Par dziesmu bez fotogrāfiem

Fotogrāfs Gatis Vanags jau vairākus gadus cīnās ar Kultūras ministriju (KM) pret aizliegumu fotografēt Vispārējos Dziesmu un deju svētkos. 2008. gadā viņš, tāpat kā vairāki citi apmeklētāji, netika ielaists svētku koncertā, jo cilvēkiem ar profesionālām fotokamerām vajadzējis iepriekš akreditēties, ko viņš un daudzi citi nebija izdarījuši. Turpretim neprofesionālo kameru īpašnieki varēja knipsēt uz nebēdu. Eksperta lomu sašķirot kameras – kuras ir profesionālas un kuras ne – Dziesmu svētku organizatori bija uzticējuši pasākuma apsargiem no privātas firmas. Kritērijs bija vienkāršs – par profesionālām kamerām tiek uzskatītas “kameras, kurām ir noņemams objektīvs un/vai zibspuldze, kā arī fotokameras, kuru pārnēsāšanai nepieciešamas īpaši pielāgotas somas” ¹⁾Ar ko tad galu galā var fotografēt Dziesmu svētku skatītāji?, Diena.lv, 10.07.2008; savukārt neprofesionālo kameru kategorijā tika iekļautas visas pārējās. Fotožurnālisti un kaislīgākie fotoentuziasti noteikti bija padomājuši par akreditāciju – KM sabiedrisko attiecību speciāliste Annija Senakola FK pavēstīja, ka šādu iespēju 2008. gadā izmantoja 178 personas ²⁾KM informē, ka pagājušos Vispārējos Dziesmu un deju svētkos Preses un informācijas centrs savas darbības laikā izsniedza 431 akreditācijas karti plašsaziņas līdzekļu, projektu, studiju un institūciju pārstāvjiem, tajā skaitā 374 Latvijas un 57 ārvalstu plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem, 178 fotogrāfiem un operatoriem un 60 dažādu projektu un Latvijas valsts institūciju pārstāvjiem. Taču ko darīt ģimenei, kas atbrauc uz Rīgu no Smiltenes, iepriekš pastaigājas pa Mežaparku, fiksējot ģimenes priekus brīvā dabā ar sačabējušo Canon 300D, taču tikai pie koncerta ieejas uzzina, ka arī viņu “vecais lūznis” ir “profesionāla kamera”, jo tai var noņemt objektīvu? Apsargi viņiem var piedāvāt plašu rīcības izvēli: 1) kameru pakārt uz žoga, 2) izmest to mistkastē vai 3) braukt mājās.

Gatis Vanags uzskata, ka KM pārsniegusi savas pilnvaras un nepamatoti diskriminējusi profesionālo fotokameru īpašniekus, kamēr KM atsaucas uz Publisko svētku un pasākumu drošības likumu, kur ikvienam pasākuma organizētājam ir tiesības pasākumu apmeklētājiem izvirzīt savus noteikumus. Pirmajā instances sēdē Vanaga prasību tiesa noraidīja. Notikusi arī pirmā sēde otrajā instancē, bet otrā sēde nolikta uz nākamā gada 10. janvāri. Šobrīd Vanags vāc parakstus, lai pierādītu tiesai, ka viņš nav vienīgais, kuru neapmierina profesionālu fotokameru lietotāju diskriminējoši noteikumi. Parakstīties iespējams Fotomuzejā. Ļoti iespējams, ka no juridiskā viedokļa Gatim Vanagam būs grūti pierādīt pretrunas un nelikumības KM vēlmei organizēt pasākuma kārtību pēc saviem ieskatiem. Taču skatoties uz lietu pēc būtības šeit patiesi ir daudz dīvainību.

KM ir izstrādājusi likumus un programmas, kas Dziesmu un deju svētkus padara par galveno Latvijas kultūras notikumu, latviskās identitātes pamatu. Bez tam Dziesmu un deju svētki nav ministrijas privātais komercpasākums, bet gan tas “pieder” visai tautai. Tādēļ būtu diezgan dīvaini iedalīt cilvēkus pēc dzimuma, ādas krāsas, tautības, apģērba, sejas izteiksmēm, rokas somiņām vai fotokamerām. KM būtu jāgarantē, ka šis pasākums ir pieejams pēc iespējas plašākam cilvēku lokam. Turpetim fotografēšana ir viens no kultūras mantojuma veidošanas instrumentiem.

Pats KM pamatojums, kāpēc profesionālas kameras ir kaitīgas, ir visai komisks – tās varot traucēt citiem baudīt pasākumu. Līdzīgi domā arī tiesa, kas pieņemamu “ekspertīzi” saskatījusi kāda blogera ironiskajā rakstā par spoguļkamerām. Tiesas pārstāvji pēc bloga izlasīšanas secināja, ka “kompaktkameras, kā jau liecina to nosaukums, ir mazākas un vieglākas par spoguļkamerām”. No tā izriet arī tiesas spriedums: “Fotografējot ar spoguļkameru fotografēšanas procesu pavada troksnis (klikšķēšana, dūkšana), kas nav raksturīgs kompaktkamerām”. Tādēļ KM esot pareizi secinājusi, ka spoguļkameras var traucēt citiem apmeklētājiem un viņu aizliegums tās ienest esot pamatots, rezumēja tiesa.

Tas, protams, ir diskutabls jautājums, vai spoguļkameras klikšķa decibeļi pārspēj kompaktkameras pīkstienus, taču interesanti, kurā kategorijā iekļautos tādas ne-pārāk-kompaktas fotokameras bez maināmā objektīva kā Nikon P500 vai Olympus E-20? Un vai apsargs pie ieejas būtu tik erudīts, lai zinātu, ka vidējā formāta Mamiya 7II nav spoguļkamera un tās slēdzis ir klusāks par mobilā tālrunī ienākošas īsziņas signālu? Un vēl noteikti varētu jautāt, vai tiešām kāds blakussēdošais ar “ziepjutrauku”, kurš neprot izslēgt zibspuldzi, citiem fotografējot traucē mazāk par fotogrāfu ar spoguļkameru? Un kā ir ar mobilajiem tālruņiem, kas fotografējot tiek vicināti šurpu turpu pa gaisu un zvana nelaikā? Pie mūsdienu tehnoloģiskās attīstības tempiem nav viegli novilkt robežu, kura kamera ir vai nav “profesionāla”. Ir pavisam mazas kameras ar maināmu objektīvu (piemēram, Nikon V1), un palielas ar nemaināmu (piemēram, Panasonic DMC-FZ100). Dažs labs mobilais tālrunis uzņem kvalitatīvākas fotogrāfijas par vecām digitālajām spoguļkamerām. Ja Dziesmu svētku organizatori vēlas uzturēt kameru iedalījumu, viņiem vajadzētu kategorizēt visas pasaulē eksistējošās fotokameras pēc saviem kritērijiem un šādu sarakstu izsniegt apsargiem.

KM pārstāve vēl nezināja teikt, vai nākamajos Dziesmu svētkos gaidāms līdzīgs aizliegums. “Fotoaparatūras ienešanas kārtību nākamajos Vispārējos Dziesmu un deju svētkos noteiks svētku rīkotājs – Kultūrizglītības un nemateriālā mantojuma centrs, izvērtējot pieredzi iepriekšējo svētku organizēšanā,” pavēstīja KM pārstāve Senakola. Taču es ceru – ja aizliegums paliks spēkā, tad būtu tikai loģiski, ka speciāla akreditācija jāiziet un atsevišķas ložas jāierāda arī cilvēkiem, kas garāki par 1,80 m, pirmskolas vecuma bērniem, sasvīdušiem cilvēkiem, smēķētājiem, pārspīlēti sasmaržinātājiem, cepuru valkātājiem, tantēm ar kuplām frizūrām, alerģisko iesnu slimniekiem, košļeņu košļātājiem, cilvēkiem ar sliktu elpu, mobilo tālruņu lietotājiem utt., jo viņi visi ir potenciāls risks citu apmeklētāju mieram.