Atklāsme

Pirms 30 gadiem – 1982. gadā – klajā nāca Vilhelma Mihailovska fotoalbums Atklāsme, kura pirmajā lapā vēstīts, ka tas tika veltīts Padomju Latvijas jaunatnei. 40 tūkstošu eksemplāru izdoto grāmatu noteikti var uzskatīt par Latvijas salonfotogrāfijas kanonu. Tomēr fotogrāfi grāmatas iznākšanu uzņēma ar dalītām jūtām. Fotogrāfu (un citu radošu industriju pārstāvju) konfliktēšana savā starpā nav nekas jauns, tomēr 1983. gadā asa polemika par grāmatu ieguva arī publisku tribīni laikrakstā Padomju Jaunatne. Daudzi fotogrāfi atceras to kā lielāko fotogrāfu “publisko skandālu”. Gunārs Janaitis uzrakstīja visai šerpu recenziju par izdevumu, Mihailovskim pārmetot pārspīlētu poētismu, paviršu retušu un neveiklu montāžu. Būtībā Janaitis Mihailovska bildēs kritizēja to pašu, ko varētu pārmest salonfotogrāfijas tradīciju kopējiem mūsdienās – patētisku garīgumu un uzmācīgu fotošopēšanu. Fotogrāfu aizstāvēt metās kinorežisori Ansis Epners un Andris Rozenbergs. Šeit zemāk publicējam visus rakstus pēc kārtas, tādējādi mūsu lasītājiem ļaujot pašiem iepazīties ar vienu no lielākajiem tračiem Latvijas fotogrāfijas vēsturē.

Turp un atpakaļ Vilhelma Mihailovska melnbaltajā Atklāsmē
Ansis Epners
Žurnāls Liesma

Turp es gāju ilgi.

Vispirms pats domās sakārtoju viņa “fotopilsētu”.

Pirms gadiem četriem kādā fotoizstādē, ko sauca “Rīgas ritmi”, dominēja Vilhelma Mihailovska “nami”, “ielas”, “laukumi”…

Pirms diviem gadiem (1980) jau devos iekšā viņa “dzīvoklī”, kas nu jau visaugstāko starptautisko slavu guvušā fotomākslinieka (EFIAP) personālizstādē tika eksponēts vairākās zālēs. Bet jau toreiz izjutu nepieciešamību pēc intimitātes, pēc “individuāla maršruta” šajā ceļojumā pa viņa “pilsētu”. Arī iekšā ieiet gribējās vienam, jo Mihailovska grafiskās faktūras, fotoesejas prasīt prasījās pēc sīkākas appētes, viņa pieskārieni, lai gan ārēji aktīvi, tomēr nebija pūlī pieejami.

(Nu jau ilgāku laiku esmu aizdomājies par visdažādāko izstāžu “scenogrāfiju”. Galvenokārt pats mākslinieks jeb izstādes iekārtotājs nodarbojas ar darbu izkārtošanu, komponēšanu grupās, ciklos, noskaņās – lai labi izskatās kopā. Šādos laukumos skaļi “runā” plakāts, monumentālā māksla, dekors. Bet klusā daba – visplašākajā nozīmē, arī kā rotas, minigobelēni, portreti, fotodzejas, kad mākslinieks pat neuzsāk dialogu, bet intīma monologa formā atveras citiem, vai šāda “grēksūdze” neprasa īpašu kaktiņu, skabūzīti, kad tu esi nošķirts no citiem darbiem, kad pat vismazākais galvas pagrieziens, acu leņķis tev ieietver jaunu strāvojumu – no nākamā darba! Un tā nereti izstāžu zālē ieskrienam tai pašā ielas, savā ikdienas steigā, un ar gleznām, fotogrāfijām turpinās tā pati tik ierastā “saskriešanās”, “Sveiks, kā tev iet!”, “Un tev!”, “Tā nekas…”. Lai gan tik daudz spēka, radošas enerģijas ir piepildīts vismazākajā gleznas, grafikas, fotogrāfijas laukumiņā. Un ikviens mākslinieks taču grib zināt, kā tu viņu sajūti un vai jūs komunikējaties! Tāpēc bieži viņš pats dodas pretī – J.Anmanis savās izstādēs vēl papildus muzicē, A.Freibergam talkā nāk “dzīvi aktieri”, P.Martinsona “izrāde” ir materiālā un domā tematiski vienots ceļojums…)

Daudz te varētu palīdzēt izstāžu katalogi, programmas izklāsti. Bet tie lielākoties zālēs ieras vai nu ar nokavēšanos, vai arī formāli sagatavoti, fiksējot tikai darbu nosaukumus, tehniku, izmērus, ilustrācijai pa bildītei pieliekot klāt. Vilhelms Mihailovskis pa īstam man atklājās savā pirmajā grāmatā ar nosaukumu Atklāsme (izdevniecība Avots, 1982). Tā kā pamatā tur apvienots viss Rīgas izjustais, saprastais, tad var teikt, ka Mihailovskis pats ieprojektējis, sakārtojis, uzbūvējis savu pilsētu – viņš ir arī grāmatas maketa un mākslinieciskā noformējuma autors.

Beidzot esmu viņā un Rīgā iekšā pa īstam! (Cik gan neesam redzējuši grāmatu un filmu par savu pilsētu, kur ir kā viss “džentlmeņa komplekts” – vecā un jaunā pilsēta, Doms, Pēteris, Strēlnieki, Brāļu kapi, veci un jauni ļaudis, bet visam mēs itin kā slīdam pāri.) Bet te esam iekšā – katra lapa ir zīme pati par sevi, un katra lapa ved dziļāk.

Turp caur Vecrīgu.

Kas gan mēs būtu bez viņas!
Bez sākuma. Bez dvēseles.
Vai pazīstam!

Mūsu gidi, ceļrāži, nē, drīzāk gan tās pastāvīgie iemītnieki, ir mākslinieki. Starp vientuļiem namiem, tukšiem pagalmiem, raupjām sienām viņi brīdi pa brīdim iekskatās tev acīs un vaicā, vai neskrienam atkal garām…

Es apstājos pie savas sienas (droši vien katram no mums ir savs Vecrīgas nams, siena, mansards) blakus Zviedru vārtiem, un man acīs iemirdzas saules zaķis no kāda sienā izcirsta loga. Agrāk šī siena bija akla, atbrīvota no tai pielipinātām mājelēm, tai bija palikuši dzīvokļu nospiedumi ar visu krāsojumu, krāsns vietas, durvju ailes. Reiz, filmējot “Rīgu akmenī un bronzā”, es tur iekāru vecu pulksteni ar sarkanu ābolu pendeles vietā.

Mihailovska Vecrīga ir dzejniece, noveļu un stāstu autore, tā spoguļojas gludo limuzīnu jumtos, tā uzzied kopā ar ķirsi un ābeli virs kārniņiem.

Turp cauri svētkiem.

Teātra dienās un Mākslas dienās, un Studentu svētkos šķiet, ka Vecrīgā atkal ir Umurkumurs. Ar zirgiem un karietēm un, protams, foto – kino… Lielākajā “viestistabā” pie Doma klāti “svētku galdi” tūkstošiem cilvēku – baudiet no automašīnu platformām, no molbertu saliktām šķērsielām, kas apzīmētas no visām pusēm (aizmugurē savus zīmējumus karina bērni!). Joki un nopietnība tiek diriģēta, skat, šī roka it kā no malas, tā… Tas jau ir Mihailovska pieskāriens.

Turp – Jaunpilsētā.

No Vecrīgas izlidojam ar baloniem. Demonstrācijā Daugavmalā. Karogu un tauru ņirbā. Stadionā – “Rīgas kausu” saspringtajā skrējienā. “Welcome to…” sauklis fonā. Priekšplānā tiek dota “svētība” – trenera pieskāriens savam audzēknim. Vecpilsētas pieskāriens Jaunpilsētai.

Piemirsu pateikt, ka šī grāmata sākas ar kodu – grumbām izvagota vectēva seja un balts, vēl neaprakstīts mazdēls. Kopā.

Turp – bērnībā.

Bērni pie Raiņa logiem. Bērni kā atvērtas nošu pultis – atvērti logi Dzejas dienās. Zēns spēlē baltā bērnudārzā. Deja. Un tūdaļ smagums klāt. Atkal sava “Vecrīga”. Šajā melnbaltajā struktūrā. Vēl dažas lapas, un būs vectēva bēres. Ordeņi uz spilventiņiem. Portretu sērija. Kā patstāvīga īsfilma. Kara pieskāriens. Bet līdz tam bija – ierinda. Pionieru ierinda. Studentu celtnieku vienības. Bērni ar ieročiem. Jaunieši formas tērpos. Brāļu kapos.

Turp cauri mīlestībai.

Grāmatas vidū – grāmatas vāka “atklāsme” – zēna un meitenes saskarsme. Visaugstākā skaidrība. Kas paliek zem lietus tālāk – Dziesmu svētku sajūtā.

Tik daudz esam redzējuši šos mūsu svētkus, kur visi esam iekšā. Mihailovska atklāsmē mūsu tautu meita ir Džokonda. Un krasi – svētki izmet tevi atpakaļ – nomalē.

Turp – nomalē.

Pie Čaka. Vēlreiz. Pie zēna ar riteni un vectēva. Vēlreiz. Pie meičas, kas nostaļģiskā noslēpumainībā gaida autobusu. Uz centru. Tepat blakus kāzas. Visas nomales svētki. Kaila meitenīte starp baltajiem kāziniekiem un kāzu mašīnu. Kails bērns ieiet ūdenī. Brien uz mežu.

Atpakaļ.

Jā, katru dienu Vilhelms brauc no savas nomales Mārupītes puses uz centru un atpakaļ. Tur viņa ģimene, tur viņa bērni. Tātad – dienasgrāmata šī ATKLĀSME!
Pāršķirstām grāmatu vēlreiz – atpakaļ.

Atpakaļ uz centru.

Kuram nemaz nav jābūt grāmatas vidū.

Atpakaļ uz sākumu.

Kuram nemaz nav jābūt sākumā.

Pēc dienas darbiem vienmēr paliek spilgtākie iespaidi vakaram, naktij, pārdomām.
Pēc grāmatas, pēc RĪGAS DIENASGRĀMATAS, – tāpat nepieciešams pārdomāt atpakaļgaitā to, kas paliek.

Man palika Vecrīgas pamatīgums katrā Mihailovska “namā”, “ielā”, “laukumā”. Tie vairs nav mirkļa iespaidi, balonu gaisotne. Kā labs meistars viņš iestrādā katrā mirklī visu savu pieredzi, iegravē, iekaļ. Un tāpēc arī grāmata ir pamatīga, poligrāfiski necerēti rūpīgi nostrādāta (viena kvalitāte spiež otru!!) un droši vien momentāni pazudīs no letes. To prognozēju ar pilnu atbildības sajūtu, tāpēc tik gari un sīki komentēju attēlus caur savu sajūtu. Gaidot, ka arī citiem latviešu fotomāksliniekiem būs sava Rīgas dienasgrāmata vai tēlains Latvijas ceļvedis, daudzi taču bija savos Rīgas ciklos vēl pirms Mihailovska, kurš nu jau sagatavojis savu otro grāmatu, kas sākas te – ejot, pārdomājot šo savu atklāsmi. Tātad – iekšā. No fakta – tēlā. SAVĀ BEZGALĪBĀ, kā viņš nosauc vienu darbu, kur pat virs mākoņiem saskatāma cilvēka klātbūtne.

“Pastāvīga pārvarēšana. Domāšanas inertuma, aizspriedumu, nesapratnes pārvarēšana.” Visgrūtāk pārvarēt šķēršļus, kas slēpti tevī pašā,” saka cilvēks, kurš šodien tiekas ar mums ne vien kā ar skatītājiem, bet arī kā ar lasītājiem.

TURP bija jāiet ilgi,
bet vēl ilgāk ATPAKAĻ.

Cienījamie Padomju Jaunatnes fotosalona turētāji!
Gunārs Janaitis
Laikraksts Padomju Jaunatne

Ir iznācis tā, ka šajās dzeltenajās lapkriša dienās esmu sēdējis pie baltas papīra lapas, uz kuras vajadzēja tapt jūsu pasūtītajai recenzijai par V. Mihailovska fotoalbumu Atklāsme. Bet lapa tomēr paliek balta, nekādu recenziju uzrakstīt nevaru. Un, lai kliedētu pārmetumus, kas varētu nākt pār manu galvu, rakstu šīs rindas. Tām būtu maza jēga, ja es nemēģinātu jums un arī pats sev noskaidrot, kāpēc apsolīto nespēju izdarīt.

Vai atceraties manus tūlītējos iebildumus, ka es kā recenzents šim darbam varētu tikai kaitēt, jo šāda veida Atklāsme man šķiet sveša, man tā nav tīkama. Un vispār, vai tas būtu ētiski – titulēta kolēģa vairāku gadu darba rezultātu pakļaut savai kritikai, kaut arī tai rastos pietiekami daudz argumentu.

Jūs gluži vienkārši neņēmāt vērā (vai arī tieši pretēji – ņēmāt vērā!) manas aturnas un “apstrādājāt” savu potenciālo autoru tā, ka beidzot es piekritu. Nākamajā dienā gāju uz grāmatnīcu pirkt “recenzējamo materiālu”. Kad paskaidroju, kādēļ albums man vajadzīgs, grāmatu tirgotāji lūdza ievērot viņu vēlmi – uzrakstīt par šo izdevumu tā, lai to varētu izpārdot. Redziet, kā veidojas apstākļi! Un, kad pēc nedaudzām dienām pārlapoju pirkumu, es sapratu, ka nespēšu izpildīt nedz jūsu, nedz grāmatu tirgotāju lūgumu.

Recenzenta bastionā visām šaujamlūkām jāturas stingrā argumentu javā, citādi… Paši saprotat! Bet, ja es savā bastionā spēju mastā pacelt tikai Atklāsmes neizpratnes zīmi, ko tad?

Man pilnīgi neskaidra ir fotoalbuma ideja, kaut arī uz superapvāka ieloces lasāms, ka “…V. Mihailovska darbu galvenā iezīme ir filozofiskais, metaforiski tēlanais, asociatīvais parādību tvērums, prasme izmantot izteiksmīgu detaļu kā līdzekli vispārinājumam un domas izteikšanai. Viņš veido filozofiska rakstura darbus, kur viss pakļauts galvenajam – izteikt naidu pret aprobežotību, standartizāciju un savu ticību cilvēciskajam.”

Ja fotoalbumā būtu tādu V. Mihailovska labāko darbu atlase, kuros tiešām ir filozofiskais, metaforiski tēlainais, tad man grāmatas ideja neradītu nekādas šaubas, un viss, kā mēdz teikt, nostātos savās vietās. Attiecībā uz tādiem jēdzieniem kā naids pret aprobežotību, standartizāciju un sava ticība cilvēciskajam (tie neveiksmīgā redakcijā savērti uz viena iesma) mani it sevišķi mulsina naivais naids pret standartizāciju. Ak dievs! Vai sabiedrībai būtu jāatgriežas feodālismā, lai izvairītos no standartizācijas! Mums katram labi zināms, ka standartizācija sekmē produkcijas kvalitātes uzlabošanu, ražošanas procesu automatizāciju, bez kā ne jūs, ne es nesaņemtu to, ko saņemam.

Un lai atļauts jautāt: ar kuriem darbiem notiek šī cīņa pret standartizāciju? Tās taču nebūs Vecrīgas fotogrāfijas “rusāriski” platleņķiskā izpildījumā. Starp citu, pārmērīga aizraušanās ar platleņķa objektīva lietošanu ir veids, kā kļūt par uzņemamo objektu standartizētāju. Varbūt tā ir “platleņķiskā atklāsme”, nezinu.

Lai forsētu portretējamās personas izteiksmību, V. Mihailovskis balina, retušē acu ābolus, bet visā pilnībā nepārzinādams cilvēka acs anatomiju, iegūst apšaubāmu rezultātu (17. lpp., 29. lpp., 41. lpp., 53. lpp. u.c.), ko samērā labi slēpj ne visai kvalitatīvais albuma tipogrāfiskais izpildījums.

Mani diemžēl nepārliecina ar šķēru piepalīdzību veidotie darbi. Ja aktrisei roku priekšplānā pielīmē no cita kadra (17. lpp.) vai kādas sēdošas sievietas figūru montē uz applūdušas ielas fona. Ievērojami labāk, ja montējums kļūst nemanāms (154. lpp.).

Reportāžā autors uzrāda labu reakciju stiuācijas dinamikas piesaistē. Līdzīgu stilistisku paņēmienu daudzu gadu laikā labi izkopuši Maskavas periodisko izdevumu fotožurnālisti un vairāki lietuviešu fotogrāfi.

Reportāžas vājākā daļa ir Dziesmu un deju svētki, kas izvietota grāmatas nobeigumā. Tā liecina par autora nespēju nokļūt līdz šo svētku būtības atklāsmei.

Manuprāt, labi atrisināts ir mūžīgais fotogrāfiju parakstu jautājums, grāmatas beigās dodot lakonisku kopsavilkumu. Cieņa pret cilvēku liek, viņu parādot, nosaukt arī vārdu un uzvārdu. Tāds princips attiecināts uz visiem kultūras darbiniekiem, bet kā sauc tos vientulīgos vīrus ar ordeņu smagajām krūtīm? Viņi padarīti par nezināmiem, un vai tas neskan kā necieņas apliecinājums?

Man nav iebildumu pret veltījuma formu vispār, bet šajā gadījumā Veltījums Padomju Latvijas jaunatnei šķiet pretenciozs un lielā mērā saturam neatbilstošs. Veltījuma jēga, manuprāt, skar intīmākus un svētākus slāņus.

Daudz laika prasītu samērā garlaicīgā maketa iztirzāšana (mākslinieks nav norādīts), tajā nav sistēmas skaidrības un materiāla montāža ir dramaturģiski nevienmērīga.

Esmu par sintēzi, radošu sadarbību, bet esmu pret vienkāršotu tradīciju, proti, ka fotogrāfa darbs var ieraudzīt dienasgaismu tikai ar literāta, parasti dzejnieka, ceļavārdiem.

Nespēju izprast nepieciešamību, teiksim, labu liriski romantiskā stilā ieturētu fotogrāfiju kopu papildināt ar tikpat labu liriski romantisku tekstu. Mēdz teikt: labs labu nemaitā, bet pārdozēšana var nākt tikai par ļaunu. Es vairāk vēlētos dzirdēt, lai par savu darbu izsakās paši fotogrāfi.

Ja izvērstu pārdomas par fotoalbumu sastādīšanu, noformēšanu un izdošanu vispār, tad rastos pietiekami plašs apspriežamo jautājumu loks – kā iegūt iedarbīgu, idejā un tēlā vienotu darbu.
Un vēl – pastāv kādi precīzās aprisēs netaustāmi, tomēr spēcīgi faktori, kas nosaka grāmatas iziešanu tautā. V. Mihailovska Atklāsmei, izrādās, tādu ir par maz, turpretī par šajā pašā izdevniecībā Avots iznākušo Leona Baloža grāmatu Mana Rīga to nevar teikt. Šķiet, tā ir labākais, kas par Rīgu izdots.

Viena autora fotoalbumi mūsu republikas izdevniecību praksē ir reta un sistēmā neiekļauta parādība, kas neatbilst fotogrāfijas patiesajam stāvoklim republikā. Tad nu šā iemesla dēļ gan mums vajadzētu priecāties par katra autoralbuma parādīšanos! Tomēr sabiedrībai pilnīgi neapgūts paliek latviešu fotogrāfijas vecmeistaru mūža darbs, neapgūts mūsdienu fotogrāfu sniegums.

Un visbeidzot – par fotoalbuma nosaukumu Atklāsme. Ar atklāsmi reliģiski ideālistiskajā filozofijā apzīmē transcendentas dievības izpaudumu un tā tiešu pārjuteklisku uztveršanu, kas iespējama tikai izredzētajiem mistiskas gaišredzības brīžos.

Atklāsme kam? Ja tikai autoram, tad tā ir viņa paša darīšana; ja skatītājiem, tad ar kāda materiāla palīdzību?

Manā bastionā joprojām plīvo Atklāsmes neizpratnes zīme.

Redziet, ja es tikai daļu no iepriekš pieminētajām detaļām izmantotu recenzijā, arī tad jau nebūtu ievērojis ilggadīgi tradicionālo fotokritikas komplimentāro toni.

Patiesā cieņā Jūsu
Gunārs Janaitis

Vēl viens viedoklis par Atklāsmi
Ansis Epners
Laikraksts Padomju Jaunatne

…Un man tapa neērti to divu jauno cilvēku tuvības priekšā, kad pa aleju rāmi devos viņiem apkārt, lasīdams Gunāra Janaiša recenziju par Vilhelma Mihailovska fotoalbumu Atklāsme. Man tapa neērti grāmatas autora intīmās atvēršanās klātbūtnē, atzīstoties mīlestībā Vecajai Rīgai, tās gidiem – māksliniekiem, Jaunajai Rīgai svētku reizē, Piemiņas brīdī, Pārdomu brīdī, kad par fotomākslinieka atzīšanos (atklātāku vai apslēptāku, tēlaināku vai deklaratīvāku, formā veiksmīgāku vai neveiksmīgāk tvertu) recenzents – pats ievērojams fotomākslinieks – var pateikt tikai: Re, kādi izbalināti acu āboli, re, kā Vijai Artmanei cita roka pielīmēta klāt! Re, viss taisīts, pārmērīgi aizraujoties ar “platleņķa atklāsmi”! Un pie tā vēl liriski romantiska tekstuāla piekabe klāt (autore – Lija Brīdaka)! Un nez kāpēc veltījums Padomju Latvijas jaunatnei…

Raksta ievadā Gunārs Janaitis gan it kā taisnojas: “…vai tas būtu ētiski – titulēta kolēģa vairāku gadu darba rezultātu pakļaut savai kritikai (…), ja es savā bastionā spēju mastā pacelt tikai Atklāsmes neizpratnes zīmi? Jūs (“P.J.” fotosalona turētāji) gluži vienkārši neņēmāt vērā (vai arī tieši pretēji – ņēmāt vērā!) manas aturnas un “apstrādājāt” savu potenciālo autoru tā, ka beidzot es piekritu.”

Kur palikusi cienījamā Literatūras un Mākslas nopietnā, tik dažādo pamatīgi argumentēto apcerējumu autora G. Janaiša iejūtība un takta izjūta? Īpaši pret mums visiem tik sāpīgo fotomākslas (pasaulē gan vien slavu guvušās un mūsu republiku cildinošās) organizatorisko situāciju Latvijā – tajā taču iekļaujas arī publicēšanās iespējas, darbu tiražēšanas problēmas… Nupat, nupat atlidojušas pirmās bezdelīgas – īsteni autoru fotoalbumi – patiesi subjektīvas atklāsmes… Un uzreiz – sitiens zem jostas vietas!?

Kā gan citādi lai vērtē grāmatas Atklāsme nosaukuma analīzi, kad šā vārda “atklāsme” skaidrojumā tendenciozi izmantots tikai “Latviešu literārās valodas vārdnīcas” (Zinātne, Rīgā, 1972, 1.sējums, 373. lpp.) pēdējās, trešās rindkopas pats pēdējais teikums – par reliģiski ideālistisko filozofiju?

Vai tiesām tik tālu jārokas – garām pirmās, otrās un pat trešās rindkopas sākuma tekstam? Citēju: “1. – Process, darbība – atklāt, atklāšana. 2. – Jauns, nozīmīgs fakts, parādība, ko uzzina, kas atklājas. 3. – Pēkšņa domas noskaidrošanās, nezināmā, pilnīgi jaunā un būtiskā apzināšanās, atklāšana.”
Bet, ja es redzu (un ceru, ka vēl kāds bez manis redz) Vilhelma Mihailovska domāšanas procesu, lai atklātu savu pilsētu, savu katarsi caur savu platleņķi – absolūti reālistiski, bez kādas mistiskas gaišredzības brīžiem? Man tā ir interesanta fotorežisora gaišredzība: tā samontēt grāmatu – kā ceļojumu ar paralēlu portretu montāžu. Šie skatieni, cilvēku sejas man likās kā tramvaju vai autobusu, vai trolejbusu pieturvietas – īsa apstāšanās, lai, emociju nezaudējot, koptēlu paturot, dotos tālāk – svētkos, burzmā iekšā, paturot Vecrīgu, visu laiku nepiemirstot (pat otrajā, trešajā plānā esošo) seno mūra vietu, atbrīvojoties kopā ar gleznām, mūziku, jokiem, teātri, maskām, baloniem, karogiem, izlādējoties pēc skrējiena, uzlādējoties trenera rokas pieskārienā, Dzejas svētkos pie Raiņa pieminekļa, atgriežoties bērnībā – te ilga apstāšanās, bērnu skatiens pasā grāmatas vidū lai pēc tam dotos prom – caur piemiņu, caur atmiņu – ikdienā; un vēl viena saskatīšanās – tā pati, kas uz grāmatas vāka, lai ieietu Dziesmu svētku pārdomās, ne heroizācijā, bet indivīda apcerē par masu, kuru vaiņago brāļu Kokaru augšup paceltās rokas; visbeidzot – fināla kods: atgriešanās čakiskajā vidē, kur tik labi sadzīvo daba ar akmens namiem. Te varētu būt arī izejas punkts – gājienam atpakaļ uz centru, uz Vecrīgu, cauri svētkiem (grāmatas jau mēdzam šķirstīt arī no beigām uz sākumu, bet ne vienmēr tas ir interesanti). Mani uzreiz, tikko sāku šo fotodienasgrāmatu pārlapot, aizrāva poētiskais ceļojums turp un atpakaļ, saskatīju tajā V. Mihailovska jaunu attīstības ceļu, man tas šķita tuvs – pat kinematogrāfiski samontēts, rūpīgi pārdomāts darbs, tāpēc par to jau reiz rakstīju žurnālā Liesma (“Turp un atpakaļ Vilhelma Mihailovska melnbaltajā Atklāsmē“), priecādamies, ka beidzot iznāk albums ar noteiktu metaforisku koncepciju, kur makets veidots pēc noteiktas sistēmas, scenārija, nevis kā parasti – smuki sakomponējot vienu bildi blakus otrai. Pārāk poētiski vēroju, neredzēdams “balināšanu” un “lipināšanu”. Un ja nu redzu, un ja nu kopnoskaņu netraucē? Vai tehnikas profesionālai analīzei nevajadzētu “montēties” ar cenšanos saprast autora ieceri? Un ja galīgi “neizpratnes karogs virs bastiona”, vai tad labāk vēlreiz un vēlreiz nepārdomāt savu nostāju klusībā?

Atklāsme kam? Tiek asi jautāts. Ja tikai autoram, vai tad tiešām tā ir tikai viņa paša darīšana? Meklēt piemērus dzejā, poēmās? Varbūt to izdarīs kāds profesionāls foto – kino kritiķis?

No sava – arī vizuāli domājoša cilvēka “bastiona” – es centos aizstāvēt to, kas man patīk, lai vismaz nebūtu tikai viens viedoklis, līdz ar to atturēdams no atklāta, apzināta negācijas zīmoga uzlikšanas. Vismaz strīdīgs šis darbs taču ir, ko?

P.S.
… Man tiešām patīk arī tavi darbi, Gunār! Un otrs Gunār!
… Un tava tehniskā virtuozitāte, Leon!
… Cik jauks tavs konsekventais monoklis, Jāni! Un tava paradoksu reportāža, otrs Jāni!
… Nereti pārsteidz Valda kompozīcijas! Un Egona grafiskums!
… Man patīk Ilmāra pastorāles!
… Tik ļoti mobilizē psihologa Leonīda portreti!
… Mūsu taču ir tik daudz, tik dažādi esam, tik grūti topam, tad nu – kāpēc tik neiecietīgi cits pret citu esam, tik agresīvi uzspiežot savu dzīves un mākslas moduli? Vai esam padomājuši par mūsu kopīgo atklāsmi? Visi taču esam kopīgā procesā, vai ne?

Protams, salīdzinājumam būtu nepieciešami arī citu fotomeistaru albumi (nesaprotami, kāpēc vēl joprojām nav Gunāra Bindes, Gunāra Janaiša, Egona Spura, Ilmāra Apkalna, Jāņa Kreicberga un citu “vecmeistaru” grāmatas – albumi), nemaz nerunājot par mūsu kultūras būtiskas sastāvdaļas – fotovēstures (īpaši ciltstēva V. Rīdzenieka) pieminekļiem. Vien optimistiski jācer uz izdevēju sapratni, mūsu mākslas procesa izpratni… Bet šobrīd…

Jā, bija laiks, kad “meklējām kašķi” arī monolītajā dokumentālā kino komandā. Līdz profesionālā kritika uzvedināja uz citu domāšanas līmeni. Varbūt arī Fotosalonam turp jātiecas – vērtējumu saasinot, bet cilvēcisko pašcieņu taču nezaudējot!?

Fotosalons
Pateikušiem “A”
Andris Rozenbergs
Laikraksts Padomju Jaunatne

Nesen iznākusī Vilhelma Mihailovska fotogrāfiju grāmata Atklāsme rosinājusi asu domu apmaiņu. Tas ir saprotams, jo ar šāda veida viena autora darbiem izdevniecība fotomākslas cienītājus nav lutinājusi. Kas tur par brīnumu, ja pirmais no tiem radījis polāri pretējus vērtējumus.

Polemiku aizsāka fotomākslinieks un žurnālists Gunārs Janaitis vēstījumā “Cienījamajiem Padomju Jaunatnes fotosalona turētājiem”, paziņodams, ka pilnīgi neizprot Mihailovska Atklāsmi un turklāt arī izbeidz “ilggadīgi tradicionālo fotokritikas komplimentāro toni”. Janaiti neapmierina platleņķa optikas izmantošana, ko viņš uzskata par pārmērīgu, un atsevišķu fotomontāžu paviršs izpildījums. Tās diemžēl ir vienīgās kritiskās piezīmes, kas attiecas tieši uz fotogrāfijām. Pārējos savus apgalvojumus, kuri skar gan grāmatas noformējumu, gan ievada tekstus, autors, liekas, uzskata par tik acīmredzamiem, ka pat necenšas tos pierādīt. Viņš tā arī raksta: “Daudz laika prasītu samērā garlaicīgā maketa iztirzāšana…” vai “Ja izvērstu pārdomas par fotoalbumu sastādīšanu, noformēšanu un izdošanu vispār…”. Bet tieši tam, šķiet, nevajadzēja taupīt ne laiku, ne vietu, un, balstoties uz konkrētu materiālu analīzi, bija nepieciešams šīs pārdomas “izvērst”, jo vairāk tāpēc, ka “viena autora fotoalbumi mūsu republikas praksē ir reta un sistēmā neiekļauta parādība, kas neatbilst fotogrāfijas patiesajam stāvoklim republikā”. Dusmīga bāršanās un īgņošanās diez vai vispār var būt kritikas, it īpaši nekomplimentāras, tonis. Izmantojot paša Janaiša polemikas paņēmienus, viņa pretinieki pilnīgi dibināti varētu iebilst, ka Mihailovska Atklāsmes neizpratne nav tikai recenzenta paša darīšana.

Kinorežisors Ansis Epners atbildes rakstā “Vēl viens viedoklis par V. Mihailovska Atklāsmi“, nepretendēdams uz galīgu un neapstrīdamu patiesību, cenšas aizstāvēt grāmatas autoru (kura mākslinieciskā domāšana ir tuva viņa paša pasaules uztverei) pret, kā viņam šķiet, neobjektīvu kritiku. Pierādīdams atsevišķu Janaiša apgalvojumu tendenciozitāti, viņš ar kaismīgu solidaritāti aizstāv grāmatā visu, tiekdamies vārdos izteikt to, ko, pēc viņa domām, grāmatai jāizraisa katrā, kas to aplūko bez aizspriedumiem.

Tā nu iznācis, ka polemikas karstumā novārtā ticis atstāts galvenais – pati grāmata.
Pirmais jautājums, kas rodas uzreiz pēc iepazīšanās ar Mihailovska Atklāsmi, – vai tā ir autora grāmata vai tikai viena autora fotogrāfiju sakopojums par noteikti tematu, līdzīgi tam, kā bija albums par Siguldu vai Rīgu, taču temats formulēts šoreiz ar poētisku vispārinājumu. Pats autors apgalvo, ka mums darīšana tieši ar tādu attēlu kopu. Ja tas tiešām tā, tad polemikai gandrīz vai nav nekāda pamata, un to varbūt izraisījusi tikai strīda karstuma neuzmanība vai pārpratums. Cik viegli būtu, ja strīdā patiesība būtu tikai vienā pusē!

Grāmatas nosaukums, dzejnieces Lijas Brīdakas liriski patētiskos toņos tvertais ievads, grāmatas autora raksturojums uz supervāka ieloces liek domāt, ka mūsu priekšā ir tieši autora grāmata tajā nozīmē kā liriskas dzejas krājums, kas liecina ne tik daudz par sacerētāja spēju tvert kādas noteiktas konkrētas dzīves parādības, bet galvenokārt sniegt savu to individuāli poētisku skatījumu. Turpretim pats grāmatas pamatmateriāls ir žurnālista emocionāls komentārs par tradīciju pārmantošanas tematu. Varbūt šī pretruna arī radījusi Janaiša neizpratni, jo viņš aizstāv citu estētisko pieeju dzīvei.
Abi ceļi: gan autora grāmata, gan tematisks attēlu apkopojums, ir iespējami, un izdevniecība, protams, varēja brīvi izvēlēties, pa kuru tai iet. Mihailovskis savus darbus veido lielos ciklos, tos pastāvīgi papildinādams un variēdams. Attēli, jau tos veidojot, gatavoti iekļaušanai plašākās sērijās, tie ir montāžiski (iemesls, kas tos tuvus dara Ansim Epneram). Tāpēc varbūt tieši šāda krājuma iecerei Mihailovskis bija vispiemērotākais, te mums jāatdod gods izdevniecības darbinieku redzīgumam un fotogrāfijas izpratnei.

Būtu bijis pavisam labi, ja krājuma sastādītāji būtu ņēmuši vērā arī citu Mihailovska jaunrades īpatnību: savus mākslinieciskos nolūkus viņš īsteno, dažādi interpretēdams telpu un tiekdamies izkāpināt to līdz pat simbolam. Ja mēģinātu izteikt vārdos to, kas pa spēkam tikai attēlam, tad telpa autoram ir līdzvērtīga tādiem jēdzieniem kā ”pasaule”, “Visums”, “dzīve”. Starp citu, tādai pieejai platleņķa optikas lietojums ar tās izteikto perspektīvas, telpas akcentējumu ir pilnīgi organisks.

Grāmatas 80. lappusē iespiestajā attēlā redzams treneris, kas daudzgalvainās publikas acu priekšā uzlicis plaukstu sportista pierei. Šī divu cilvēku pilnīga izslēgšanās no pasaules, koncentrēšanās tam, kas stāv priekšā, savu jēgu ieguva kontekstā ar citu attēlu, kura grāmatā nav un kurā bija redzama monumentāla sportista figūra, kas it kā ieliecas bezgalībā. Ne stadionā, ne vispār kādā konkrētā telpā, bet tieši bezgalībā, ko autors bija nosaucis par Tiekšanos uz mērķi. Ne pēc uzvaras rajona spartakiādē vai pasaules čempionātā, bet pēc kaut kā tāda, kam var ziedot visu mūžu un ne tikai sportā vien. Tagad, ieskauts ar daudz sadzīviskākiem attēliem, tas iegūst pavisam citu jēgu – samierināšanās ar zaudējumu, nogurums, atpūta… Tas kļuvis mazāk intensīvs, zaudējis dramatismu.

Šie šķietami “tīrie mākslas foto” Mihailovska jaunradē ir augstākie kulminācijas, filozofiska vispārinājuma punkti, viss pārējais ir kā sagatavošanās, kāpinājums, kas beidzot pāriet citā, simbola, kvalitātē. Atsacīšanās no tiem ne tikai mazina domas kaismi, bet arī nereti noved pie nepilnīgiem dzīves parādību attēlojumiem un prasa darbus vērtēt pēc pavisam citiem kritērijiem. Tā Janaitis, šo attēlu kopu kā reportāžu vērtēdams, pārmet autoram, piemēram, “nespēju nokļūt līdz” Dziesmu un deju “svētku būtības atklāsmei”. Turpretim autors nemaz netiecas atklāt svētku būtību, tomēr recenzenta pārmetums pašreizējā grāmatas kontekstā pilnīgi iespējams.

Tā, liekas, pretrunīgums pašas grāmatas izveidē dod iemeslu arī tik pretrunīgiem vērtējumiem. Un tomēr… Izdevniecība, laizdama klajā šo viena autora fotoalbumu, ir pateikusi “a”. Tagad atliek tikai nosaukt visus pārējos alfabēta burtiņus (to nemaz nav tik daudz), jo, kā konstatējis Gunārs Janaitis, “sabiedrībai pilnīgi neapgūts paliek latviešu fotogrāfijas vecmeistaru mūža darbs, neapgūts mūsdienu fotogrāfu sniegums”.