Saša Rudenska
Saša Rudenska (Sasha Rudensky, 1979) ir Krievijā dzimusi amerikāņu fotogrāfe, kas pārcēlās uz Ameriku agrā vecumā. Savas bērnības alkas un nepiedzīvotos mirkļus dzimtenē fotogrāfe pārnes vizuālā valodā, reflektējot par mūsdienu Krieviju – tās identitāti, cilvēkiem, kultūru un politiku – un sevi. Viņa jautā un mēģina sakārtot īstās un iedomātās atmiņas, kā aizpildot ģimenes albuma tukšās lapas. Saša Rudenska apvieno dokumentāciju ar filosofisku koncepciju, dabīgajā gaismā tapušās fotogrāfijas piešķir tēliem maigu izpausmi un vieglu nostaļģiju.
Rudenska ir ieguvusi maģistra grādu fotogrāfijā prestižajā Jēlas universitātē, bet pašlaik Vesliānas universitātē strādā par pasniedzēju.
Lūdzu, pastāsti par sēriju Novij Mir. Ko tu vēlies ar šo darbu pavēstīt?
Sērija Novij Mir, pie kuras vēl joprojām strādāju, ir mana meditācija par mūsdienu Krieviju. Tulkojumā no krievu valodas nosaukums nozīmē “Jaunā Pasaule”, un tā ir arī atsauce uz literatūras žurnālu, kas tika publicēts Hruščova atkušņa laikā. Kad iecerēju projektu, es vēlējos vienlaicīgi domāt kā dokumentāliste un horeogrāfe, lai varētu brīvi lietot abas vizuālās valodas. Pirms uzsāku, es noskatījos divas filmas, kas palīdzēja darbu situēt – Dzigas Vertova ietekmīgo “Cilvēks ar kinokameru” un Šantalas Akermanes neatkarīgo dokumentālo filmu “No austrumiem”. Pirmajā ir lietotas dažādas eksperimentālas tehnikas, lai runātu par Padomju ēras sākuma jauno ideoloģiju, kamēr otra lieto ekspresionistisku kritiku, lai izpaustu dziļi izjustu nestabilitāti sistēmas sabrukšanas sākumā. Es vēlējos, lai jaunās bildes iemiesotu elementus no abām filmām – Vertova pārpilnību, humoru un refleksiju, kā arī Akermanes lirisko dzēlīgumu.
Mani virzīja divi jautājumi – kā atspoguļot postideoloģisma paaudzi, kura vairs nevar paļauties uz utopisko pagātni, bet kurai ir jāizveido vienota tagadne, un, ņemot vērā, ka šīs pagātnes nav, kā radīt psiholoģisko ainu, kas var atspoguļot, cik izveidota un subjektīva ir realitāte. Manas fotogrāfijas vienlaicīgi veidoja un izjauca fantāziju. Tās bija mani meģinājumi norādīt uz teatrālo, performatīvo un mākslīgo mūsdienu Krievijas dabu, izdzēšot līniju starp dokumentu un fikciju. Dažas fotogrāfijas ir inscenētas, citas novērojumi, dažas ir ārkārtīgi reālas un pārsātinātas, kamēr vēl citas ir noklusētas un ikdienišķas. Cilvēki ir tēli, kas izspēlē brīvas, dzīvas gleznas telpā, kas šķiet pastarpināta.
Vai tavas fotogrāfijas vairāk stāsta par sabiedrību vai tevi pašu?
Tikai atskatoties atpakaļ es apzinājos, ka ceļojumi uz Krieviju fotografēt bija veids, kā samierināties ar faktu, ka neuzaugu vietā, ar kuru jutos emocionāli saistīta. 2004. – 2005. gadā radītā sērija Remains ir meditācija, sava veida elēģija vēsturei, kuru es nepiedzīvoju. Novij Mir, lai arī noteikti manu rakstura iezīmju atspulgs, ir apzinātāks mēģinājums aplūkot mūsdienu Kreivijas kultūras ainu. Man ir sajūta, ka esmu par pāris soļiem atkāpusies no sava stāstījuma, lai arī pilnībā aizbēgt no sevis nav iespējams.
Vai esi savus darbus rādījusi Krievijā? Vai tie tiek uztverti savādāk kā Amerikā?
Pagājušā gada decembrī es pirmoreiz piedalījos izstādē Krievijā, tā bija FotoDepartment organizēta izstāde Sanktpēterburgā. Dažas bildes puplicēja arī krievu Esquire. Man bija ļoti patīkami piedalīties, jo vienmēr esmu gribējusi, ka darbi tiek eksponēti vietā, kur tie tika radīti. Reizēs, kad esmu darbus parādījusi neformālā gaisotnē, krievu publikas reakcija atšķiras no Rietumiem, tā ir rezervētāka un dažkārt cilvēki ieņem aizsardzības pozīciju, it kā es atklātu tiešus dzīves aspektus, kuriem būtu jāpaliek noslēptiem vai kurus nebūtu vērts uzsvērt; šis aspekts gan attiecas mazāk uz Novij Mir fotogrāfijām.
Kā tu vērtē mūsdienu Krievijas dokumentālo fotogrāfiju?
Katru gadu atgriežoties es arvien vairāk apzinos, cik liels entuziasms valda fotogrāfijas jomā Krievijā. Tas iedrošina. Esmu arī dzirdējusi gandrīz vienbalsīgas sūdzības, ka trūkst augstākā līmeņa fotogrāfijas programmu, ka nav finansējuma izstāžu rīkošanai un stipendijām, ka vajadzētu komerciālākas galerijas un mecenātus, kas kolekcionētu fotogrāfiju. Taču ar dažu entuziastu milzu pūlēm situācija sāk mainīties.
Lūdzu, dalies kādā neaizmirstamā stāstā, ko piedzīvoji fotografējot!
Kad es vēl biju sērijas Novij Mir koncepcijas sākuma stadijā, es visai muļķīgi naivā veidā izdomāju, ka vēlos nofotografēt oligarhu. Maskavā tas šķita neiespējami – tā ir pārāk liela, aizņemta un bagāta, taču man bija sajūta, ka Kijevā es varētu. Es apjautājos, vai kāds no maniem draugiem, kam ir lieliski sakari un kas jau agrāk man palīdzējuši, nezina, un man kādu ieteica. Tikšanās bija sarūgtinoša, viņš nebija piemērots, taču ieteica draugu – kādu jaunu skaistu juristu, kuru raksturoja kā neatvairāmu. Aleksejs patiešām bija šarmants un ļoti pretimnākošs, īpaši pēc tam, kad viņam pateicu, ka esmu ieinteresēta tematā “sekss un vara”… Pēc tam sekoja man iestudēts šovs – viņš kliedza pa telefonu, deva norādījumus asistentiem un bija pārlieku familiārs ar sekretāri. Fotografējot es apzinājos, ka pateisībā esmu lieciniece realitātei – līdzīga situācija notika arī ikdienā. Tā vietā, lai būtu godprātīgs priekšnieks, Aleksejs spēlēja lomu, kāda piestāvēja dārga uzvalka īpašniekam. Tā bija izrāde, apzināta identitātes rediģēšana, sevis projicēšana, un ideja, kas bija kļuvusi par projekta noteicošo aspektu.
