Valdemārs Upītis
Valdemārs Upītis vienmēr pamanījās būt klāt – savas radošās darbības laikā viņš bija iemūžinājis teju visu notikumu atskaņas Latvijas ainavā – pirmskara lauku un pilsētu skatus, karā sagrauto Vecrīgu un no jauna uzcelto pēckara ikdienu.
Valdemārs Upītis dzimis 1904. gada 6. septembrī Jumurdas Vecrūsiņos, Vidzemes augstienē, un ir vidējais dēls slavenajā brāļu Upīšu trijotnē. Vecākais – Pēteris Upītis – ir izcilais augļu koku un dekoratīvo augu selekcionārs (pazīstams ar viņa vārdā nosaukto Dobeles ceriņu dārzu un izmēģinājumu staciju), arī fotogrāfs (dokumentējis Pirmo pasaules karu), vēlāk iemūžinājis sava plašā selekcijas darba rezultātus; jaunākais – Augusts Upītis – pēc došanās trimdā uz ASV pēc Otrā pasaules kara kļuvis par pazīstamu fotogrāfu. Brāļi nav bijuši vienīgās atvases savā ģimenē – tajā augušas arī divas meitas – Marta un Emma.
Pirmais fotogrāfa iemaņas talantīgajā ģimenē apguvis vecākais brālis Pēteris. Viņš uzskatījis, ka tas ir amats, kas vienmēr var nodrošināt iztiku. Pirmā pasaules kara laikā nonācis armijā, viņš kļuva par latviešu strēlnieku pulku fotogrāfu. Frontē viņš uzņēma ap divarpus tūkstošiem negatīvu, kas līdz mūsdienām diemžēl nav saglabājušies.
Kara sākumā Pēteris uzdāvināja Valdemāram fotoaparātu ar stikla platēm. Valdemārs tolaik vēl mācījās – vispirms Vestienas pirmās, pēc tam Ērgļu otrās pakāpes pamatskolā. No 1922. līdz 1926. gadam V. Upītis gāja Rīgas pilsētas 1. vidusskolā. Fotografēšanas prasmi tolaik viņš bija apguvis jau tik labi, ka uzreiz pēc skolas beigšanas sāka darbu pie ilustrēto žurnālu, tūrisma prospektu un plakātu veidošanas. Vēlāk viņš uzņēmis daudzus fotouzņēmumus žurnālam Atpūta, pastmarku sērijai ar Latvijas dabas ainavām, Latvijas konversācijas vārdnīcai. Pirmās brīvvalsts laikā Valdemārs aktīvi darbojās visur, kur fotogrāfija palīdzēja raksturot apkārt esošo vidi un veidot cilvēku izpratni par savu valsti un tās skaistumu. 1935. gadā viņš izdeva pastkaršu sērijas, veltītas Brāļu kapu ansamblim un jaunatklātajam Brīvības piemineklim.
1936. gadā Upītis iekārtoja plašu fotolaboratoriju vēl pilnībā nepabeigtā nama Brīvības ielā 4/6 pagraba stāvā un turpināja nodarboties ar “fotogrāfisku pastkaršu rūpniecību”. Tajās atainotas neskaitāmas Latvijas ainavas – Kurzemes piekraste un Latgales ezeri, neticami skaistā Daugavas senleja un Staburags, taču sevišķi tuva Valdemāram vienmēr bijusi Gaiziņa puse. Darbā Valdemārs nu bija kļuvis par profesionāli – īstās ainavas meklēšanai un apgaismojuma gaidīšanai viņš bija gatavs ziedot stundām laika. Vecrīgā Valdemārs ne tikai zinājis katru ielu un namu, bet arī to, cikos katrā no vietām būs bildēšanai piemērotākais apgaismojums.
Jau trīsdesmitajos gados Valdemārs sāka aktīvi interesēties par krāsu fotogrāfiju. Pirmie uzņēmumi tika veikti ar firmas Devin vienas ekspozīcijas trīs krāsu kameru. Savu pirmo fotoalbumu – Rūpnīca VEF – Valdemārs Upītis izdeva 1936. gadā. Tolaik viņš iesaistījās darbā par kinooperatoru vairākās VEF ražotajās īsmetrāžas dokumentālajās filmās – Sirmā Rīga, Latvijas eksports un citās. Darbu dokumentālajās filmās viņš turpināja arī vācu okupācijas laikā, kad Rīgā uzņēma īsfilmas Cūkas nelaime un Tavas rokas. V. Upītis strādājis par operatoru arī pilnmetrāžas filmās Kaugurieši (1941), Mājup ar uzvaru (1947) un Rainis (1949). Otrajā pasaules karā tika izpostītas brāļu mājas Jumurdā – bojā gāja gan Pētera selekcijas izmēģinājumu lauki un augļu dārzs, gan negatīvi. Ap šo laiku emigrācijā devās Augusts Upītis.
Pēc kara Valdemārs sadarbojās ar izdevniecībām, veidojot atklātņu komplektus. Jau no piecdesmitajiem gadiem viņš uzņēma krāsu fotogrāfijas, kur, līdztekus virtuoziem un daudzveidīgiem dabasskatiem, tagad bija redzami arī jaunie Rīgas rajoni – Āgenskalna Priedes, Jugla u.c. Sākot ar 1950. gadu beigām Latvijā strādājošo brāļu rokās, pateicoties emigrējušā Augusta ilggadīgai palīdzībai, nonāca kvalitatīvi, ārzemēs ražoti fotomateriāli.
Valdemārs apguva firmas Kodak fotomateriālus un tehnoloģijas. Sešdesmitajos gados viņš izdeva desmitiem šādu atklātņu komplektu: Latvijas skati, Ogre, Rīga un daudzus citus. Viņa attēli tika publicēti fotoalbumos Padomju Latvija (1965, 1970, 1979), Rīga (1971) un neskaitāmos citos, turklāt viņš izveidoja arī savus autoralbumus Sigulda (1964, 1966, 1967, 1975, 1978) un Vecrīga (1978).
Ilgstoša sadarbība izveidojās ar populāro žurnālu Zvaigzne – tapa daudzi vāku fotouzņēmumi un reprodukciju fotogrāfijas mākslas atvērumam. Mūža nogalē fotogrāfs turpinājis darboties savā jomā, cenšoties gatavot jaunus projektus un popularizēt senāk uzņemtos attēlus, sekojis līdzi izmaiņām Latvijas ainavās un pārdzīvojis par daudzu pasakainu dabas ainu izmainīšanos un izzušanu. Fotogrāfs mūžībā aizgāja 1986. gada 13. decembrī, apglabāts Raiņa kapos.
Mūsdienās Upīša fotogrāfijām vispirms jau ir kultūrvēsturiska nozīme – viņš iemūžinājis daudzas lietas, kas jau izgaisušas no sociālās apziņas, savukārt pašām jaunākajām paaudzēm var būt pat nezināmas: Daugavas senleja pirms appludināšanas, transporta satiksme cauri Vecrīgai un citas vērtīgas ainas. Nenoliedzami svarīgs ir arī veids, kā Upītis šos attēlus uzņēmis – tie ir patētiski, detaļām bagāti un pieredzes caurstrāvoti.
Autors izsaka pateicību Ivaram Upītim par palīdzību raksta tapšanā
