Septiņi fotogrāfi – O’Brigado!*
Izstāde sākas ilgi pirms izstāžu zāles un pašām fotogrāfijām. Izstāde sākas ar koncepcijām, teorijām, projektiem un anotācijām. Bieži vien tās ir kaitinošas, pārgudras un savā būtībā intelektuāli tukšas konstrukcijas. Telpas un vietas savstarpējo attiecību koncepcija izstādē Portucale nav izņēmums. Tā ir kā lieka un nevajadzīga bagāža lieliskai septiņu fotogrāfu darbu izstādei. Kuratores Diānas Tamanes vaļsirdīgā atzīšanās, ka visa pamatā ir viņas pašas iegribu un entuziasma rezultāts, savācot kopā draugus un paziņas, kurus vieno saites ar Portugāli, rada daudz simpātiskāku un intīmāku klātbūtnes sajūtu. Autoru atšķirības – vecuma, stila, izteiksmes, tēmu, pieredzes un citās jomās – varētu drīzāk šķirt nekā vienot, turklāt tie nekad nav tikušies, lai apspriestu kopīgas izstādes ideju. Un tomēr! Nejaušības Neeksistē. Izstāde ir izdevusies kā notikums, kā māksliniecisks un radošs ceļojums, kurā visu fotogrāfiju mijiedarbība rada pacilātu radošo noskaņojumu skatītājā.
Ikviena autora radošās darbības ceļš sākas no pašizteiksmes, sava es meklējumiem un virzās uz absolūtā, vienotā ES atklāsmi. Turklāt tas nav lineārs, taisns ceļš, bet gan neprognozējams un līkumots kā labirints. Garīgas, ārpus prāta konstrukcijām esošas dimensijas šodien ir svarīgākas un nozīmīgākas kā jebkad agrāk, jo tīrā prāta diktatūra pamazām sāk apzināties savu spēju robežas visā pasaulē, visās ar cilvēci saistītās jomās. Pētījums, projekts, kultūrģeogrāfisks fenomens, liecība, koncepts un tamlīdzīgi vārdi neko nespēj izskaidrot un aprakstīt no tā, kas ir katra patiesa radoša darba pamatā. Tie ņudz un drūzmējas ap fotogrāfijām un neviens vēl nav pamanījis, ka tas ir atdzimis un transformējies senilais tabu – aizliegums paskaidrot mākslas darbā redzamo.
Portucale līdzās fotogrāfijām ir daudz tekstu, kuri, riskanti mijiedarbojoties, spēj pat vulgarizēt poētisku fotogrāfiju sēriju, kā tas ir Anželas Mendišas Fereiras (Angela Mendes Ferreira) gadījumā, vai tieši otrādi – pievienot uztveres plašumu Diānas Tamanes subtilajām un ļoti nedrošajām kamerstila fotogrāfijām. Nekam nav skaidri iezīmētu robežu, viss pakļauts intuīcijai un kosmiskajam atraktoram, kurā veidojas neskaitāmas jaunas variācijas. Reinis Hofmanis to visu ignorē, metodiskā nopietnībā sekodams savai pārliecībai sērijā Pārdod (Vende/Sale). Apgalvojums, ka tas ir pētījuma vērts materiāls, nevar sacensties mēroga ziņā ar Anas Katarinas Piņu (Ana Catarina Pinho) kolekciju Simboliskā ainava (Symbolic Landscape). Tomēr visiem šāda tipa projektiem ir kāds kopīgs trūkums – Tie Kaut Kur Jau Ir Redzēti. Desmitiem un simtiem, līdzīgi kā ūdens lāses, šādas fotosērijas ceļo pa pasaules galerijām, kopējot viena otru savā bezgalīgajā vienmuļībā.
Pilnīgs pretpols ir Žozē Baselars (Jose Bacelar), kurš izmanto tradicionālu fotogrāfisko rokrakstu, radīdams vispārinātus un poētiskus darbus, kuros redzamais sižets ir tikai sākumpunkts bezgalīgam asociāciju ceļojumam. Viņa darbu sērija Debesu spogulis (Mirror of Heaven) diemžēl pārstāvēta tikai ar pieciem darbiem, taču pietiekoši, lai izraisītu skatītājos radošu saviļņojumu. Klusi un nemanāmi ar Zemes malu (Land’s End) izstādē piedalās Filips Solovjovs (Philip Solovjov). Autors šķietami nesacenšas, nepierāda, neatkārto, nepēta un neko neizskaidro, palikdams tikai to estētu uzmanības lokā, kuri lepojas ar savstarpēji saskaņotu melnbaltās fotogrāfijas gaumi. Titu Morašs (Tito Mouraz) sērijā Lasījumi (Readouts) nekautrējas būt vulgārs un tiešs gan objektu izvēlē, gan arī izpildījuma tehnikā. Košas krāsas, centrālā kompozīcija, kvadrāts, primitīvs objekts – tas spēj uzrunāt veidā, kādā ar mums runā reklāmas, pilnīgi visu pārvēršot absurdā trikā.
Sajust vai saprast? Vai iespējams piedzīvot abus stāvokļus vienlaicīgi vai abi ir pietiekami dziļi un visaptveroši, zinot, ka starp tiem ir atšķirtības bezdibenis? Šie nav izstādes iespaidā radušies jautājumi, taču, pateicoties Portucale, tie atjaunojas manī ar jaunu spēku. Varbūt tas ir pats labākais, ko vērts piedzīvot sevī, skatoties pasaules bezgalīgajās miriādēs, tās daudzveidībā ar jaunu un talantīgu fotogrāfu acīm. Galu galā mēs neviens nerisinām savrupu, no citiem nošķirtu uzdevumu, mēs visi meklējam vienu un to pašu, tikai katrs savā apbrīnojamā un neatkārtojamā veidā.
*obrigado – paldies (portugāļu val.)
