Gregorija Krūdsona īstais moments
Štenersena muzejā Oslo līdz 12. augustam apskatāma amerikāņu fotogrāfa Gregorija Krūdsona (Gregory Crewdson, 1962) izstāde Vientuļā vietā (In a Lonely Place). Tajā izvietoti darbi no trim sērijām: Jāņtārpiņi (Fireflies, 1996), Zem rozēm (Beneath the Roses, 2003-2007) un Rezervāts (Sanctuary, 2010).
Gregorijs Krūdsons ieguvis maģistra grādu fotogrāfijā prestižajā Jēlas universitātē, kurā pašlaik arī strādā kā pasniedzējs. Fotogrāfam bijušas neskaitāmas izstādes Amerikā un pasaulē, viņa darbi iekļauti nozīmīgāko mākslas muzeju kolekcijās, tostarp MoMA, Metropolitēna mākslas muzejā, Vitnija Amerikāņu mākslas muzejā un Sanfrancisko Modernās mākslas muzejā; Krūdsons ir arī Ārona Siskinda stipendiāts. Interesanti, ka tīņa gados viņš spēlējis pankroka grupā, kuras hīts Let Me Take Your Photo izmantots Hewlett Packard digitālo foto kameru reklāmā. Taču fotogrāfijas pasaulē viņš visvairāk zināms kā inscenētās fotogrāfijas meistars.
“Krūdsons ir viens no drosmīgākajiem un atjautīgākajiem laikmetīgajiem māksliniekiem, kas izmanto fotogrāfiju. Krūdsons ir patiesi svarīga figūra mūsdienu mākslas pasaulē. Viņš ir pasaulslavens un ietekmējis veselu jauno fotogrāfu paaudzi,” tā Kīts F. Deiviss (Keith F. Davis), Nelsona-Atkinsa mākslas muzeja kurators. Krūdsona darbu cena līdz šim sasniegusi 150 000 dolāru latiņu, taču Smitsona institūta žurnālam fotogrāfs uzsvēris, ka nauda viņam nerūp. “Man ir svarīgi mēģināt atrast kaut ko neaprakstāmu, skaistu un noslēpumainu šajā pasaulē.”
Gregorijs Krūdsons ir slavens ar savu bilžu radīšanu. Ikvienu galarezultātu veidojušas neskaitāmas darba stundas, sākot ar fotogrāfa idejām, kas bieži rodoties peldes laikā, skicēm un to pārtapšanu scenogrāfijā telpā. Turklāt viņa komandā strādā līdz pat sešdesmit palīgu, kuri ceļ dekorācijas, uzstāda gaismas, operē ar kameru un – ne mazāk svarīgi – tiek galā ar loģistikas un administratīvajām problēmām. Krūdsons atzīst, ka viņu vairāk interesē bilde, kura atrodas viņa prātā, tādēļ viņš nestāv aiz fotoaparāta, bet pārrauga visu procesu līdz smalkākajai detaļai, jo katrai ir paredzēta noteikta vieta.
Gregorija Krūdsona bildes daudzi salīdzinājuši ar kino pasauli. Patiesi, viņa fotogrāfijās var saskatīt ietekmi no Deivida Linča un Alfrēda Hičkoka, taču nevar nepiekrist Keitijai Kitamurai (Katy Kitamura), kura žurnālā Frieze rakstījusi, ka “katra Krūdsona fotogrāfija darbojas kā kompakta drāma, kurā nozīme ir sadalīta vairāku vizuālo punktu starpā. Nozīmes un stāsta blīvums tiek radīts starp šiem punktiem, tādējādi Krūdsons atsaucas uz klasisku simbolu attēlošanas veidu, kurš atrodams drīzāk glezniecībā nevis kino vai fotogrāfijā.” BBC videofilmā Krūdsons piebilst, ka, lai arī strādā ar komandu, kuru veido kino cilvēki un lieto kino gaismošanas tehniku, viņu interesē tikai viena perfekta mirkļa radīšana.
Atgriežoties pie izstādes, ārēji ekspozīcijā apvienotās trīs sērijas var šķist dažādas – pie vecākā darba Jāņtārpiņi fotogrāfs strādāja viens 1996. gada vasarā, kuru pavadīja ģimenes vasarnīcā Masačūsetsā. Krūdsons katru vakaru fotografēja jāņtārpiņus, kuru skaistums fotoaparātam patiesībā ir netverams. Tieši tas Krūdsonu piesaistījis, varam lasīt fotoalbuma ievadā, ko 2007. gadā klajā laida izdevniecība Skarstedt Fine Art. Turpat arī lasām, ka Krūdsonu interesē nakts ainava, gaisma kā naratīvs, kā arī daba kā psiholoģisks noslēpums. Uzaugot 1960. gadu Bruklinā, Krūdsonu intriģēja tēva profesija – psihoanalītiķis. Izstādes video Krūdsons stāsta, ka tēva birojs atradies mājās, un šis fakts veidojis noslēpuma sajūtu. Turklāt Krūdsons cietis no disleksijas, tādēļ viņu piesaistīja fotogrāfija.
“Man ir ļoti grūti domāt lineāri, vairāk domāju attēlos,” piebilst fotogrāfs. Bērnības pieredze, sajūtas, kā arī aizraušanās ar tādu fotogrāfu kā Daiena Arbusa, Lī Frīdlanders, Roberts Franks un vēlāk arī Sindija Šērmane darbiem iespaidojušas vienu no raksturīgākajām Krūdsona fotogrāfijas iezīmēm – kontrastu starp objektivitāti un intimitāti, dabu un cilvēka radīto, krustpunktu starp reālo un nereālo, atturību un jutīgumu, apziņu un bezapziņu.
Šīs iezīmes skaidrāk redzamas otrā Krūdsona darbā, kurš iekļauts izstādē un uzskatāms par autora rokrakstu vai vismaz zināmāko sēriju – Zem rozēm. Šis darbs ataino Krūdsona aizraušanos un eksperimentus ar gaismu, autoram tik mīļo krēslas mirkli, kas rada vēl lielāku noslēpumainību un spriedzi, liekot lasīt starp rindām, uzdodot jautājumus un mēģinot atšifrēt autora fantāziju. “Manas fotogrāfijas ir par mirkļa meklējumiem – par perfektu momentu. Manuprāt, visspēcīgākais brīdis visā procesā ir tad, kad viss sastājas savās vietās, radot perfektu, skaistu un nekustīgu momentu. Šis mirklis manai dzīvei piešķir jēgu,” atzīstas Gregorijs Krūdsons Bena Šapiro filmā Īsas tikšanās (Ben Shapiro, Brief Encounters, 2012), kura uzņemta par sēriju Zem rozēm un tās tapšanas procesu.
Fotogrāfiju sērijas vizuālais tēls ir Krūdsonam labi zināmās Masačūsetsas mazpilsētas un varonis – vidējais amerikānis. Šis mirklis, ko Krūdsons radījis, ir drāma, detektīvs, sirreāla pasaule, kurā plosījušās dabas un iekšējās katastrofas, kurā cilvēki pārvēršas, dzīvo neziņā, milzu vientulībā, gaidās un klejo kā mēnessērdzīgie. Katrā ziņā skatītājs visu laiku atrodas uz pārsteiguma sliekšņa, jo viņš ne tik vien nezina, kā atrisināsies stāsts, bet arī var tikt pārsteigts par atmiņu uzliesmojumu. Iespējams, viņš ir uzturējies līdzīgā Amerikas viesnīcā, iespējams, viņa guļamistabas iekārtojums ražots tajā pašā firmā, vai arī dzelzceļš, kas redzams fotogrāfijā, patiesībā iet gar viņa māju. Tādējādi Krūdsons rada vēl vienu momentu, kurā iemiesojas fantāzija.
Vēl kāda saikne ar kino pasauli Krūdsona fotogrāfijās atklājas modeļu izvēlē – tie ir aktieri, piemēram, Džuliāna Mūra, Gvineta Paltrova un Tilda Svintone. Aperture fonds sadarbībā ar New York Times Magazine 2011. gadā izveidoja izstādi The New York Times Magazine Photographs; tās materiālos tika iekļautas Gregorijs Krūdsona rakstītās uzaicinājuma vēstules modeļiem, skices, piezīmes, kā arī cita aizkulišu informācija. Izstāde ir tik populāra, ka pasūtīta dažādās vietās jau līdz 2015. gadam. Aperture izveidojis arī citu interesantu un informatīvu materiālu par Krūdsonu, kurš, starp citu, ir bijis fonda praktikants. Intervijās un vēstījumos dalās daudzi Krūdsona komandas locekļi, stāstot par procesu, grūtībām un darbu kopā ar fotogrāfu. Turpat apskatāmas arī fotogrāfiju detaļas.
Visbeidzot trešā sērija, kura apskatāma izstādē, ir Krūdsona jaunākais veikums Rezervāts. Tajā Krūdsons atgriežas pie melnbaltās fotogrāfijas, atsakās no lielākās daļas komandas, jo strādā dabīgajā apgaismojumā. Tās nosaukuma pamatā ir atbilde uz Krūdsonam uzdotu jautājumu, vai viņš fotografējot kādreiz klausās mūziku. Krūdsons atbildējis, ka klausās tikai brīnišķīgās skaņās – putnu balsīs, vēja virinātu durvju skaņā – kā rezervātā. Sērija tapusi Itālijā, leģendārajā Romas kinostudijā Cinecittà. Interneta žurnālam Artinfo Krūdsons atzīstas, ka darbs pie šīs sērijas, fotografējot spoku pilsētu, bijis maģisks piedzīvojums. Fotogrāfam tās bijušas svarīgas pārmaiņas, jo, strādājot pie sērijas Zem rozēm, viņam zudis fotogrāfijas primitīvais aspekts; šī sērija ļāvusi fotogrāfiju atklāt no jauna.
Krūdsons iemūžinājis pamesto kinostudiju, tās drupas un plašumu bez drāmas, vismaz tādas, kāda redzama sērijā Zem rozēm, taču saglabājot saviem darbiem ierasto noslēpumainības gaisotni. Atklājot fotogrāfiju no jauna, Krūdsons atzīstas, ka tieši šī ir viena no viņa tiešākajām un personīgākajām darbu sērijām.
