Lara Gasparoto
Lara Gasparoto (Lara Gasparotto, 1989) dokumentē savu draugu ikdienu šķietami vienkāršā un intīmā manierē. Sākotnēji viņa šos fotodienasgrāmatai līdzīgos attēlus ievietoja savā Thumblr profilā, taču šobrīd viņa tos izmanto, lai veidotu puzlei līdzīgas kolāžas uz mākslas galeriju sienām. Viņa ir no Ljēžas Beļģijā, un vietējās fotobiennāles kuratori ieteica viņu kā vienu no jaunajiem talantiem, ko noteikti nevajadzētu palaist garām nepamanītu. Katrā ziņā Lara šobrīd ir uz panākumu ceļa – martā iznāca viņas pirmā grāmata, savukārt izstādes tiek organizētas viena pēc otras.
Kad un kādā veidā tu sāki nodarboties ar fotogrāfiju?
Ar fotogrāfiju sāku aizrauties piecpadsmit gadu vecumā. Fotografēju savus draugus skolā vai brīvdienās kopā ar manu ģimeni. Kad man bija četrpadsmit gadu, sāku studēt mākslu un turpināju to darīt trīs gadus. Studiju beigās biju kaut kādā ziņā pazaudējusies. Fotogrāfija sāka mani ieinteresēt vairāk, lai gan tajā laikā es neko par to nezināju. Septiņpadsmit gadu vecumā iestājos fotogrāfijas departamentā Santlukas skolā Ljēžā, kur mācījos pie tādiem pasniedzējiem kā Alens Žensens, Emanuēls Dotrepe un Žans Žansī, kuri patiešām man ir iemācījuši izprast fotogrāfiju. Kopš tā laika nekad neesmu apstājusies drudžaini fotografēt. Man ātri vien kļuva skaidrs, ka iecienītākā tēma ir apkārtne un spēcīgā saikne ar draugiem.
Kā tu raksturotu to, kas tevi interesē fotogrāfijā?
Mani interesē sapņu, sajūtu un nostalģijas portretējums manas paaudzes fotogrāfijās. Attēlus es uzņemu spontāni, ceļojot vai vienkārši burzoties pa pilsētu, un tas man sniedza lielu brīvību strādāt. Man patīk kontrasts starp cilvēkiem un vietām un kā jēga un nozīme parādās caur asociācijām.
Šķiet, tava karjera ir uzņēmusi apgriezienus. Tomēr, jo vairāk izstāžu tiek organizētas, jo mazāk fotogrāfiju mēs redzam tavā Thumblr profilā. Kā panākumi ir ietekmējuši tavu daiļradi?
Protams, izstāžu organizēšana un grāmatas sagatavošana publicēšanai prasa daudz pacietības un nervu, tas ir laikietilpīgs un darbietilpīgs process. Tomēr tas ir labs stress, jo gribu iet tālāk un panākt arvien augstāku kvalitāti savos darbos.
Kā tev izdevās publicēt grāmatu?
Es un cilvēki no Yellow Now sanācām kopā, lai izstrādātu ļoti personīgu grāmatu. Tas bija sarežģīti, jo mani attēli ir uzņemti salīdzinoši nesen (vecākā fotogrāfija ir uzņemta 2009. gadā), tāpēc bija grūti ievērot distanci. Turklāt nekad neesmu apmierināta ar padarīto, vienmēr šķiet, ka varētu labāk. Tomēr ceru, ka pēc gadiem es varēšu atskatīties uz šo grāmatu un būt lepna par paveikto.
Tā kā mums nebija daudz laika grāmatas sagatavošanai, tas bija sarežģīti, bet galu galā tā raksturo mani un manus darbus, tiem raksturīgo juceklīgumu un spontānumu… Manuprāt, ikviens varēs atrast kādu interesantu stāstu šajā grāmatā, pat ja pasniegšanas veids šķiet nedaudz mežonīgs.
Kāds ir nākamais projekts, pie kura šobrīd strādā?
Mans nākamais projekts ir piedalīšanās Francijā notiekošajā fotofestivālā Les Boutographies šī gada jūnijā. Nākamgad paredzētas izstādes Beļģijā un Ķīnā. Esmu arī sākusi strādāt pie personīga ekranizējuma par jauniešiem un šogad atgriezīšos Ukrainā. Savukārt septembrī došos uz Kaliforniju un Panamu, lai sāktu strādāt pie projekta par Amerikas jauniešiem.
