Intervija ar Māru Brašmani

Fotogrāfe Māra Brašmane (1944) daudz fotografējusi dzīves mirkļus, draugus māksliniekus, arī Rīgu, bet tikpat mīļa viņai ir daba. Brašmanes fotogrāfijas izmantotas daudzu mākslas grāmatu ilustrācijās, arī JRT izrādes Klusuma skaņas noformējumā. No 1973. gada Brašmane strādājusi par Rundāles pils muzeja fotogrāfi un pēc tam Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.

Fotogrāfe sagaida savā Rīgas nomales dzīvoklītī ar ķimenēm pārkaisītiem ūdens kliņģeriem. Kamēr vāras kafija, viņa izrāda darbistabu, kuras sienas rotā ģimenes portreti. Viesistabā uz palodzes pavasara gaismu gaida puķu podi, bet grāmatu plaukti lūzt no foto albumu svara. Lai arī fotogrāfe visu mūžu domas un sajūtas paudusi attēlos, viņa piekrīt intervijai un stāsta. Par to, ka bērnībā bijusi kautrīga, bet ar laiku caur fotogrāfiju iemācījusies tuvoties cilvēkiem un uzsākt sarunu. Par jaunību, kad strādājusi Rundāles pils muzejā un iemīlējusi klusumu, par šodienas projektiem. Viens no tiem – izstāde Sievietes, sievietes… – apskatāms galerijā Pegazs līdz 6. aprīlim. Fotogrāfe brīdi noraugās manī un nosaka: “Man patīk pētīt sievietes! Viņas ir tik sarežģītas un noslēpumainas.”

Kur slēpjas melnbaltās fotogrāfijas maģija? Cilvēki bieži vien, runājot par mākslas fotogrāfiju, to domā melnbaltu.

Es arī piekrītu! Krāsa ir jāprot parādīt, tai piemīt liels spēks. Melnbaltajai fotogrāfijai ir cita domāšana, tajā operē ar gaismu un kontrastiem, var veidot drāmu, pateicoties gaismēnām. Krāsa daudz ko padara maigu un pieņemamu, mīlīgu, skaistu un pat saldu. Melnbaltā fotogrāfija visu var padarīt dramatiskāku. Arī melnbaltās filmas uztveru citādāk. Krāsainā fotogrāfijā sižets pakārtojas, tur svarīgi akcenti.

Kā rodas kadri? Vai darbam ir nepieciešami kādi rituāli?

Nē, rituālu man nav, tomēr visu vajag izdomāt.

Bet viena no jūsu fotogrāfiju raksturīgākajām lietām taču ir dabiskums!

Es nezinu, kā cilvēki manas fotogrāfijas uztver, jo pie mums par to daudz neizsakās. Nedarīt nevaru, man gribas gan atklāt, gan pateikt to, ko jūtu, kā arī parādīt cilvēkus. Jā, manās bildēs ir daudz draugu, vienkāršāk tomēr ar draugiem – viņi ir pieejamāki un velta vairāk laika. Par svešajiem, kas arī ir daudz bildēti – tur noteicošā ir uzticēšanās, arī sakritība un gaisma. Esot klāt, vēlamais moments rodas. Ir cilvēki, kuru portreti izdodas tikai pēc gadiem.

Daudz kas slēpjas gaidīšanā…

Jā, fotogrāfija man ir iemācījusi pacietību. Pilsētā tas ir visizteiktāk. Varbūt no malas izskatās, ka staigāju, bet īstenībā es sagaidu. Sagaidu to vajadzīgo elementu, kustību, kas rada attēlu. Vislabāk ir pastāvēt uz vietas. Ikdienā mēs visi skrienam, nav laika.

Kāpēc izvēlējāties tieši fotogrāfiju?

Pirms fotogrāfijas man bija sapnis par tēlniecību, apmeklēju studiju VEF Kultūras pilī. Strādāju, piedalījos izstādēs, bet sapratu, ka, lai stātos kādā no mākslas skolām, jābūt labam zīmētājam. Saprotot, ka amatiera līmenī visu mūžu palikt nevēlos, izlēmu par labu fotogrāfijai. Tur arī ir gaisma un forma, un es cenšos ar gaismu parādīt formu. Viena lieta nav mainījusies – man patīk fotografēt ar filmu. Digitālais laikmets ir ģeniāls tieši tā ātruma dēļ – uztaisi bildi, ieliec datorā un, pat ja nepieciešams retušēt, tā ir gatava. Ar filmu ir citādāk, tai, manuprāt, ir cits dziļums, neizsakāma tonālā ietilpība, tā ir plastiska.

Ko fotogrāfija jums nozīmē?

Patiesībā visu, jo neko citu neesmu darījusi. Agrā jaunībā pēc vidusskolas es strādāju pie ģeodēzistiem un komandējumu laikā daudz fotografēju, pa naktīm attīstīju un kopēju bildes. Tobrīd meklēju darbu, kas būtu saistīts ar fotogrāfiju, kur būtu iespēja mācīties, apgūt ko jaunu un kas būtu interesants. Pēteris Vanags, kurš strādāja Rundāles pilī, meklēja laborantu un uzrunāja mani. Tā bija īstā vieta! Tas bija 1973. gads, pilī bija tikko sākusies restaurācija, un darba tur bija daudz. Tā es aizgāju uz laukiem, kur bija jāpierod pie klusuma. Ierastās pilsētas skaņas nomainīja pūces, zaķi, eži… Atbraucot atpakaļ uz Rīgu bija atkal jāpierod no jauna, likās, ka nav gaisa un viss ir putekļains. Bet pilsētniekam tie ir neaizmirstami iespaidi. Pilsētnieks nezin, kā zied rudzi, piemēram. Rundāle bija laba skola, es iemācījos arodu, taču tas arī atņem radošumu, kurā ir daudz nejaušību. Pēc Rundāles man pat likās, ka neko radošu vairs nespēšu izdarīt, nopietni nododoties darbam, tas ļoti izsūc enerģiju.

Kā jūs tagad pavadāt savas dienas?

Man ir visādas dienas, bet galvenais ir visu laiku kaut ko darīt, pat, ja kaut kas nesanāk, treniņa sajūtu vajag uzturēt dzīvu. Kaut kam ir jānododas, jāizlemj un jādara, visu vajag mierīgi pārdomāt. Lai iecerētais iznāktu, ir jābūt skaidrībā, ko vēlies pateikt. Man ļoti patīk staigāt, pētīt dabu un pavasarī stādīt puķes. Dažkārt, kad esmu nolēmusi doties foto gaitās, kad filmas un statīvs līdzi, bet nav īstās gaismas, es izvēlos būt dārzniece.

Vai ir atšķirība, kā fotografēja Māra Brašmane 1960.-70. gados un šodien?

Varbūt to kāds mākslas pētnieks var konstatēt. Es tāpat fotografēju pilsētu, tikai tā ir citādāka, laiks ir cits. Nevar iekāpt tajā pašā upē otrreiz. Cilvēki ir mainījušies, un attieksme ir cita. Taču es daru, es turpinu – krāsaino sēriju – ūdeņu ciklu. Man ļoti patīk tirgus, cilvēku tipāži tur, ir arī daudz jauna materiāla. Pamazām papildinu Muzejnieku sēriju, krāju klusās dabas. Ir sērija par cilvēkiem un viņu telpaugiem Augi mums līdzās. Man ļoti patika strādāt pie šīs sērijas, jo katrs cilvēks aizsūtīja pie nākamā, katrreiz citādāka; es pārvarēju kautrību, kas man bijusi jau no bērnības, jo mērķis bija, tādēļ bija jādomā tikai, kā to realizēt. Jau pēc izstādes kādā rudenī Nidā parādīju darbus Antanam Sutkum, un viņš tos atzina par labiem. Ir svarīgi dzirdēt kādu – vēlams objektīvu – vērtējumu. Ja tāda nav, tad kļūdas var ieraudzīt tikai izstādē.

Vai jums nav neviens, pie kā aiziet parunāties, parādīt darbus un uzklausīt domas?

Ir, bet laika distance ir svarīga, jo tad pats vari iznākumu novērtēt objektīvāk. Viss mainās, arī fotogrāfijā ir jaunas tendences, digitālā fotogrāfija ir ienesusi lielu brīvību. Es nevaru izmainīties, esmu tāda, kāda esmu, un varu rādīt, ko protu, lai arī mēģināt jaunas lietas gribas. Kādreiz gan esmu dzirdējusi, ka cilvēki ir pārsteigti redzot manas ūdens bildes, bet tur pat nav abstrakciju, tā ir reāla daba.

Bet kas visvairāk ir mainījies kopš jūsu jaunības laikiem?

Ir iespēja darīt un iet uz visām pusēm. Tā ir brīvība izteikties, kā vēlies. Protams, ir jāapgūst amata rīki, profesija, ar kuru vēlies nodarboties, taču lielākā atšķirība ir tā, ka ir iespējas. Foto izglītības trūkums Latvijā pat ir labs, jo tas atklāj drosmīgākos un uzņēmīgākos, kas atrod iespējas un aizbrauc mācīties uz Londonu, Amsterdamu un Ņujorku. Mums nebija tādu iespēju. Tas daudz ko pasaka, un es to izjūtu. Es sekoju līdzi, lasu, bet neaizskriešu es nekur. Nav vairs tā jaunības dulluma, kad vairāk mēģina, pārbauda savas spējas. Agrāk, piemēram, konkursos varēja piedalīties tikai caur klubu, nevarēja tā vienkārši nosūtīt. Mums bija iespēja lasīt divus žurnālus: Sovetskaja Fotografija (Padomju Fotogrāfija) un čehu izdevumu krievu valodā, lai gan varēja pasūtīt arī poļu, vācu, čehu Fotografie oriģinālvalodā, dažkārt varēja nopirkt arī ungāru foto žurnālu. Fotoklubā varēja apskatīt ārzemju fotokatalogus un gūt ieskatu par tur notiekošo. Ar draugu palīdzību dažreiz Valsts bibliotēkā dabūju papētīt austriešu Kameru (Camera Austria). Tomēr kopumā padomju laiks bija ierobežojošs, trūka informācijas. Tagad pērku daudz grāmatu, jo tās agrāk ir pietrūkušas. Mūsdienās jāiet un jāmeklē, bet ir vairāk iespēju – portfolio skates, konkursi, festivāli, kurus iespējams apmeklēt un piedalīties. Toreiz pietrūka izglītības, Maskavā varēja mācīties kino, Latvijā bija klubi, tātad pašdarbība un vēl kādi fakultatīvi kursi. Tagad var redzēt jauniešus Rīgā staigājam ar statīviem, tas ir patīkami.

Tātad vismaz izglītības jomā nekas daudz nav mainījies. Kāpēc? Vai ir cerība?

Mūsu ir ļoti maz. Pie mums ilgus gadus fotogrāfiju nevērtēja kā mākslu, tās ir rokas, kas dara darbu. Man patika strādāt ar mākslu un māksliniekiem, varēju daudz ko redzēt un piedzīvot, taču tāds darbs ir jāmīl. Fotogrāfa profesija Latvijā ir ļoti zemu klasificēta, tā ir problēma. Lietuvā, piemēram, fotogrāfi spēja apvienoties, uzņemties vadību un pārliecināt. Tur vienmēr bijusi spēcīga Fotogrāfu savienība, kas popularizēja fotogrāfiju un iedibināja izglītību. Viņi ieaudzināja, ka tā tiek pieņemta un vērtēta. Izglītība prasa arī mācībspēku, bet, ja pie mums no mācību grāmatām met laukā jau Čaka dzeju, es nezinu… Varbūt mums nav tās nepieciešamās jaudas. Tomēr es ceru, ka jaunā paaudze, kas ieguvusi profesionālu augstāko izglītību, dibinās tādu arī mājās.

Vai kādu fotogrāfu jūs varat saukt par savu skolotāju?

Es varētu nosaukt daudzus, taču vislielākā autoritāte ir darbs. Ir ļoti daudz jādara un jāmācās, jāinteresējas un jāiedziļinās, un tikai tad cilvēki var palīdzēt. Ja es būtu jaunāka, es ietu mācīties pie Andreja Granta, jo pie viņa iegūst ļoti labu skolu, ne jau tikai tādēļ, ka viņš, piemēram, fiziski iemāca attīstīt. Manā jaunībā Egons Spuris bija lielākā autoritāte un viens no retajiem, kas spēja analizēt bildi un norādīt kļūdas. Ir liels talants būt smalkjūtīgam: kad Spuris ko pateica, cilvēks pēc tam laimīgs gāja labot. Visu mūžu viņu pieminu un domāju, kaut tādu cilvēku būtu vairāk. Viņš man arī teica: “Lai cik vienkāršs nebūtu tavs aparāts, tu no viņa dabū ārā visu, ko vien vari!” Ir svarīgi saprast, kas nav kārtībā, kas jāuzlabo, nevis dzirdēt: “Tev te jānogriež!” un viss.

Pastāstiet par projektu Augi mums līdzās!

Laikmetīgās Mākslas centrs 2007. gadā veidoja izstādi Urbanoloģija, un tēma, ko piedāvāju, bija Augi mums līdzās. Vienmēr esmu domājusi, kādēļ cilvēkiem ir nepieciešami augi – ejot pa ielu vēroju nokrautās palodzes un noaugušos logus, kur saule vairs netiek iekšā, un nodomāju, ka tur droši vien dzīvo vecs cilvēks, kam augi ir tādi kā līdzcilvēki. Un tā jau patiesībā varētu būt – tie jākopj kā draudzība, jāmīl un jārūpējas. Bet ir taču ģimenes ar bērniem, un arī viņiem ir augi. Pat lauku mājās, kur ir dārzs, māja ir pilna ar augiem. Un tā es nokļuvu pie trim puišiem, no kuriem viens ir galerists, un viņu māja bija pilna ar kaktusiem, balkons apaudzēts – neticami! Viņi skaidroja, ka mums kā ziemeļniekiem, pietrūkst saules, un ar augiem mēs gribam pagarināt vasaru, ka augi mums palīdz pārziemot un sagaidīt sauli. Interesanti katram iemesli. Citreiz, ejot uz aptieku, ievēroju, ka arī tā viscaur ir zaļa kā dārzs; uzrunāju aptiekāri, un arī viņa, kaut samulsa, man nopozēja. Parunājāmies, un viņa man pastāstīja, ka vienmēr mājās bijuši augi, un tie viņai nepieciešami tāpat kā gaiss, ko elpot. Valmierā biju ciemos pie kādas daiļdārznieces, kura vasarā visus podus iznes dārzā, izvietojot uz četrstāvīgas stalažas. Šī kundze savukārt ieteica aiziet pie kāda vīra kaimiņos, kurš padomju laikā dienējis armijā Sahalīnā, un kopš tā laika ir apburts ar dabas krāšņumu, tādēļ arī mājās sācis turēt augus. Katram cilvēkam ir savs stāsts, man ir ārkārtīgi interesanti viņus satikt un uzklausīt. Ir taču svarīgi gūt baudu un gandarījumu no sava darba!

Vai cilvēkiem ir kopīga izpratne par skaistumu?

Drīzāk jau nē, katram no mums ir sava skaistuma izpratne. Protams, ir vispārpieņemti, vīriešu izpratnē skaistuma standarti, etaloni. Sieviete, cilvēks ir skaists, neatkarīgi no parametriem. Tāpēc es mēģinu parādīt šo skaistumu, kādu to redzu, taču nedrīkstu viņam nodarīt pāri. Fotogrāfs cilvēka īpatnību var gan nomaskēt, gan izcelt. Skaistums katrā ziņā nav saistīts ar fizisko, bet dvēseli. Cilvēki mani iedvesmo.