Journal of Aesthetics Vol. 51, Number 2, April 2011. Pp. 149–167. kurās ironija rodas no attēla un teksta attiecībām, piemēram, Margarētas Bērkas-Vaitas (Margaret Bourke-White) darbu Amerikāņu dzīvesveids (The American Way of Life, 1937), Dorotijas Langes (Dorothea Lange) Ceļā uz Losandželosu (On the Road to Los Angeles, 1937). Te iederētos arī Renē Malteta (René Maltête) Septiņi nāves grēki (The Seven Deadly Sins, 1960).

Visās trīs fotogrāfijās redzami cilvēki uz kādas reklāmas teksta fona. Cilvēki nepievērš uzmanību reklāmas tekstam, taču viņu atrašanās pie tā un tas, kādi viņi ir, veido neatbilstību, pretrunu starp viņiem kā realitāti un reklāmas tekstu kā alternatīvo realitāti. Pēc Skotas pārliecības, ironijas spēks fotogrāfijā lielā mērā ir atkarīgs no mūsu izpratnes par plašāku kontekstu un vispārpieņemtajām normām, kuras attēls apgāž vai izaicina.¹²⁾Biljana S. Picturing irony: the subversive power of photography. // Visual Communication, Volume 3 Issue 1, February 2004. https://doi.org/10.1177/147035720403959 Skota uzskata, ka piemērs mūsdienu fotogrāfijai, kurā ironiju veido attēls un teksts, ir Karijas Mē Vīmsas (Carrie Mae Weems) triptihi. Viņa atmasko stereotipus un klišejas, ko skatītājs projicē uz tumšādainiem cilvēkiem. Attēlus pavada teksts, kurš piesauc neapzinātus, izplatītus priekšstatus par tumšādainiem cilvēkiem, kamēr pats attēls šos priekšstatus apšauba. Kā vizuālās ironijas bez teksta piemērus Skota min Elliota Ervita (Elliott Erwitt) darbu Versaļa, Francija (Versailles, France, 1975) un Sindijas Šērmanes (Cindy Sherman) darbus.

Ironijas atbalsojošā teorija, kuru pārstāv Skota, uzskata, ka runātājs, izsakoties ironiski, veido kontrastu vai pretrunu gaidītajai vai tiešajai nozīmei, tādējādi atbalsojot iepriekšējo, nostiprināto skatpunktu. Ironija tādējādi ir tad, kad tiek pateikts pretējais domātajam, vienlaikus paturot oriģinālo skatpunktu, kuru atbalso. Piemēram, izteikums “O, lieliski, atkal pirmdiena!”. Runātājs atbalso pozitīvu attieksmi pret pirmdienām, bet ironiju veido tas, ka patiesībā viņš tā nedomā. Savukārt nesaderības teorija humorā uzskata, ka humors ir rezultāts negaidītam salikumam. Gan atbalsošanas, gan nesaderības teorijai pamatā ir neatbilstība starp to, kas ir pateikts un kas ir domāts (ironija), vai to, kas ir gaidīts un kas realitātē parādās (humors). Lai gan atbalsošanas teorija ironijas gadījumā un neatbilstības teorija humora gadījumā ir līdzīgas, tās ir jānošķir. Ironija nozīmē atbalsot kādu citu viedokli, lai izsmietu vai distancētos no tā. Ironija var būt dzēlīga, ne vienmēr smieklīga. Humors savukārt rodas tad, kad ir neparedzēta neatbilstība, kas pārsteidz un izraisa smieklus. Humors ne vienmēr ir ironisks. Fotogrāfijās ironija var rasties, kad tiek izmantoti vizuāli elementi, kas atbalso iepriekšēju sabiedrības pieņēmumu vai stereotipus, bet tā tiek pārvērsta par ironisku komentāru, kad skatītājs apzinās, ka attēls patiesībā ironizē pieņēmumu. Savukārt humoru var radīt pārsteigums vai neatbilstība starp attēlu un skatītāja gaidām. Manā ieskatā mūsdienu bez humora ironizētājs ir Sandro Džordāno (Sandro Giordano), kura fotogrāfijās tiek izsmieta patērēšana, panākumi un materiālo lietu svarīgums. Cilvēki labprātāk rūpējas par savām mantām, nevis par savu ķermeni. Fotogrāfijas acīmredzami atbalso priekšstatu, kādam vajadzētu būt cilvēkam ar šādu apģērbu un citiem rekvizītiem, taču rāda ko citu, turklāt kritiskā veidā.

Domājot par ironisku/humoristisku fotogrāfiju Latvijā, piemērus atrast ir problemātiski. Viens no retajiem, kam ironija un humors ir izteiksmes līdzekļi, ir Ivars Grāvlejs, īpaši sērijā Mana avīze (My Newspaper). Grāvlejs piedāvā Prāgā uzņemtas fotoreportāžas, ko viņš fotografēja kādam čehu laikrakstam. Pretēji gaidītajam, ka žurnālistiska piedāvā objektīvu skatījumu, Grāvlejs uzņemtās fotogrāfijas manipulēja, sākot ar mazsvarīgām un beidzot ar samērā nopietnām detaļām. Sērijas ironiskums slēpjas tajā, ka tiek atbalsots vispārējais priekšstats par fotoreportāžu patiesumu, kamēr ir skaidrs, ka tas tiek kritizēts un burtiski apšaubīts. Sērijas koncepcija ir ironiska, bet manipulācijas, kas ir pārsteidzošas, tas ir, neatbilstošas gaidītajam, padara atsevišķu fotogrāfiju par humoristisku. Spilgts piemērs humoram ir arī Grāvleja Noderīgi padomi fotogrāfiem (Useful advice for photographers). Piedāvājot noderīgus padomus fotogrāfiem, daļa no tiem izrādās absurdi, pašsaprotami un nederīgi (piemēram, aicinājums fotografēt mākoņus tad, kad mākoņi ir), tādējādi kontrastējot ar gaidīto un radot smieklus. Arī Arņa Balčus Nākotne pieder nākotnes cilvēkiem ietver ironiju – atainojot sabiedrībā svarīgas personas vai nācijai kolektīvi svarīgus notikumus ne tajos brīžos, kuros mediji klasiski piedāvā ielūkoties, ir ieturēta distance, neglaimojošs, kritisks skatījums un vienlaikus paturēts oriģinālais skatpunkts (aizvien atpazīstam situācijas, kuras mediji pasniedz citā estētikā, ar citiem uzsvariem), kurš tiek kritizēts. Dzēlīgas ironijas toņi ieraugāmi arī Balčus Mākslīgā intelekta Latvija. Savukārt Romāns Korovins grāmatā Vasaras dubults Summer’s Doubles piedāvā diptihus, kur fotogrāfiju lasījumu būtiski nosaka lakoniskais teksts, kas pavada katru attēlu. Tā ir vizuāli asociatīva spēle, kas padara aktuālu atbilstību/neatbilstību un kur viens attēls salīdzināms ar otru, iejūtoties negaidītajā skatījumā, ko piedāvā gan attēls, gan teksts. Sērija brīžiem pietuvojas ironijai un humoram. Jāņa Deinata fotosērijā Fotogrāfēju attālināti, kas radās pandēmijas laikā, sekojot valdības aicinājumam strādāt attālināti, var ielasīt ironiju, lai arī Deinata iecere nebija kritiska, tieši pretēji – pandēmijas apstākļi bijuši labvēlīgi tam, lai realizētu sen ieplānotu pieeju. Fotogrāfijās var ielasīt kritiku vispārējai normai strādāt attālināti, jo šī norma aizmirst, ka ir profesijas, kurās attālināta strādāšana nav iespējama. Kopumā gan latviešiem (ar humoru un ironiju) ir grūti. Izteikumā “raudāt nedrīkst smieties” humora gadījumā un “pieņemt nedrīkst apšaubīt” ironijas gadījumā latvieši jau ir ielikuši komatu pēc pirmā vārda. Bet komats nav punkts! Visu vēl var mainīt.

Filozofu bailes no humora ir viņu bailes no ķermeņa, pat vārda “humors” etimoloģija norāda uz ķermeņa šķidrumiem, kurus nekontrolējam. Ļaušanās humoram apšauba noslēgto un nemainīgo subjektu, kurš izliekas bezķermenisks, savukārt ironija visai tiešā veidā apšauba kādu normu. Ne humors, ne ironija nav ērti Rietumu tradicionālajam modelim. Kā norāda Kārlis Vērpe, filozofs Džonatans Līrs, balstoties Sērna Kirkegora darbos, ironiju saista ar pašizziņu, kas nozīmē mainību un bieži vien ne komfortu, un ironizēt ir jāmāk, nošķirot situācijas, kad ir jāpieņem lietu kārtība un kad ironizēt ir vajadzīgs, jo ir vajadzīgs kritizēt. Fotogrāfija spēj abus: gan estētiski ierakstīt lietu kārtību, gan ironiski apšaubīt. Un reizēm fotogrāfijā ierakstītā realitāte ir arī kritika šai pašai realitātei.